Vecākā Alūksnes un apkārtnes paaudze labi atceras Sergeju Kuku no tiem laikiem, kad viņš bija par Alūksnes pareizticīgo draudzes skolotāju-psalmotāju. Krietns audzinātājs, rosīgs sabiedrisks darbinieks un labs dziedātājs, tāds Kuks ir palicis alūksniešiem atmiņa. Nupat, š. g. 19. janvārī Rigā mirušā Sergeja Kuka mūžs un darba lauks ir bijis tik plašs, daudzpusīgs un pamācošs, ka gribētos atcerēties viņa dzīves gājumu. Sergejs Kuks dzimis Igaunijā, Veravas apriņķi Luanemelsas draudzē, kā lauku pagasta skolotāja dēls. Pēc Luanemelsas draudzes skolas un Baltijas skolotāju semināra kursa beigšanas 1888. g. 18.jūlijā, Kuks tiek nozīmēts par Vjalgilas pagasta skolas skolotāju Saaru draudzē Igaunija. 1889. g. 8. febr. Kuks, kā latviešu un igauņu valodas pratējs liek aicināts par Alūksnes pareizticīgo draudzes skolas skolotāju un baznīcas psalmotāju, kur viņš strādāja līdz 1898. g. 29. novembrim. Kādu laiku viņš strādā Alūksnes iec. miertiesas kamerā par darbvedi un ap 1900.gadu Kuks, kā vietējo latviešu, igauņu, krievu un vācu valodas pratējs tiek pieņemts vispirms Cēsu miertiesnešu sapulcē un pēc tam Rīgas apgabaltiesā par zvērinātu tulku. Rīgā ārpus sava tieša darba lauka Kuks ņem dzīvu dalību igauņu sabiedriskās dzīves organizēšanā, pulcina Rīgā dzīvojošos tautiešus igauņus, dibina igauņu Pētera Pāvila pareizticīgo draudzi un igauņu dievkalpojumu noturēšanai dabūn Citadeles Pētera Pāvila katedrāli. No 1908. g. Kuks jau strādā Biržos (Madonā) kā Zemnieku virstiesas priekšsēdētājs, ņem rosīgu dardību vietējā sabiedriski kulturālā dzīvē, līdz ar bij. skolotāju - plaši pazīstamo sabiedrisko darbinieku Jāni Dāvi dibina Biržu Izglītības biedrību un pirmo uz laukiem Vidzemē proģimnāziju. 1919. g. juku laikos no komunistu varas tika apcietināts, spīdzināts, badā mērdēts un izsūtīts uz Ve|ikije-Luki koncentrācijas lēģeri, no kurienes gan atgriežas brīvā Latvijā, bet stipri bojātu veselību. Latvijas neatkarības laikā Sergejs Kuks strādā kā miertiesnesis Lizumā, Juungulbenē un Gulbenē. Visā Ziemeļlatvijā Kuks bija pazīstams un dziļi cienīts ka stingrs, taisns tiesnesis. Šī dziļā cieņa pret Kuku kā tiesnesi un sabiedrisku darbinieku izpaudās grandiozā visu organizāciju pārstāvju (No Alūksnes līdz Madonai) atvadīšanās suminājumā, Kukam 1934. g. izejot pensijā un pārejot ar dzīvi uz Rīgu. Sergeja Kuka mūžs ir spilgti cēls paraugs, cik cilvēka mūža darbs var būt plašs, ražens un cik lojāls un uzticīgs var būt mazākuma tautības pilsonis Latvijai. Kuks bija sirsnīgs tautietis un patriots igaunis, bet arī sirsnīgs Latvijas patriots un uzticīgs pilsonis. Kam nācās ar Kuku satikties, nemaz nevarēja iedomāties,ka Kuks nebūtu bijis latvietis, pat stīvais igauņu valodas akcents nekad to nenodeva. Vieglas smiltis un salda dusa lai tev, mīļo censoni!

Avots: Malienas ziņas, 10.02.1938