Jurim bija daudz dots, tāpēc no viņa daudz gaidīja. Viņš pārsteidza ar savu uzdrīkstēšanos un pārliecību. Juris ar saviem darbiem apliecināja savu literāro gaumi un patriotismu, īpaši ar dzejoļiem. Viņš aicināja apstāties, ieskatīties un ieklausīties kā puķe zied, kā Daugava zibsnī, kā bērns smejas. Viņš nāca pie mums – vissavējākiem, pāri grūtumiem, zaudējumiem, lai mēs paskatītos uz savām debesīm. Viņš aicināja dzīvot mīlestības dēļ. Jura dzejā skanēja dziļa mīlestība ne tikai uz savu tuvāko, bet arī uz vienīgo vietu uz zemeslodes, jo “… mūsējiem pie goda svārka lielākā no zvaigznēm - Lielvārde”. Viņš rakstīja, jo bija laimīgs, ka var panest sev uzticēto.

Jura ikdienas darbs bija saistīts ar citu cilvēku ciešanu brīžiem, būt citu sāpēs iekšā, nevis blakus. Runāt un ierādīt zvaigznes ceļu mūžībā. Raudāt, bet nenoslīkt asarās, ierādīt cilvēka skaistumu arī ļoti lielās sāpēs, tāpēc, ka pats bija sāpējis, sāpināts un šo pasauli skatījis gan no rādāmās, gan nerādāmās puses. Viņš prata atrast īstos vārdus, lai mierinātu, dotu cerību un būtu atbalsts. Jura teiktie viedie vārdi bija caurausti ar patiesu cieņu, dievišķu mieru un sirdsgudrību. Citu nastas nest bija Jura kalpošanas misija.

Novadnieki patiesā cieņā, zemu noliecot galvu, novērtē Jura Reihlera mūža devumu Lielvārdes kultūras tradīciju veidošanā un saglabāšanā, pildot deputāta pienākumus, sociālās jomas attīstībā un pilnveidē, mīlestības apliecinājumā savai pilsētai un cilvēkiem.

Jura Reihlera mūžs izdzīvots vienā elpas vilcienā, tā kā šis steidzīgais laiks, domājot par savējiem, sāpot un lūdzot. Mūžs kā zvaigzne, krītot spilgtas gaismas apmirdzēta.

Avots: ogrenet.lv/lielvarde