Mākslinieks Uldis Razums bija viens no Latvijas grafiskā dizaina jomas aizsācējiem pēckara perioda okupētajā Latvijā. Viņa darbus raksturo jaunu māksliniecisko formu un izteiksmes līdzekļu meklējumi, lakonisks zīmējums, spēcīga ritmika un ģeometriska stilizācija. 

Dzimis Rīgā

No 1961. līdz 1964.gadam Uldis Razums mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tag. PIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola) 

Kopš 1964.gada piedalījies izstādēs. 

1969.gadā uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā.

Sieva bija izcilā latviešu aktrise Regīna Razuma (šķīrušies). Abiem dēls - Rems Razums.

Dzīvesbiedre Rīgas Austrumu slimnīcas centra vadītāja dr.Māra Epermane, apprecējās 1984.g., dēli - Ģirts un Rojs.

Dzīves beidzamos gados bijusi maz radoša darba, toties izdevis ģimenes avīzi, kas steigas un paviršības laikā noteikti tuvināja bērnus, mazbērnus.
 

***

20. gadsimta 70-tajos gados strādājis par galveno mākslinieku  Tirdzniecības reklāmas Vissavienības apvienības Latvijas mākslas ražošanas kombinātā.

Attīstoties plaša patēriņa preču ražošanai 20. gadsimta 60.-70.gados aizvien aktuālāka kļuva iepakojuma un grafiskā dizaina nozīme sadzīvē.

Uldis Razums izstrādājis dažādus reklāmas materiālu metus Latvijas rūpniecības uzņēmumiem – plakātus, iepakojuma dizainu, skaņuplašu vāciņus u.c.

Veidojis noformējuma dizainu

• Rīgas laku un krāsu rūpnīcai,
• kafejnīcai “Rostoka” Rīgā,
• restorāniem “Jūras pērle” un “Majori” Jūrmalā,

Radījis māksliniecisko ietērpu savulaik atpazīstamajiem veikaliem

• “Sakta” un
• “Bērnu pasaule”.

Piedalījies Latvijas Mākslinieku savienības kombināta “Māksla” projektu grafiskās reklāmas izstrādē.

Ulda Razuma darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī privātkolekcijās.

Bija precējies ar aktrisi Regīnu Razumu (šķīries)

***

Mākslinieks Egils Griķis 

Ar grafikas dizainu nodarbojos ilgi, kopš pagājušā gadsimta 70-tajiem gadiem. Iedvesmojošs sākums bija mācekļa gadi pie izcilā latviešu grafikas dizainera Ulda Razuma. Viņš man iemācīja pašus pamatus – līnijas, laukumus, krāsas, baltā un melnā intriģējušo saspēli. Tas bija padomju laiks, propaganda bija uzmācīga, skarba un sarkana. Pretstatā tai elegance un harmonija latviešu grafikas dizaineru darbos deva atveldzi acīm un domām. Sapratu, ka mana nākotne pieder grafikas dizainam.

***

No Maijas Tabakas un viņas dzīvesbiedra Ata atmiņām.

Atis :

 “Par manu draugu Razumu varētu grāmatu sarakstīt! Vienreiz kombinātā Māksla uztaisījām apjomīgu, maz darba paģērošu, bet ļoti labi apmaksātu pasūtījumu. Sēžam Dieva ausī, Uldis saka: “Tā reti gadās, aizbrauksim atzīmēt – pie leišiem papriecāties! Es ņemšu līdzi Regīnu [viņi tolaik vēl nebija precējušies], bet tu vari ņemt, ko gribi!” Pa durvīm nāk iekšā Maija, viņš iesaucas: “Paņem viņu līdzi!” Par brīnumu, Maija piedāvājumam piekrita. Tā tas sākās.”

Šodien gleznotāja atzīstas, ka nevar pateikt, kāpēc piekritusi. “Laikam jau mājās īsti labi vairs nebija,”

Maija Tabaka :

“Bet Traķu brauciens bija unikāls! Pateicoties Razumam, jo viņam piemita apbrīnojams humorista talants.”

Atis pārtver stāstījuma pavedienu:

“Paņēmām no Rīgas taksi uz trim dienām. Kauņā tolaik bija tikko atvērts slavenais restorāns Trīs māsiņas. Modes kliedziens uz turieni dzina arī latviešus, mūs ieskaitot. Lai tiktu pie galdiņa, Uldis nokrita zemē, sāka tirināt kājas, smieties un rādīt uz lietuvietēm ar pirkstu, it kā dulls būtu. Kas tas bija par efektu! Visiem momentāni bija skaidrs, ka mūsu kompānijai galdiņš jāierāda pēc iespējas ātrāk.

Beigās mums no turienes nācās mukt, jo Razums bija apkampis galda kāju kopā ar kādas dāmas kājiņu. Viņas kompanjons, kāds lietuvietis, gāja uz kamīnu pēc pagales, bet es, iepriekš to paredzēdams, jau biju garderobē paņēmis mēteļus un ielicis tos mašīnā. Kad laidāmies lapās, no restorāna tiešām izskrēja seši cilvēki ar pagalēm rokās. Tā bija letiņu kaunpilna bēgšana.

Bet Lietuvā bija arī citi podi. Pa dienu Uldis ākstīdamies aizķērās aiz koka saknes un pārplēsa bikses no ceļgala līdz pat dibenam. Jāiet uz restorānu, bet veikals jau slēgts. Iekšā darbojas meitenītes, taču uz klauvējieniem neatbild. Tad Uldis pagriezās pret skatlogu un parādīja, kā izskatās dibens. Pārdevējas sāka smieties un ielaida Uldi veikalā.” 

***