Pjotrs Bagrations (gruzīnu: პეტრე ბაგრატიონი/Petre Bagrationi, krievu: Пётр Иванович Багратион; dzimis 1765. gadā, miris 1812. gada 12. septembrī) bija gruzīnu Bagrationi augstmaņu dzimtas Krievijas impērijas ģenerālis, kurš piedalījās kaujās Napoleona karu laikā un tika nāvējoši ievainots Borodinas kaujā.

Dzimis Kizļarā, Dagestānā, gruzīnu prinča Ivana Bagrationi ģimenē. Pjotra Bagrationa brālis Romāns (Revazs) arī kļuva par Krievijas armijas ģenerāli (brāļa dēls Pjotrs Bagrations no 1870. līdz 1876. gadam bija Rīgas ģenerālgubernators).

Iestājās armijas dienestā 1782. gadā, vairākus gadus dienēja Kaukāzā. Piedalījās Krievu-turku karā (1787—1792) (1788. gada Očakovas ieņemšanā), kā arī Kostjuško sacelšanās apspiešanā Polijā. Atzinīgi viņa spējas atzīmēja Aleksandrs Suvorovs pēc Suvorova Alpu pārgājiena.

Napoleona karu laikā Bagrations piedalījās Austerlicas kaujā (1805. gada decembrī), kur cīnījās pret Mirata un Lanna karavīriem, Eilavas kaujā (1807. gada februārī), Heilsbergas kaujā (1807. gada jūnijā) un Frīdlandes kaujā (1807. gada jūnijā). 1808. gadā piedalījās Somijas kampaņā, kuras laikā pāri aizsalušajam Somu līcim ieņēma Olandi. Bija viens no Krievijas armijas komandieriem Krievu-turku kara (1806—1812) laikā.

Napoleonam iebrūkot Krievijā, ģenerālis Bagrations komandēja Otro Rietumu armiju. Ciešot sakāvi pie Mogiļevas 1812. gada 23. jūlijā, viņam tomēr izdevās apvienoties ar krievu armijas galvenajiem spēkiem Mihaila Barklaja de Tolli vadībā.

7. septembrī Borodinas kaujas laikā komandēja krievu armijas kreiso spārnu. Kaujas laukā tika nāvējoši ievainots un pēc piecām dienām mira savas radinieces īpašumā.