Latviešu vieglās mūzikas aizsācējs un celmlauzis. Dzimis Vecpiebalgas Griškās. Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, Rīgas Guberņas ģimnāzijā, pusgadu apguvis zemkopību Zelgovskā. Strādājis par skolotāja palīgu Daugavgrīvā, pasniedzis klavierstundas. Dzīvodams Rīgā, kolekcionējis grāmatas un izveidojis ievērojamu personisko bibliotēku.

Pēters Šancberģis savā jaunībā nebija baudījis nekādu sistematisku mūzikas izglītību. Par visu, ko viņš mūzikā prata, viņš varēja pateikties tikai savai pašmācībai. Nebij pat ne autodidakts vārda īstā nozīmē. Izņemot nošu prašanu, viņam trūka harmonijas mācības, nerunājot par citām kompozicijas mācībām. Visu, ko viņš sacerēja mūzikā, uzrakstīja tikai ar dabisku nojaudu un praktiskiem novērojumiem. Ka viņš šādos apstākļos tomēr kaut ko uzrakstījis, norāda uz iedzirnušām mūzikas dāvanām, kas palikušas tikai neizkoptas.
Ja Pēteri Šancberģi grib ierindot latvju komponistu sarakstā, tad tas var notikt tikai dejas un vieglās mūzikas sacerētāju starpā. Sevišķi kā dejas mūzikas komponistu Šancberģi var minēt ar pelnītu tiesību. Sai žanrā tam nebij daudz konkurentu starp latviešiem ; var minēt nelaiķi kapelmeistaru Puratu, kas bij uzrakstījis kadrilji ar latv. tautas dziesmu motīviem. Šancberģis uzrakstījis arī vairāk dziesmas ar klavieru pavadījumu, piem. „Tev dziļi acīs ieskatīju", „Labu nakt" u. c. Savā laikā tās daudz dziedāja — sevišķi maz muzikāli izglītotos salonos tādās aprindās, kurās muzikālā gaume bija samaitāta no tamlīdzīgiem vācu „schmacht-lapiniem"...
Ari kā kupleju mūzikas sacerētājs Šancberģis minams. Šai stilā tam varbūt vēl labāki panākumi. Līdz viņam latviešiem bija pazīstamas tikai vācu kuplejas, - latviski tulkotas vai atdzejotas. Tikai Šancberģis deva pirmais oriģinālkupleju mūziku. Tekstu viņam bija sacerējis Stērstu Andrejs, graizīdams dažādus sadzīves vājumus iz latvju dzīves.
Rīgā Šancberģa vārds nāca pazīstams ap to laiku, kad latviešu teātri vēl uzturēja Rīgas Latv. biedrība un tam par direktoru bija nelaiķis Ādolfs Alunāns. Šancberģa vārds ir pa daļai saaudzis ar latvju skatuvi un tālaika skatuves darbiniekiem. Sevišķi kopš tā laika, kad Rīgas Latviešu teātra vadībā bija notikusi maiņa. Vācietim Rode-Ebelingam nākot par direktoru, Ādolfs Alunāns dibināja savu teātra trupu un ar to sarīkoja teātra izrāžu turneju pa Vidzemi un sevišķi pa Kurzemi. Šai trupā nu Pēteris Šancberģis bija mūzikas gabalu pavadītājs un spēlētājs starpcēlienos. Jāpiezīmē, ka šadā lomā viņš bija jau pirms tam Rīgā pazīstams gandrīz katrā Rīgas biedrībā. Trupā bija angažēti vairāki skatuves spēki, kam tanī laikā bija plaši pazīstams vārds, kā: J. Steglavs, Stinuss, tālaika slavenākais baritons F. Lepševics u. c, kā suflieris darbojās dzejnieks Esenberģu Jānis. Lai gan trupa nebija liela, tomēr Alunāns prata šīs izrādes padarīt par interesantām, izrādot pārmaiņus gan drāmas, gan dziedamas lugas. Tā attīstījās ceļojošais Alunāna teātris, ko lauku biedrības droši vien atcerēsies jo plašā mērā. Ar šā teātra turnejām saistās daudz tīkamas anekdotes, kurās daudreiz galvenā persona bija Šancberģu Pēteris . . .

Pagāja daudz gadi — no Pētera Šancberģa nebij vairs nekas dzirdams . . . Tikai baumas zināja stāstīt, ka pirms lielā kara šis oriģinālais cilvēks (jāpiezīmē, ka Šancberģis bija liels savādnieks) esot vēl aizvien spēlējis klavieres tur, kur ar to varējis ko nopelnīt . . .  Pēdējā šāda vieta bijusi Villa-Nova —zaļumu un izpriecu vieta Rīgas tuvumā . . .
Pa kara laiku bija dzirdamas citas baumas, ka Šancberģis esot miris. Patiesībā tas noticis tikai izgājušā gada beigās. Kopš 3. janv. š. g. Pēters Šancberģis atdusas Liezeres kapos . . .

Avots: Mūzikas nedēļa, 31.01.1924