Marijai Eglājai bija 97 gadi, kad Dievs viņu aicināja pie sevis. Viņa dzimusi 1906. gada 27. septembrī Krievijā, kur tēvs strādāja ieroču ražošanas fabrikā. No pieciem bērniem ģimenē Marija bija jaunākā. Viņa auga kopā ar krievu bērniem un latviešu valodu dzirdēja tikai sarunās ar vecākiem. Pēc Pirmā pasaules kara beigām ģimene atgriezās Latvijā un dzīvoja Ludzas apriņķī. Tēvs nevarēja dabūt darbu, jo bijis ievainots, strādājot fabrikā. Latvijā Marijai sākumā skolā mācīties nebija viegli, bet viņa bija čakla un neatlaidīga, daudz lasīja, skolotāja Jāņa Silkāna ietekmē uzrakstīja vairākus dzejoļus un dažas ludziņas un pamatskolu beidza, būdama teicamniece. Marija vēlējās turpināt izglītību, bet grūto apstākļu dēļ vecāki nevarēja palīdzēt, tāpēc viņa vasarās strādāja dažādus darbus, lai varēta mācīties Ludzas ģimnāzijā, kur palīdzēja skolas apkopējiem tīrīt skolu, saņemot atļauju pa ziemu pārnakšņot virtuvē. Tādējādi viņai nebija katru dienu jāmēro pieci kilometri turp un atpakaļ caur biezu mežu uz mājām. Beidzamā ģimnāzijas gadā direktors Jānis Turkupolis, mācītājs Ignats Deksnis un internāta audzinātāja Felicija Bricis piedāvāja viņai palīdzību. Marija pabeidza ģimnāziju 1928. gadā un sāka strādāt kādā birojā. 1935. gadā viņa apprecējās ar Zemgales artilērijas pulka leitnantu, dzīvoja Aglonā, un viņu laulība bija svētīta ar diviem bērniem.
Visu mūžu Marija Eglāja piedalījusies sabiedriskos darbos un bijusi baznīcas draudzes locekle Latvijā, Vācijā un Amerikā. Latvijā viņa bija aizsardze un kopā ar vīru spēlēja teātrī. Vācijā strādāja Sarkanā Krusta birojā, cerēdama atrast savu karā pazudušo dzīvesbiedru Kazimiru. Marija ieceļoja Amerikā 1951. gadā ar meitu Beatrisi un apmetās uz dzīvi Grandrapidos.
M. Eglāja pieteicās par brīvprātīgu darbinieci Svētās Marijas slimnīcā, viņa dziedāja korī un piedalījās baznīcas dāmu komitejas darbā. Viņa sagatavoja ludziņas bērniem Ziemsvēdkos, pārtulkoja lugu "Mazākais eņģelītis" no angļu valodas un saņēma atļauju to publicēt. Marija bija cītīga grāmatu lasītāja un nereti lasīja referātus gan draudzē, gan pensionāru biedrības sanāksmēs. Viņa rīkoja bazārus un ilgus gadus bija latviešu pensionāru biedrības sekretāre.
M. Eglājai patika strādāt dārzā, un viņa lepojās ar savu iekopto dārzu. Viņa mīlēja savu meitu un mazbērnus. Vēl 90 gadu vecumā viņa bija dzīvespriecīga, kaut no sabiedriskiem pienākumiem pamazām bija jāatsakās.
M. Eglāja Grandrapidos bija Aglonas Dievmātes baznīcas draudzes locekle, un pēdējos piecus mūža gadus, dzīvojot tuvu meitai Beatrisei Trelavenei, kas māti aprūpēja, Lansingas Svētā Kazimira baznīcas draudzes locekle.
Sēro meita Beatrise ar vīru Pēteri, mazdēls Pēteris un mazmeita Monella ar bērniem, vīra māsa Viktorija Mukāne ar bērniem un radinieki Latvijā. Virs Kazimirs un dēls Romualds aizgāja mūžībā kara laikā.

Avots: Laiks, 03.07.2004