Kārlis Dēnics (vācu: Karl Dönitz; 1891. gada 6. septembris — 1980. gada 24. decembris) bija viens no Vācijas jūras spēku virspavēlniekiem, kas komandēja vācu floti (Kriegsmarine) Otrajā pasaules karā. Karā beigās, pēc Ādolfa Hitlera pašnāvības, uz īsu brīdi kļuva par Vācijas prezidentu.

Biogrāfija

Dēnics karjeru Vācijas jūras spēkos sāka jau 1910. gadā, Pirmajā pasaules karā viņš tika paaugstināts par apakšleitnantu, no sākuma kalpoja uz kuģiem, vēlāk tika nozīmēts par atsevišķu zemūdeņu komandieri. Pēc kara Dēnics turpināja karjeru jūras spēkos. Otrajam Pasaules karam sākoties, Dēnics kļuva par vienu galvenajiem zemūdeņu komandieriem, viņa vadībā tika izstrādāta tā saucamā "vilku baru" doktrīna, kur atsevišķas zemūdenes tika apvienotas grupās, lai efektīvāk uzbruktu konvojiem. Kara beigās, pēc Hitlera pašnāvības 30. aprīlī, uz īsu brīdi kļuva par Vācijas prezidentu.

Pēc kara tika apcietināts un notiesāts Nirnbergas prāvā, pavadījis 10 gadus cietumā, 1956. gadā atbrīvots. 1958. gadā Dēnics izdeva vienu no divām memuāru krājumiem "Atmiņas: Desmit gadi un divdesmit dienas" (His memoirs, Zehn Jahre, Zwanzig Tage), kurā izklāstīja savu pavadīto laiku kā zemūdeņu komandierim (desmit gadi) un kā Vācijas prezidentam (20 dienas). Tajā paša gadā grāmata tika tulkota un izdota angļu valodā. Otrs atmiņu krājums tika izdots 1968. gadā ar nosaukumu "Mana vienmēr mainīgā dzīve" (Mein wechselvolles Leben).

Dēnics mira 1980. gada 24. decembrī no sirdstriekas, viņa bērēs 1981. gada 6. janvārī piedalījās daudzi bijušie virsnieki un biedri.