Finanšu ministrs, žurnāla "Ekonomists" atbildīgais redaktors, akadēmiskās vienības "Austrums" vecbiedrs, profesors. Miris Stokholmā.

Emigrācijā B. dzīvi interesējas par mākslu un mūziku, un gleznu izstādēs, labos koncertos un operas izrādēs viņš Stokholmā, tāpat kā agrāk Rīgā, ir biežs viesis. Par visu tuvāk viņam tomēr stāv grāmatas, pie tam ne vien zinātniskas, bet arī daiļlkerātūras. Ar sevišķu dedzību viņš seko visam tam, kas skar mūsu tautas un Latvijas likteņus. Nav viņam viegli redzēt noārdām visu to, kas bijis viņa mūza darbs. Viegli saprotams, ka katrs okupācijas varas solis šai virzienā un rietumnieku izpratnes trūkums par faktisko stāvokli izraisa viņā dziļu sašutumu.
Pirms dažiem gadiem mūžībā aizgāja B. gādīgā kundze. Arī dažs labs no viņa tuvākiem draugiem pēdējos gados aizgājuši veļu valstī. B. tomēr nejūtas vientuļš un atstāts, jo mājā, kur viņš mitinās, dzīvo arī viņa dēls, vedekla un mazbērni. B. dēls Visvaldis, kas sākumā bija gājis tēva pēdās un beidzis tautsaimniecības fakultāti Latvijas universitātē, vēlāk, līdzīgi vectēvam-būvniekam, kļuva arehitekts, tāpat arī vedekla. Arī vecākais mazdēls sekojis šai ģimenes tradīcijai. Lielā sirsnība un gādiba, ko B. bauda sava dēla ģimenē, sargā viņu no vecuma vientulības un lielā draudzība ar mazbērniem liek joprojām justies jaunam. Prieku viņam sagādā ari krāšņās paša koptās piemājas puķu dobes. (no 1965.gada "Londonas avīzes")