Minsterē, Franciska slimnīcā, 9. februārī miris gleznotājs Ģirts Ārvaldis. Pēdējos gados viņš bija aizgājis vientulībā, nebija sastopams latviešu sabiedrībā, bija grūti pierunājams piedalīties izstādēs. Pēdējais darbs, kas rādīts atklātībā, laikam bija Dziesmu svētkos Hamburgā. Tad nāca smaga slimība un beigās aiziešana pa visvientuļāko ceļu, no kura vairs nav atgriešanās.
Ģirta Ārvalža īsajā mūžā ievijies kāda nenovīdīga likteņa grodais pavediens. Vienmēr, kad sasniegums un piepildījums bija tuvu, viņa dzīvē nāca kāds sitiens, kas sagrāva paveikto. Ģirts Ārvaldis bija cilvēks, kas tikai savas tautas vidē un savā zemē varēja savus talantus atraisīt un īstenot, taču viņam bija lemts piedzimt un nomirt svešumā un no saviem 57 mūža gadiem vairāk par 30 aizvadīt ārpus Latvijas.
Tajā garīgajā pasaulē, kurā gleznotājs dzīvoja, bija vienmēr stingra kārtība un mērķtiecību, lai cik juceklīgi dažkārt bija laikmeta mutuļi un nedroši ikdienas dzīves pamati, šī līdzsvarotā pasaules izjūta bija mantota no savas tautas un pacelta apziņā ar izglītību, ko viņam deva Latvijas mācību iestādes, pirmām kārtām Rīgas skolotāju institūts.
Glezniecībā viņš bija reālists, sekodams solīdajai skolai, ko bija ieguvis studijās pie Tilberga, Purvīša un Latvijas mākslas akadēmijā.
Ģirts Ārvaldis bija ne tikai mākslinieks, bet arī skolotājs. Tie latviešu jaunieši, kam bija izdevība mācīties pie viņa latviešu ģimnāzijā Augustdorfā un Minsterē, latviešu valodu, zīmēšanu un mākslas vēsturi paņēma līdzi visam mūžam kā neaizmirstamu mantojumu.
Nesaprotami un nepiedodami, ka šādam pirmšķirīgam spēkam pēdējos gados vajadzēja stāvēt no skolas darba atstatu.
Dziļi sajuzdams vajadzību pārspēt šā laikmeta idejisko krīzi, Ģirts Ārvaldis vairākus gadus strādāja gar grāmatu par mākslas problēmām. Tur bija izrisināti viņa saskanīgās pasaules garīgie pamati un mākslas principi uz bagāta mākslas vēstures materiālu fona. Nelieli fragmenti no šīs grāmatas publicēti žurnālā Ceļa Zīmes un laikrakstā Latvija, bet visam darbam, kas jau sen bija pabeigts, nebija atradies izdevējs.
Ģirts Ārvaldis dzimis Pēterpilī, 1910.gada 24. septembrī. Viņa skolas un mācekļa gadi ir alkatīga strādāšana pāri mēram un smelšana no visiem pieejamiem avotiem. Jau agri viņš parāda neparastas dāvanas. Viņš pieder tiem, kurus mēdz dēvēt par brīnumbērniem un kam dzīvē dažkārt neklājas viegli, jo sākotnējais apsolījums ir vienmēr lielāks par vēlākajām iespējām to piepildīt. Kā pusaudzis viņš toreiz divdesmito gadu beigās dod jaunatnes žurnāliem veiklā tehnikā darinātus akvareļus. Nacionālā teātra dekorātors A. Cimermanis viņu pieņem par tehnisku palīgu dekorāciju gatavošanā. Zīmēšanu viņš mācās privātstundās pie Sigismunda Vidberga. Tai pat laikā viņš apmeklē Rīgas skolotāju institūtu, ko beidz 1931. gadā un iestājas Latvijas universitātes arhitektūras fakultātē, kur klausās mākslas vēsturi pie prof. B. Vipera, bet zīmēšanu mācās pie prof. V. Purvīša.
Pārliecīgās darba slodzes dēļ salūst veselība. Pēc divu gadu studijām ilgi jāārstē iegūtā tuberkuloze. Izirst arī nodibinātā ģimenes dzīve. Atveseļojies Ārvaldis sāk strādāt par skolotāju Rīgas pilsētas 32. pamatskolā un līdztekus mācās gleznošanu pie prof.R. Tilberga. Viņu uzņem Neatkarīgo mākslinieku vienībā, un ar 1935.gadu viņš piedalās izstādēs. Tas virziens, kam viņu grib pievērst Madernieks, ir dzimtenes māksla, ne vienmēr šī vārda labākajā nozīmē. Ārvaldis nav ar to samierināms, ir jāiet un jāmeklē tālāk. 1942. gadā viņš iestājas Latvijas mākslas akadēmijā un mācās tur līdz brīdim, kad jādodas bēgļu gaitās.
Arī svešuma gadi Ārvaldim ir nepārtraukts mācību un meklēšanas laiks. Viņš ir daudz ceļojis, iepazinies ar mākslas vērtībām un krātuvēm Spānijā, Ēģiptē, Anglijā. Daudz viņš pētījis estētikas un mākslas vēstures jautājumus.
Zaudētās dzimtenes atspulgu viņš meklēja gara acīm skatītā ainavā — rudenīgos laukos, nopļautā rudzu druvā, ēnainā mežā. Kā Kalmītem rija, tā Ārvaldim saules aplieti rudzu stati kļuva par simbolu pasaulei, kurai viņš piederēja. Nu viņš šai pasaulē ir atgriezies.

Avots: Londonas avīze, 2302.1968