Viņa dzīves un darba cejš gāja no viņa dzimtenes Zaļeniekiem Zemgalē, kur viņa tēvs bija skolotājs un ērģelnieks, uz Rīgu un Jelgavu, kur viņš beidza klasisko ģimnāziju, tālāk ap viņa divdesmito gadu uz Pēterpils konservātoriju un universitātes juridisko fakultāti. Spožās studijas pie slavenās klavieru pedagoģes Esipovas drīz vērsa uzmanību uz stalto latviešu jaunekli. Pēc studijām, gados īsi pirms pasaules kara, Šuberts jau ātri bija nodrošinājis sev klavieru pedagoga un mākslinieka stāvokli Pēterpilī, kļuvis jau pazīstams pavadītājs latviešu māksliniekiem dzimtenē, devis arī savus pirmos patstāvīgos klaviervakarus Rīgā un Jelgavā. Karš uz dažiem gadiem pārtrauc viņa mākslinieka darbu, ieraudams arī viņu karavīra rindās. Kopš 1917. gada, kopā ar Saksu, Kaktiņu un c. latviešu māksliniekiem viņu atkal var redzēt daudzos koncertos, visās tais Krievijas pilsētās, kur mitinājās latviešu bēgļi. 1918. gada rudenī, kopā ar «Latvju operas" trupu, arī Šuberts no Pēterpils pārbrauca dzimtenē. Nu sākās viņa lielākais darba cēliens, vesels gadsimta ceturksnis, kurā viņa mākslinieka personība dziļi un daudzējādi sasaistījusies ar visu mūsu mūzikas dzīvi. Latvijas konservātorijas profesors, saistīts ar to kopš mūsu mūzikas augstskolas nodibināšanas, viņš ir devis latviešu mūzikas dzīvei veselu plejādi jaunu pianistu, kas guvuši pazīstamus vārdus gan kā estrādes mākslinieki, gan strādā pedagoga darbu visās Latvijas mūzikas skolās. Šubertu esam redzējuši Latvijas Nacionālās operas direkcijas krēslos, konservātorijas prorektora amatā, Kultūras fonda, Latvijas radiofona mūzikas padomēs, viņš ir ilggadējs konservātorijas klavieru nodaļas dekāns.
Un laikam neviens cits mūsu mākslinieks, instrumentālists, nevarēs atskatīties uz tik plašu un daudzveidīgu koncertējoša mākslinieka darbību kā Pauls Šuberts. Nepārredzami tie koncerti, kuros viņš piedalījies, dodams gan savus patstāvīgus klaviervakarus, gan kamermūzikas vakaros, gan kā solists simfoniskos koncertos, gan kā pavadītājs vai visiem mūsu pašu ievērojamākajiem māksliniekiem un ļoti daudzām cittautu slavenībām, kas apmeklējušas Rīgu. Viņš neatlaidīgi kopis koncertos latviešu mūziku, pirmatskaņojumā spēlējis klavierpartiju Jāņa Mediņa pazīstamajā klavieru trio, vai vienīgais iestājies par Honkongā dzīvojošā Harija Ores skaņdarbiem, spēlējis latviešu mūziku daudzu Eiropas zemju un metropoļu radiofonos — Helsinkos, Stokholmā, Kopenhāgenā, Oslo, Berlīnē, Briselē, Bernē, Dancigā, Varšavā, Holandē, daudzkārt mūsu tuvākajās kaimiņzemēs.

Bēgļu gaitās uz Vāciju devās arī Pauls Šuberts. Kara beigās viņu un dzīves biedri padomju karaspēks pārsteidza Vācijas austrumos Garlicā pie Neisas. Bija zināms, ka profesors, kas bija dzimis 1884. gadā, miris repatriējamo vilcienā 1945. gada rudenī. Kādos apstākļos tas noticis, pastāstījusi kāda aculieciniece "Laika" 9.novembra numurā. Viņa braukusi tajā pašā preču vagonā.
Vilciens atradies kaut kur Kijevas rajonā, un profesors tad jau bijis dziļā depresijā un nemaz vairs nerunājis. «1945. gada 11. oktobrī agri no rīta,» stāsta aculieciniece, «mūs atkal piekabināja kādam sastāvam un aizvēra durvis. Bija skaista saulaina diena. Pēkšņi ieraudzīju, ka Šuberta seja, rokas pārklājas it kā ar dzeltenu krāsu. Čukstēju Šuberta kundzei, lai patausta pulsu. Viņa to darīja un bez vārdiem lika saprast, ka pulsa vairs nav. Mums vagonā bija tik šauri, ka nevarējām Šubertu noguldīt guļus. Viņš palika sēdus stāvoklī kādas septiņas stundas, kamēr apstājāmies Žlobinā un durvis atvērās. Dzelzceļa milicim ziņojām par nāves gadījumu un lūdzām atļauju mirušo apbedīt. Mums to neatļāva, tūliņ kabināšot mūsu vagonu kādam sastāvam klāt. Lai izliekot mirušo uz perona neapģērbtu; viņu apbedīšot kopā ar diviem dzelzceļa katastrofas upuriem. Pierakstīja viņa vārdu, uzvārdu, dzimšanas gadu. Mēs tomēr apģērbām Šūbertu apakšveļā, zeķēs, aplikām jaunu cukurmaisu drānu, un divi jaunekļi no mūsu vagona viņu izlika uz perona. Vakarā un naktī bija negaiss ar lietus gāzēm. Mūsu vagonu pievakarē izmanevrēja uz citām sliedēm. Otrā rītā agri mūsu jaunekļi izlēca no vagona un aizskrēja apskatīties, vai Šuberts jau aprakts. Viņi atgriezās bāli ar ziņu, ka Šuberts guļot vēl turpat, pilnīgi aplaupīts, salijis, dubļos. Mēs to noklusējām, Šuberta kundze atgriezās reizē ar mums Rīgā.»  Stāstītāja piebilst, ka dažus gadus pēc atgriešanās Rīgā profesora P. Šuberta atraitne apprecējusies ar Nacionālās operas bijušo direktoru Ed. Vītolu, kas tad darbojies par profesoru Mākslas akadēmijā. Tagad abi viņi esot miruši.

Avots: "Laikmets", 17.03.1944

          "Londonas avīze", 22.11.1974