Dailes teātra mākslas teorētiķa un dekoratora ceļš uz Dailes teātri nav bijis vienkāršs. Enerģiskais un apdāvinātais Tērnejas pagasta „Reņģu" māju kalpa dēls pēc mācībām Rūjienas draudzes skolā un Rīgas pilsētas mākslas skolā 1910. gadā sāk strādāt par dekoratoru Jaunajā Rīgas latviešu teātrī pie atzīta meistara - latviešu teātra dekoratīvās mākslas tradīciju dibinātāja Jāņa Kugas. (Jānis Kuga arī veidos dekorācijas Dailes teātra pirmajam iestudējumam - Raiņa „Indulim un Ārijai").

Patstāvīgas scenogrāfijas veido pirmajai latviešu operai (1912) un Interimteātrī.

1.pasaules kara sākumā strādā Maskavas Dailes teātrī (šāds vārda Hudožestvennij tulkojums ieviesies, pateicoties teātra mākslas pedagoga Zeltmata garākam apcerējumam par šo teātri, ir bijuši arī citi tulkojumi), gatavojis dekorācijas Maskavas Latviešu teātra atklāšanas izrādei. 
1916. gadā pārceļas uz Pēterburgu, kur strādā Marijas un Mazajā (Suvorina) teātrī. Bijis skatuves iekārtotājs Jaunā Pēterpils latviešu teātra un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka teātra izrādēm.

Beidz V. Meierholda vadītos Skatuves uzvedumu meistarības kursus. 1919. gadā atgriežas Latvijā un iestājas Latvijas armijā. 1920. gadā kopā ar Eduardu Smiļģi dibina Dailes teātri, kur ieņem teātra mākslas teorētiķa un dekoratora vietu. Šajā pat gadā Jānis Muncis iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā. 

1926. gadā beidz prof. R. Tilberga figūrālo meistardarbnīcu. Pēc tam viņš dodas uz Savienotajām valstīm, kur nobeidz Occidentala mākslas koledžu un Losandželosā inscenē Tolstoja, Šekspīra un Māterlinka darbus. Pēc atgriešanās Latvijā viņš sāk īstenot savas režijas idejas, inscenēdams izrādes gan Nacionālajā, gan Dailes teātrī un uzvezdams arī traģēdiju "Diktators". Munča darbs bija arī lielie brīvdabas inscenējumi Rīgā, Koknesē, Rēzeknē un Jelgavā — Atdzimšanas dziesma, Apjumības, Tev mūžam dzīvot, Latvija, Svētā zeme, Zemgales atmoda. Sākoties Latvijas okupācijai Muncis atstāja Rīgu un kopā ar dzīves biedri (Zuzanna Munce dz.1891.g.) nometās Aizkrauklē, strādādams par lauksaimnieku.
Latvijas brīvības gados par teātra inscenējumu modeļiem viņš ieguvis starptautisku atzinību, saņemdams Parīzē 1925. gadā — Grand Prix un 1927. gadā — zelta medaļu. Ulmaņa laikā J. Muncis ir Sabiedrisko lietu ministrijas mākslas referents un Rakstu un mākslas kameras goda korespondents.
Trimdas gados Vācijā J. Muncis uzturējās Fisenes apkārtnē Bavārijā un Augsburgā, divus gadus vadīdams Augsburgas latviešu tautas augstskolu. Šais gados viņš sarakstījis dramatisku triloģiju Daugavieši un dažas komēdijas. Ar jauneklīgu ticību viņš gaidīja atgriešanās dienu Latvijā. 1949.gadā izceļodams uz Savienotajām valstīm, J. Muncis dodas uz rietumpiekrasti, kur pirms divdesmit gadiem bija papildinājies studijas. Te arī beidzies viņa mūžs - 7.februārī savā dārzā Holivudā miris ar sirdstrieku.

Avots: Londonas avīze, 25.02.1955

Grāmata: Jaunais Dailes teātris, 1-2, 1975.g.