Svētais Asīzes Francisks (latīņu: Franciscus Assisiensis, itāļu:Francesco d'Assisi; īstā vārdā Džovanni Frančesko di Pjetro Bernardone (itāļu: Giovanni Francesco di Pietro di Bernardone); dzimis 1181. gadā vai 1182. gadā, miris 1226. gada 3. oktobrī) bija mūks un dzejnieks, ievērojams  viduslaiku katoļu svētais, franciskāņu mūku ordeņa aizsācējs.

Viņš tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru ar Kristu ir vienojusi īpaša un pārdabiska saikne. Nolēmis sekot aicinājumam kļūt par mūku, atsakoties no materiāliem labumiem, lai visu turpmāko dzīvi veltītu tikai Dievam. Cīnītājs par ticības galvenajām vērtībām — pazemību, vienkāršību, sirdsšķīstību un mīlestību pret visām Dieva radībām, viņš uzskatīts par dzīvnieku aizsardzības un vides aizbildni. Asīzes Franciska mirstīgās atliekas ir apbedītas bazilikā Maria degli Angeli.

Biogrāfija

Bērnība un jaunība Svētais Asīzes Francisks (Džovanni Bernardone) dzimis 1182. gadā ItālijāAsīzes pilsētā bagāta audumu tirgotāja septiņu bērnu ģimenē. Citi avoti par dzimšanas laiku min 1181. gada vasaru vai rudeni. Bērnam piedzimstot, tēvs Pjetro atrodas darījumu braucienā Francijā un māte Pika savu dēlu nokrista par Jāni 1182. gada septembrī, taču tēvs, atgriezdamies mājās, pārsauc viņu par Francisku, par godu mātes dzimtenei Francijai.

Būdams bagāta tēva dēls, jaunību pavada ceļodams un pavadīdams laiku draugu pulkā, viņa sapnis kļūt par bruņinieku. Viņš zina trubadūru dziesmas, kuras dzied franču valodā. Kļūst par karavīru 1199.gadā. Piedaloties karā starp Asīzi un Perudžu 1202. gadā, tiek saņemts gūstā, bet tiek atbrīvots 1203. gadā, kam seko smaga saslimšana. Izveseļojies turpina karavīra gaitas karā, bet drīz atgriežas mājās ļoti izmainījies. Kādas lūgšanas laikā pussagruvušajā Sv. Damiāna baznīcā Francisks dzird Kristus balsi sakām: „Ej, Franci, un uzcel no jauna manu namu, jo tas draud sabrukt”, pēc kā viņš sāk vākt naudu, pat pārdodot auduma baķi no sava tēva veikala, baznīcas atjaunošanai. Šo darbību rezultātā 1207. gada aprīlī izceļas strīds starp dēlu un tēvu, kā rezultātā viņš atsakās no sava mantojuma, atdodot pat savas drēbes. Ciešanas Francisku noved pie apskaidrības un sūtības šajā pasaulē, pieņem lēmumu atlikušo dzīvi mainīt pamatos. 25 gadu vecumā pamet tēva mājas un nolemj turpmāko dzīvi dzīvot nabadzībā. Baznīcas atjaunošanas pabeigšanai ubago naudu, rūpējas par nabagiem un sāk sprediķot.

Mūks Svētais Asīzes Francisks.

Sv. Franciskam sāk pievienoties sekotāji, viņi apmetas Porciunkulā, prasot atļauju Svētā Beneditto klostera abatam. Tādā veidā Porciunkula un Eņģeļu Svētās Marijas baznīca kļūst par Ordeņa baznīcu-māti. Dzīve norit vienkāršībā, pazemībā un nabadzībā, par ko iegūst vārdu „mazākie brāļi"(minores).Saviem brāļiem 1209. gadā saraksta regulu, ko Pāvests Inocents III apstiprina. 1211. gadā sākas misionara darbs Ankonā. 1212. gada 18 martā Svētais Francisks ar Svēto Klāru dibina franciskāņu ordeņa sieviešu atzarojumu Svētās Klāras ordeni, vēlāk viņš dodas uz Romu pie Pāvesta Innokentija III, lai izklāstītu Ordeņa attīstības gaitu. 1213. gada 8. maijā San Leo Montefeltro grāfs Orlando Franciskam dāvina Verno kalnu. 1214. gadā misionāra darbs Spānijā un Marokā, šajā gadā Porciunkulā Ordenī tiek uzņemta liela aristokrātu grupa, kuru vidū ir Foma no Čelāno. Šajā gadā arī misionāra darbs Ēģiptē, lai mēģinātu sultānu pievērst kristīgai ticībai, kas neizdodas, bet pateicoties šai misijai Ordeņa brāļi līdz pat mūsdienām bauda uzticību islāma pasaulē. 1215. gada novembrī Francisks dodas uz Romu, kur piedalās IV Laterāna Konsilā. 1216. gadā ar Francisku un viņa Ordeņa darbību iepazīstas jaunais Pāvests Honorijs III. 1217. gada 5. maijā norisinās ģenerālais kapituls Porciunkulā, kurā nolemj nosūtīt pirmo misiju otrpus Alpiem un jūrai, uz Tunisiju, Sīriju. Pats Francisks dodas uz Franciju, betFlorencē Pāvesta legāts kardināls Ugolino pārliecina viņu palikt Itālijā. 1218. gada 11. jūnijā Pāvests Honorijs III publicē bullu "Cum dilecti", kurā, vēršoties pie bīskapiem, apstiprina „mazāko brāļu" (minores) sprediķu pareizību.1219. gada 26. maijā misijas darbs Vācijā, Francijā, Ungārijā,Spānijā-Marokā.

1219. gadā Francisks ir krustnešu vidū Damiātā, viņš paredz sakāvi, kas piepildās. Iegūstot Pāvesta legata atļauju, dodas uz savu risku pie sultāna Melek El Kamela, kur tiek viesmīlīgi pieņemts, ar savu sprediķi, bet, redzot, ka viņa vēstījums nenes augļus, dodas atpakaļ uz krustnešu nometni. 1219. gada 5. novembrī krustneši ieņem Damiātu- Francisks- bēdu sagrauzts, redzot karaspēka pieļauto agresiju, dodas uz Sīriju, vēlāk apceļo Svētās vietas Akrā. 1220. gadā mocekļu nāvē Marokā mirst pieci Ordeņa brāļi, sākas Ordenī nemieri, tāpēc Francisks, bažīdamies par situāciju Ordenī, dodas pie Pāvesta, kurš nozīmē par ordeņa protektorātu kardinālu Ugolino un ar bullu"Cum secundum" apstiprina paklausību, šajā pašā gadā Francisks pārtrauc Ordeņa vadību.

1221. gadā Pāvests apstiprina Franciska "Memoriale propositi", kas skaitās pirmā Svētā Franciska Ordeņa paklausības regula, kura vēlāk tiek pārdēvēta par "Trešo franciskānu Ordeni".

Francisks dodas misijās uz centrālo un Dienviditāliju, bet 1222. gadā turpina sludināt evaņģēliju Boloņā. 1223. gada sākumā Francisks izstrādā jaunus īsākus Ordeņa noteikumus, kurus Pāvests apstiprina 29.novembrī ar bullu "Solet annuere". Ziemassvētku laikā Grečo pilsēta, gribot izjust dzīvāk Bērna piedzimšanu Betlēmē, pirmo reizi izveidoja Betlēmi, atveidojumā iesaistot dzīvus cilvēkus un dzīvniekus. 1224. gadā pieņem lēmumu par misiju Anglijā.15. augustā gavēņa laikā Vernē Francisks redz krustā sistu Serafimu, pēc kā Franciskam parādās stigmati, vēlāk viņš atgriežas Porciunkulā, tā paša gada nogalē, sludinot apceļo Umbriju un Markē. 1225. gadā ilgu laiku pavada Svētā Damiāna baznīcā acu slimības dēļ, nekādas metodes uzlabot veselību nepalīdz.

Dzīves nogale un nāve Svētā Asīzes Franciska kaps.

1226. gada aprīlī atrodas Siēnā, apmesdamies Čelle di Kortonas abatijā, kur ārstējas. Vienlaicīgi diktē "Mazo Siēnas mantojumu" , karstajā periodā-jūlijā un augustā apmetas Baņjārē. Tā kā viņa veselības stāvoklis pasliktinās, tā paša gada augusta beigās tiek pārvests uz Asīzes bīskapa pili. Septembra sākumā, juzdams, ka tuvojas dzīves noslēgums, Francisks lūdz viņu pārvest uz Porciunkulu, ceļā apstājas, lai dotu svētību pilsētai. 3.oktobra vakarā, svētīdams savus brāļus, mirst uz plikas zemes. Ziņas par to ātri izplatās un cilvēki bariem ierodas, lai redzētu stigmatus (stigmas).

1226.gada 4. oktobrī, svētdien, Franciska ķermenis tiek svinīgi pārnests no Porciunkulas uz Asīzi, pa ceļam apstādamies pie Svētā Damiāna baznīcas un tiek apbedīts Svētā Gergija baznīcā.Par notikušo brālis Ilija apziņo visam ordenim, nosūtīdams ziņu provinces ministram. 1228.gada 29.aprīlī Pāvests Gregorijs IX bullā "Recolentes" lūdz kristiešu palīdzību bazilikas būvniecībai Franciska godam. 1230. gada 25. maijā Svētā Asīzes Franciska mirstīgās atliekas tiek pārnestas jaunuzbūvētajā bazilikā.

Garīgā darbība

Svētais Asīzes Francisks.

• Saliek mūka svētsolījumus 1209. gadā, kas tiek uzskatīts par aizsākumu franciskāņu ordeņa radīšanai.
• 1210. gadā dibina franciskāņu ubagotāju ordeni, sastādīdams regulu, ko Pāvests Innocents III apstiprina mutiski.
• Savu dzīvi velta Dieva vārda sludināšanai un slavēšanai.
• Kalpo līdzcilvēku mīlestībai.
• Darbība vērsta Dieva mīlestības izziņai.
• Līdzgaitniekiem izvirza divus mērķus- dzīvot nabadzībā un sludināt evaņģēlisko dzīvi pasaulīgajiem cilvēkiem.
• Svētais Francisks ar Svēto Klāru dibina franciskāņu ordeņa sieviešu atzarojumu Svētās Klāras ordeni (klāristes) 1212. gadā.
• Terciāru norādījumu sastādītājs lajiem, kuri vēlas sekot franciskāņu ideāliem, dzīvojot laicīgā pasaulē.
• 1224. gada 15. augustā-29 septembrī saņem stigmatus jeb Kristus brūču zīmes.
• dzīves laikā saraksta reliģiskas lūgsnas, dzejas, ordeņa regulas un vēstules.
• Sv. Francisks tiek uzskatīts par vienu no nedaudzajiem svētajiem, kuru īpašā un pārdabiskā saiknē — dalībā Kunga ciešanās, vienojusi ar Kristu.

Kanonizācija

Pāris gadus pēc Franciska nāves, 1228. gada 16. jūlijā Pāvests Gregorijs IX Asīzē svinīgi veic Svētā Franciska kanonizāciju un pēc 3 dienām, 19. jūlijā tiek publicēta bulla "Mira circa nos", kura skar Franciska iekļaušanuSvēto sarakstā un viņa vārda svinību dienu 4. oktobrī visā baznīcā.

Svētā Franciska piemiņai

• Daudzi visā pasaulē esošie franciskāņu ordeņi, kuri izplatījās pa visu Eiropu- 1242. gadā jau tas bija 34 provincēs ar 1583 klosteriem.
• baznīcu nosaukumi Svētā Franciska godam;
• Betlēmes silīte, kas redzama baznīcās pirms Ziemassvētkiem - šī tradīcija ir Sv. Franciska iedibināta. Francisks vēlējās izjust dzīvāk Bērna piedzimšanu Betlēmē, tāpēc pirmo reizi vēsturē 1223. gadā Umbrijas pilsētiņā Grečo izveidoja Betlēmi, atveidojumā iesaistot dzīvus cilvēkus un dzīvniekus, šie notikumi tika vēlāk atainoti vienā no Asīzes Augšējās bazilikas freskām, kuru autors ir Džoto.

Vēsturiskie avoti

Raksti, manuskripts.

Ziņas par Svētā Asīzes Franciska dzīvi sniedz:

• 1) paša raksti- reliģiskas lūgsnas, dzejas, ordeņa regulas un vēstules;
• 2) Foma no Čelāno ap 1230. gadu sarakstīta biogrāfija, tajā skaitā "Vita Prima";
• 3) Brāļa Leona un citu Svētā Asīzes Franciska draugu un biedru raksti, pie kuriem pieder:
• a) "Grečo grāmata", 1246.gadā sarakstītā, kuru sauc arī par "Triju biedru leģendu" ("Legenda trium sociorum" jeb"Legenda vetus");
• b) Foma no Čelāno no 1246.-1247. gadam sarakstītā otrā biogrāfija (Grečo grāmatas pārstrādājums);
• c) Brāļa Leona citas piezīmes (schedulae jeb rotuli, rakstītas no 1246.-1271. gadam, kas kopā ar citu pirmās franciskāņu paaudzes brāļu (antiqui fratres) rakstiem atrodamas krājumos "Speculum perfectionis" (1318) un"Fioretti"(latviešu valodā "Ziediņi")- dēvē arī par "Actus beati Francisci" (1328);
• 4) Svētā Bonaventūras "Svētā Franča dzīves apraksts"(1263)

Literatūra

• Čestertons, Kīts. Svētais Francisks no Asīzes. Rīga:Vārds, 1992.111.lpp
• Jorgensons, Johans. Svētais Asīzes Francisks. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija,1998.317.lpp
• Karoli, Ernesto. Fonti Francescani. Assisi:Movimento Francescano, 1986.1060.p
• Trūps, Henriks. Katoļu baznīcas vēsture. Rīga:Avots,1992.343.lpp