Drošsirdība. Gods. Tēvzeme. Šos vārdus Kultūras fonda prēmijas laureāts, karavīrs, vēsturnieks, kartogrāfs, skolotājs, skautu vadītājs, sabiedriskais darbinieks Tālivaldis Dukāts nesen pieminēja vēstulē savam mazdēlam. Šie spilgtie vārdi raksturo visu Tālivalža dzīvi. Viņš no mums šķīrās 2008. gada 5.janvārī Santarosā, Kalifornijā. Krietns skauts aizgājis mājās...
Tālivaldis Dukāts dzimis 1921. gada 4. februārī Rīgā. Viņa tēvs bija plkv. ltn. Daniels Dukāts, māte Aleksandra O. Dukāta, dzimusi Oglevica. Tālivaldis bieži stāstīja par savu bērnību. Viņš Rīgā auga kopā ar brāli Ilmāru un māsu Ingeborgu. Vasaras tika pavadītas vasarnīcā Skrīveros. Tur bieži ciemojās ģimenes radi un draugi, skanēja dziesmas un mūzika. Abi vecāki bija labi pianisti, un bērni centās sekot vecāku pēdās. Jau no bērnu dienām Tālivaldi interesēja Latvijas vēsture, arheoloģija, folklora un kultūra. Absolvējis Baznīcas ģimnāziju 1940. gadā, Tālivaldis sāka studijas Latvijas Universitātē Filozofijas un filoloģijas fakultātes vēstures nodaļā. Komunistiem okupējot Latviju, Tālivaldi no universitātes izslēdza. 1941. gadā pēc komūnistu padzīšanas viņu atkal uzņēma universitātē, bet Tālivaldim svarīgāk bija aizstāvēt dzimteni, un viņš pievienojās Latvijas aizsardzības vienībām. Pirms došanās karā Tālivaldis salaulājas ar savu iecerēto Ainu Aisteri. Nākamos četros gados viņš piedalījās cīņās Ukrainā, Krievijā, Pomerānijā un, būdams jau Latviešu leģiona kaujinieks, Latvijas pierobežā. Tika paaugstināts par leitnantu, bijis rotas komandieris. Piedalījies 25 tuvcīņās, piecas reizes ievainots un apbalvots ar vairākām varonības goda zīmēm, tostarp 1. un 2. šķiras Dzelzs krustu, 1. un 2. šķiras Drošsirdības medaļu, sudraba un bronzas ievainoto nozīmēm. T. Dukāts turpināja studēt arheoloģiju un vēsturi Kēnigsbergas universitātē Vācijā, 1944.gadā iegūstot vēsturnieka (Cand. hist.) grādu, pēc tam studēja vēsturi un ģeogrāfiju Frīdriha Aleksandra universitātē Vācijā un 1947. gadā ieguva Bavārijas vidusskolu skolotāju tiesības vēsturē, latīņu valodā, politiskās zinībās un psiholoģijā. Pēc kara Tālivaldis un brālis Ilmārs sameklēja savu ģimeni Vācijas bēgļu nometnē. Tālivaldis bēgļu nometnes skolās mācīja latviešu valodu, vēsturi, latīņu valodu. Viņš sarakstīja un publicēja vairākas vēstures mācību grāmatas vidusskolām. Tālivaldis arī turpināja savu ilggadējo darbu skautos. Viņš bija dažādos amatos skautu organizācijā, iemīļots vadītājs un lektors. Vācijā Tālivaldis bija Daugavas Vanagu centrālas valdes loceklis un latviešu nacionālās komitejas priekšsēdis Bambergā.  Tālivaldis ar ģimeni 1951.gadā izceļoja uz Ameriku un apmetās uz dzīvi Omahā, Nebraskā. Viņš piedalījās Omahas latviešu ev. lut. draudzes skolas organizēšanā un veidošanā, mācīja latviešu valodu, vēsturi un ģeogrāfiju. Šai laikā viņš iestājās Amerikas latviešu apvienībā, bija viens no Amerikas latviešu jaunatnes apvienības dibinātājiem. Būdams aktīvs ALJAs darbinieks, apceļoja Ameriku, lasot vairāk nekā 300 lekciju un referātu, vadot kursus.
Dukātu ģimene 1959. gadā pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā, kur Tālivaldis sāka strādāt par skolotāju Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes pamatskolā Longailendā, mācot vēsturi. 1961. gadā viņš uzņēmās skolas pārziņa pienākumus un šajā amatā bija līdz 1974. gadam. 1960. gadā Tālivaldis dibināja Longailendas vidusskolu un bija skolas pārzinis līdz 1974. gadam. Tālivaldis Dukāts 1979.gadā apņēmās vadīt vēstures nodaļu ALAs Latviešu institūta muzejā Vašingtonā. Būdams ne tikai vēsturnieks, bet ari kartogrāfs, Tālivaldis radīja vairākus desmitus oriģinālas kartes, tabulas un shēmas par Latvijas vēsturi. Nesen Smitsona institūts interesējies par muzeju un lūdzis tulkot aprakstus angļu valodā. Tālivaldis Dukāts saņēmis vairākus apbalvojumus - 1966. gadā ALAs Kultūras biroja goda rakstu par ilggadēju darbu latviskas audzināšanas laukā; 1976. gadā ALAs izglītības biroja goda rakstu par darbu latviešu skolās; 1972. gadā Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju par īpašiem sasniegumiem latviešu jaunatnes audzināšanā, ilgo un pašaizliedzīgo darbu un izcilām sekmēm; 1983. gadā Pasaules brīvo latviešu Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju par īpašiem sasniegumiem - ilgu un pašaizliedzīgu darbu, izveidojot vēstures nodaļu latviešu muzejam Vašingtonā; 1985. gadā Daugavas Vanagu Goda rakstu par darbu Daugavas Vanagu organizācijā; 2001.gadā ALAs atzinības rakstu par vēstures materiālu sagatavošanu ALAs muzejam Vašingtonā.
Tālivaldis Dukāts sabiedriskam darbam veltīja ļoti daudz laika, bet viņš nekad neatstāja novārtā ģimeni. Meitas Laila, Inese un Baiba atceras, ka tēvs, vakaros sēdēdams pie gultiņas, dziedājis tautasdziesmas. Viņi dalījās savās zināšanās, palīdzot meitām skolas darbos, priecājās par viņu sekmēm un panākumiem.
Aizejot pensijā, Tālivaldis un Aina Dukāti 1986. gadā pārcēlās uz Kaliforniju, lai būtu tuvāk mazdēliem Kristoferam un Metjū. Dzīvesbiedre Aina smagi saslima un no 2001. gada bija slimnīcā, kur Tālivaldis viņu katru dienu apciemoja. Aina 2007. gada maijā aizgāja mūžībā, un arī Tālivaldim spēki pamazām sāka zust. Viņš klausījās iemīļoto mūziku, un viņam patika stāstīt par savu jaunību. Viņa zinātkāre nerima - pat pēdējās nedēļās viņš lūdza meitai Inesei sagādāt grāmatas par Amerikas neatkarības karu.
Mums visiem sāp sirds, ka zudis tēvs, vectēvs, brālis, krusttēvs, tēvocis, tuvinieks un draugs. Tālivalža Dukāta ieguldījums ģimenes, latviešu jaunatnes un sabiedrības likteņa veidošanā ir nenovērtējams. Vārdi "drošsirdība, gods, tēvzeme" viņam bija svēti.

Avots: "Laiks", 02.02.2008 un 16.02.2008