Toronto mākslas dzīvē Valija Mēmiece ienāca pēc Ontario mākslas koledžas beigšanas 1962. gadā ar atzinības medaļu glezniecībā un zīmēšanā. Neilgi vēlāk māksliniece pavadīja gadu Parīzē, papildinoties glezniecībā un sarīkojot personālizstādi Raimonda Dunkana galerijā. Pēc atgriešanās Toronto sekoja intensīvs darba posms un vairākas izstādes, kurās atvīdēja t.s. "Parīzes skolas" akcenti, piešķirot Mērnieces darbiem īpatnēju šarmu un dzīvīgumu.
Pēc nedaudz gadiem negaidītu pagriezienu Valijas Mērnieces dzīvē izraisīja teoloģijas studiju sākšana Kanādas Kristīgā koledžā. Sekoja garīgās aprūpes darbs gan cietumā, gan bezpajumtnieku patversmēs. Līdztekus, protams, māksliniece turpināja gleznot, pievēršoties arī stikla glezniecībai. Kad 70. gadu sākumā Valijas Mērnieces dēls Dr. A. Rode savu zinātnisko pētījumu uzdevumos pārcēlās uz dzīvi Bafina salā, māksliniecei atklājās gluži jauna vizuālā pasaule. Viņas mākslā ienāca arktiskā tema, par tās simbolu kļūstot gleznotājas iemīļotajai ziemeļu pūcei. Valijas Mērnieces pēdējā ziemeļu tēmām veltītā personālizstāde bija 1990. gadā. Gleznotāja regulāri piedalījās gadskārtējās Latvja un citās grupu izstādēs. Vēl 1994. gadā viņas darbi bija skatāmi 18. novembra izstādē Latviešu centrā Toronto. Valija Mēmiece ir pārstāvēta LNAK mākslas kolekcijā. Sabiedriska, dzīves priecīga un ar dzirkstošu temperamentu apveltīta Valija Mēmiece nenoslēdzās tikai savas mākslas vai labdarības aktivitāšu lokā, bet bija iesaistīta vairāku organizāciju darbībā, veicot arī mākslinieku vienības Latvis sekretāres pienākumus.

Avots: "Latvju māksla", 1995