Edmunds Ivars Graufelds dzimis 1937. gada 14. novembrī Jelgavas apriņķī, Svētes pagasta Jēkabniekos," Kugrēnu" mājās. Vecākiem bija sava saimniecība un kaut lielu savas dzīves daļu Edmunds nodzīvoja pilsētā, sirdī viņš palika “lauku puika”, kuram bija nepieciešama daba, zeme un brīvība. Klases biedri atceras Edmundu ka draudzīgu, mierīgu un smaidīgu – tipisku lauku zēnu, kuru visi sauca sauca par Edžu. Vēlme saistīt visu savu mūžu ar elektrību Edmundam rādās vēl bērnībā. Reiz negaisa laikā viņš ieraudzīja kā milzīgs zibens iesper kokā. Viņš sāk interesēties, kas tas bija un kā rodas zibens. Tāpēc tikai loģiski, ka pēc skolas beigšanas viņš iestājas Rīgas komunālas celtniecības tehnikumā, kuru vēlāk -  Rīgas industriālais politehnikums, specialitātē Elektriskās stacijas, tīkli un sistēmas. Kuru pabeidza 1957. gadā.Pēdējā kursā Edmunds bija praksē Centrālo elektrolīniju tīklā Vallē, Valmieras rajona Rencēnu pagastā, kur viņam piedāvāja palikt uz pastāvīgu darbu par elektromontieri. Bet jau pēc 2 mēnešiem Edmundu iesauca armijā uz 3 gadiem. Padomju Bruņotajos spēkos Edmunds izgāja Aviācijas jaunāko speciālistu skolu un vienā no Baltkrievijas kara lidostām apkalpoja lidmašīnas kā reaktīvo dzinēju specialists. Dienestu viņš pabeidza 1960.gadā seržanta pakāpē.Un uzreiz atgriezās darbā ENERGOKONTROLĒ, vēlāk – LATVENERGO, kur dažādās daļās kopā ir nostrādājis par inženieri 40 gadus. Jāsaka, ka arī sirds dzirkstele Edmundam iedegās tieši darbā. Tur viņš satika savu mūža mīlestību – Silviju Graufeldi. Vienīgais dēls – Einārs piedzima, kad Edmunds vēl bija students – 1967.gadā. 1968. gadā viņš pabeidza Rīgas politehniskā institūta Elektroenerģētikas fakultāti, specialitātē “Elektriskie tīkli un sistēmas”. Pēc iziešanas pensijā no LATVENERGO, 2002.gadā Edmunds nevarēja nosēdēt mājas un jau pēc diviem mēnešiem atgriezās darbā – nostrādāja par elektriķi Tiesu Namu aģentūrā vēl trīs gadus līdz 2005 gadam.