Mākslīgā niere ir 1911. gadā dzimušā Holandes zinātnieka Vilema J. Kolfa 1940. gadā izgudrota ierīce nieres aizvietošanai. Pirmais pilnībā strādājošs prototips tika izveidots 1943. gadā.

Cauri nierēm pieauguša cilvēka organismā diennaktī izplūst no 100 līdz 140 l asiņu, no kurām nieres atfiltrē līdz 2 litriem lieko šķidrumu un organisma šūnu radītās atkritumvielas, kuras tām ir toksiskas. Nieru atfiltrētās toksiskās vielas urīna veidā tiek izdalītas no organisma.

Hemodialīze ir vielmaiņas galaproduktu un toksisko vielu izvadīšana no asinīm, izmantojot puscaurlaidīgas membrānas ar dializējošo šķīdumu.

Mākslīgo nieri sauc arī par hemodialīzes aparātu. Tā pamatojas uz ekstrarenālu (ārpus nieres funkcionējošu) vielu izdalīšanu no organisma, kas nieru nepietiekamas darbības rezultātā nevar vairs tikt izvadītas ar urīnu. Izšķir īslaicīgu dialīzi un ilgstošu dialīzi, ko lieto pacientiem ar hroniskiem nieru bojājumiem. Mākslīgā nierē asinis tiek attīrītas, tām plūstot gar puscaurlaidīgu membrānu, kuras otrā pusē atrodas speciāls hemodialīzes šķīdums. Difūzijas ceļā toksiskās vielas no asinīm caur membrānu nonāk dialīzes šķīdumā. Attīrītās asinis ievada atpakaļ organismā.