Savulaik skatījos un klausījos “Lāčplēša” pirmatskaņojumu bez tērpiem un dekorācijām 1988. gada Jāņu vakarā Burtniekos, biju jau uz gatavu izrādi tā paša gada rudenī Sporta manēžā. Redzēju arī tagad jauno izrādi Rēzijas Kalniņas iestudējumā “Arēnā Rīga”. Tāpēc man šķita interesanti salīdzināt savas šodienas sajūtas, savu redzējumu par patriotismu ar cilvēku, kurš toreiz, pirms 35 gadiem, nacionālās Atmodas vilni pārnesa mūzikā un kopā ar Māru Zālīti iemiesoja operas tēlos.

Mēs abi sestdien baudījām izrādi “Lāčplēsis”. Es zālē, jūs pie taustiņinstrumenta. Nesaku, ka jūs strādājāt, jo, spriežot pēc jūsu uzrunas pēc izrādes - jūs šo vakaru no sirds izbaudījāt. Un tomēr, kas pa šiem 35 gadiem ir mainījies? Varbūt tieši izjūtu līmenī.

(Smejas.) Mēs esam par 35 gadiem vecāki. Sāksim ar to. Mūsu dzīves pieredze un viss, kas ir noticis, atstāj iespaidu uz to, kā mēs šodien saprotam šos vārdus, šo ziņu, kas tiek nodota skatītājiem ar šo darbu. Šis darbs ir spēlēts arī pa starpu šiem gadiem. Apstākļi, kādos tas ir ticis spēlēts, vienmēr ir bijuši atšķirīgi. Tie arī šodien ir citādi, jo politiskā, sadzīviskā vide Latvijā atkal ir stipri pamainījusies.

Ja paskatāmies, kas notika 1988. gadā, tad mēs visi toreiz gaidījām, cerējām un domājām pamatā vienu. Mēs skaidri sapratām, kas ir kangari, kas ir Kangars, kas ir Lāčplēsis, kas ir Laimdota. Visi šie operas tēli ir arhetipiski. Šīs idejas mums bija gandrīz vai personificējamas. Varbūt tas bija mazliet naivi, bet visiem viss bija skaidrs. Es negribu teikt, ka mēs tur baigi riskējām, bet tā ziņa, ko mēs toreiz teicām, bija skaidri saprotama mums un skaidri saprotama cilvēkiem, kas nāca uz šo izrādi. Izrāde tika spēlēta divus mēnešus no vietas katru vakaru pilnā Sporta manēžas zālē. Šī ziņa sasniedza savu klausītāju un deva cilvēkiem sajūtu, uz kurieni mēs virzāmies.

Šodien ir kaut kāds riņķis noiets par jaunu. Vēl vienu reizi. Jāsaka, ka tepat vien mēs esam. Nekur tālu neesam aizgājuši. Tās izrādes, kuras bija šajos gados pa vidu, tādu slodzi nenesa. “Lāčplēsi” spēlēja 1998. gadā, 2008. gadā, 2012. gadā. Tad mēs spēlējām vienkārši to mūziku, bet šī darba saturiskā ziņa nebija tik izteikta. Jā, mēs visi tos tēlus zinām, viņus varbūt pat ikdienā atpazīstam, bet tas bija tā, it kā starp citu. Tagad, vismaz man, ir personiska sajūta, ka tādā dialektiskā izpratnē pa spirāli esam atgriezušies tajā pašā vietā, tikai jaunā attīstības posmā. Kaut kas apkārt ir tāds, varbūt netverams. Tas nav tikai karš, pagājušais kovids vai vēl nezin kas. Tas ir kaut kas vairāk. Kaut kas grūti formulējams, bet sajūtu līmenī uztverams. Tāds kā sabiezējis gaiss. Tas ir sajūtams Latvijā, bet varbūt arī visā pasaulē. Mēs šeit gan vairāk domājam par Latvijas lietām.

Ja atgriežamies pie “Lāčplēša”, tad šī nodevēju un varoņu tēma jau nekur nepazūd. Tie tēli ir mūžīgi. Mainās viņu aktualitāte, atkarībā no laika. Bija laiks pa vidu, kad mēs par to tikpat kā nedomājām. Nuja, kangari ir un būs, bet tas nebija tik aktuāli. Tieši šobrīd kaut kas Latvijas vidē ir pamainījies ne uz to labāko pusi. Līdz ar to tā opera iegūst jaunu spēku. Tie vārdi atkal nes pilnu slodzi.

Dažas dienas pirms šīs izrādes jūs publicējāt brīdinājumu, kuru citēšu precīzi, lai nerastos pārpratumi: “Mans pienākums ir brīdināt, ka 14. oktobrī “Arēnā Rīga” notiks Nelaikmetīgās rokoperas “Lāčplēsis” uzvedums, kas bija, ir un būs ar izteikti nacionālistisku (ne nacistisku!) un patriotisku saturu jau 35 gadus. Prrr… biedriem jāturas drošā distancē, lai saglabātu šķīstību.” Kāpēc radās šāds samērā skandalozs ieraksts?

Tāpēc, ka tas, ko es šobrīd redzu, ir tieši tas, par ko mēs nupat runājām. To var skatīties vairākās plaknēs. Vispirms politiskā. Es skaidri apzinos, ka esmu tāds “dīvāna” eksperts. Neesmu politiķis, nekad neesmu bijis un nebūšu, lai arī dažādās politiskās partijās esmu aicināts neskaitāmas reizes. Bet Latvijas pilsonis es esmu un latvietis pirmām kārtām. Ja es teiktu, ka viss tas politiskais tirgus, kas notika pavasarī un vasarā, mani sarūgtināja, tad tas būtu mazākais, ko varētu teikt. Es redzēju merkantilas intereses no atsevišķiem politiķiem. Kariņš un vēl daži citi nodeva iepriekš deklarētas, elementāras lietas. Civiltiesiskajā praksē ir pieņemts, ka līgumi ir jāpilda. Civillikumā tas ir viens no pirmajiem punktiem. To visi saprot. Ja tu uzmet un noej no trases, tad par to ir jāatbild. Kā vārdā tas notika? To mēs vēl redzēsim tuvākajos pāris mēnešos. Kāpēc tas tieši tā notika.

Tas arī radīja šo nestabilitātes sajūtu, kā rezultātā nāca vienošanās ar politisko spēku - “Progresīvie”, kuri dažādu peripetiju rezultātā dabūja kultūras ministra amatu. No spēka viedokļa kultūras ministrs varbūt nav tas lielākais, bet no popularitātes un atpazīstamības viedokļa kultūras ministrs ir vispazīstamākais ministrs. Kultūras vide - mākslinieki, rakstnieki, komponisti, dzejnieki un visi pārējie - varbūt skaitliski nav tik liela, bet tā ir tautas daļa, kas muti ciet tik vienkārši neturēs.

Kultūras ministram jābūt jūtīgam cilvēkam ar plašu redzējumu. Tu nevari simpatizēt kādam vienam noteiktam mākslas veidam vai virzienam. Tu nevari stāvēt un krist, teiksim, par mūziku, aizmirstot, ka eksistē arī citi mākslas veidi. Tas spektrs ir milzīgi plašs. Līdz ar to cilvēkam, kas ieņem šo amatu, būtu jābūt ar lielu dzīves pieredzi un plašu erudīciju, kas ļautu viņam aptvert visu šo plašo kultūras laukumu visā pilnībā.

Latviešiem kā skaitliski nelielai tautai kultūra jau ir arī visas nācijas pastāvēšanas pamats. Līdz ar to kultūras ministra amats politiski varbūt nav tas svarīgākais, bet viņam ir milzīga nācijas eksistenciālās izdzīvošanas slodze. Kā vērtējat konkrēto ministri Agnesi Loginu?

Ministre ir jauna sieviete, kurai ir salīdzinoši maza dzīves pieredze. Viņa ir strādājusi amatā, kas saistīts ar vienu specifisku nozari. Tas, protams, ir ļoti jauki, bet vadīt muzeju un vadīt valsts kultūras galveno politisko struktūru ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Viņa ir pārlēkusi vismaz kādiem trijiem vadības līmeņu pakāpieniem, pa kuriem kāpjot cilvēks iegūst šim amatam nepieciešamo pieredzi. Vismaz to, no kurienes nauda rodas, kā veidojas attiecības starp dažādām struktūrām, grupām.

Mēs, piemēram, to pašu “Lāčplēsi” uzvedām “Arēnā Rīga” bez sponsoru atbalsta. Tikai ar skatītāju biļešu ieņēmumiem, no kuriem tika samaksāti honorāri māksliniekiem, zāles īre un viss pārējais. Ir svarīgi saprast, ka kultūrā ir gan atbalstāmas, dotējamas lietas, gan arī jāatbalsta kaut vai morāli tie, kuri ir pašpietiekami. Ir pietiekami plaša kultūras zona, kura neiet prasīt naudu uz kultūrkapitāla fondu vai kur citur.

Tagad kultūras ministres agrākajam izteikumam par patriotisma pārdefinēšanu ir nācis klāt jauns, sabiedrībā daudz aprunāts ieraksts tīmeklī par “Latvijas valodu”. Rodas jautājums, kas nosaka šo pozīciju - vai pašas ministres personiskais redzējums vai viņas piederība partijai, kura šādi pozicionējas?

Protams, ka piederība šai partijai daudz ko nosaka. Spriežot pēc tām kultūras ministres intervijām, kas bijušas televīzijā un citur, atbilde uz jūsu jautājumu būtu - izskatās, ka primāri ir runāšana partijas uzstādījumu tēzēs. Personiskais viedoklis varbūt ir, bet galvenokārt mēs dzirdam partijas, konkrētā gadījumā “Progresīvo” pamatprincipus. No tā arī rodas tādi brīnumi kā “Latvijas valoda”. Arī vārds laikmetīgums tiek lietots vietā un nevietā.

Visas šīs jau pieminētās intervijas caurvij viens obligāts refrēns: kultūras ministriju padsmit gadus vadīja Nacionālā apvienība (NA), kas a priori ir slikti. Tagad viss mainīšoties, ausīs saule un no kultūras vides tiks izmēzts šis ļaunā “nacionālisma” tumšais gars.

Šī pozīcija, manuprāt, ir ārkārtīgi kļūdaina un prettautiska. Te gan jāpiebilst, ka NA ir pieļāvusi arī daudz dažādu kļūdu. Kaut vai to, ka viņi neprata šo situāciju politiski noregulēt tā, ka vilks paēdis un kaza dzīva. Tie, kas par viņiem bija balsojuši, tagad var apvainoti staigāt apkārt. Ir pieļautas kļūdas, par kurām nāksies dārgi samaksāt. Viena no šīm kļūdām atspoguļojas šī brīža situācijā, šīs jaunās sievietes izteikumos. Mēs šo kļūdu sekas šobrīd jau piedzīvojam. Es gan ceru, ka tādai pieredzējušai, ar skaidru ideoloģisko nostāju definētai partijai kā NA pietiks spēka atgūties un nākotnē šīs kļūdas labot.

Man jums jāuzdod jautājums, kuru es uzdodu visiem patriotiski noskaņotiem cilvēkiem. Kā jūs izskaidrojat daļas latviešu inteliģences uzsvērto novēršanos, pat it kā kaunēšanos no visa nacionālā, patriotiskā, it kā tas būtu kaut kas nosodāms, atpalicis, tumsonīgs.

Tā ir tāda, visticamāk, laika tendence. Tā saucamais globālisms, bet šķiet, ka tagad tā triumfa gājiens jau sāk noplakt. Atcerēsimies, sākumā bija šis uzstādījums - mēs domāsim tikai globālās kategorijās par jebkuru jautājumu. Nacionālo valstu robežām nākotnē jāatmirst. Bet tad, pirms gadiem desmit, piecpadsmit šis globālisms jau pagriezās tādā virzienā, ka domājam globāli, bet darbojamies nacionāli.

Esmu ticies ar cilvēkiem, kuri vienmēr uzsvēruši savu globālo, internacionālo redzējumu, bet kuriem tie orientieri pamazām mainās. Sevišķi, kad viņiem piedzimst bērni un vēlāk parādās mazbērni, tad viņi sāk domāt nedaudz citādākās kategorijās. Tas attiecas gan uz šiem modīgajiem dzimumu jautājumiem, gan nacionāliem jautājumiem. Esmu piedzīvojis tikšanos ar cilvēkiem, amerikāņiem, kuri latviešus uzskata par nacionālistiem (tādi mēs arī esam), bet kad paši ir nedaudz iedzēruši, sāk runāt, cik ārprātīgi daudz meksikāņu nāk iekšā, kā viņi nemācās angļu valodu un cik tas viss ir šausmīgi slikti. Tas parādās brīžos, kad viņiem atbrīvojas kaut kāda bremze. Ikdienā tas viss ir stingri aiztaisīts ciet.

Tas ir tāds sociālais spiediens vai mode?

Es domāju, ka tas ir konkrēts spiediens. No kuras puses tas nāk, mēs varētu te ilgi un gari spekulēt.

Kādas latviešu patriotismam ir iespējas izturēt šo spiedienu un ar augstu paceltu galvu noturēt mūsu nacionālo pašlepnumu?

Negribu ar savu optimismu pārsteigties, bet katra darbība izraisa pretdarbību. To mēs zinām kaut vai no fizikas, lai arī citās sfērās ir tas pats. Tiklīdz rodas apdraudējuma sajūta, rodas ārēja spiediena sajūta, tā veidojas pretspiediens un pretapdraudējums. Jāiestājas kādam līdzsvaram. Šis laiks ir pienācis. Tagad tas ir tikai laika jautājums, kad šis līdzsvars tiks sasniegts. Kultūras un mākslas problēma ir tā, ka daudzi šajā sfērā strādājošie cilvēki ir lielā mērā atkarīgi no valsts. Viņi dabū finansējumu no attiecīgām institūcijām. Ja attiecīgā institūcija, šajā gadījumā Kultūras ministrija, un tai pakārtotās apakšstruktūras ir saistītas ar specifiskām tendencēm, tad sanāk, ka “daudz muldēsi, dabūsi pa muti”. Pārtulkojot šo teicienu, nedabūsi to naudu, ko būtu varējis dabūt, lai realizētu savu projektu.

No šīm projektu naudām dzīvo ļoti liela daļa latviešu kultūras cilvēku. Vai politiskās vadības maiņa var būtiski ietekmēt šo naudas plūsmu virzības maiņu un līdz ar to arī šīs naudas saņēmēju uzskatu sistēmu?

Es uz šo jautājumu nevaru atbildēt tā iemesla dēļ, ka es vēl nekad mūžā neesmu aizgājis paprasīt nevienu kapeiku, santīmu vai centu. Es iztieku pats ar savu darbu. Varbūt man ir paveicies, bet man pietiek ar to, ko nopelnu pats. Ir bijuši gadījumi, kad kādi cilvēki, izmantojot manu vārdu, ir meklējuši finansējumu un to atraduši. To es nevaru komentēt, bet es pats neesmu uzrakstījis nevienu projektu. Līdz ar to, kas tur notiek iekšienē, kā tā nauda tiek dalīta un kādu lomu tur spēlē ideoloģiskie uzstādījumi, es vienkārši nezinu. Es varu tikai nojaust.

BENS LATKOVSKIS, NRA