Vandaļi bija viena no senākajām ģermāņu ciltīm, kas, kā uzskata daudzi vēsturnieki, pārcēlušies no Skandināvijas pāri Baltijas jūrai un apmetušies mūsdienu Polijas teritorijā ap 2. gadsimtu p.m.ē.

Vēlāk vandaļi pārcēlās uz Oderas ieleju, kur tie uzturējās līdz 2. gadsimtam, bet sāka virzīties uz austrumiem, līdz izvietojās gar Donavas upi.

Līdz ar citām ģermāņu ciltīm vandaļi 406. gadā iebruka Gallijā, bet, ilgi tur neuzkavējušies, virzījās tālāk uz dienvidiem,

409. gadā iekarojot Spāniju.

Spānijā viņiem nācās cīnīties ar vestgotiem, kas arī pretendēja uz noteicošo lomu šajā reģionā, kā arī romiešu spēkiem, kas centās Spāniju arī turpmāk saglabāt kā savu provinci.

Brūkot Romas impērijai, tās senā galvaspilsēta vairākkārt krita barbaru rokās un piedzīvoja postīšanas un izlaupīšanas. Pirmoreiz tas notika 410. gadā, kad Romu ieņēma vestgoti ar savu ķēniņu Alariku priekšgalā. 

Meklējot mierīgāku zemi, kur apmesties, vandaļi pārcēlās uz Ziemeļāfriku. Tomēr arī šeit viņiem priekšā nostājās romiešu armija. Kaujās un tālos pārgājienos norūdītajiem vandaļiem izdevās romiešus sakaut un kļūt šajā reģionā par noteicošo spēku. Tā kā Romas impērija šajā laikā jau tuvojās sabrukumam, tā

422. gadā bija spiesta atzīt vandaļu neatkarību. Vandaļiem ar to nepietika, un viņi turpināja paplašināt savu Ziemeļāfrikas teritoriju. Tā, sākotnēji iekarotajam reģionam, kas aptvēra daļu mūsdienu Marokas un Alžīrijas piekrasti, viņi 

439. gadā pievienoja arī Kartāgu. Kopumā vandaļi 33 gadu laikā no Reinas līdz Kartāgai bija pārvarējuši vairāk nekā 1300 km lielu attālumu.

Nostiprinājušies Ziemeļāfrikā, vandaļi izveidoja spēcīgu jūras floti un sāka laupīt visā Vidusjūras rietumu daļā, ieskaitot arī Romu, kuru viņi izlaupīja un nopostīja 455. gadā. Laupīšana turpinājās 14 dienas.

Par to, kas pamudināja Geizerihu ar savu armiju kuģot uz Romu, ir dažādas versijas. Bizantiešu hronists Cēzarejas Prokopijs raksta, ka tas bijis vienkārši laupīšanas sirojums, taču vairāki citi autori min, ka Geizerihu uz šo soli pamudinājusi situācija Romā, kad imperatoru Valentiniānu 455. gada martā nogalināja sazvērnieki. Ja ticam laikabiedru liecībām, daļēji pie sava bēdīgā gala bijis vainojams pats imperators, kurš sanaidojies ar ietekmīgo senatoru Petroniju Maksimu, kā arī, būdams aizdomu mākts, noslepkavojis romiešu karaspēka virspavēlnieku, izcilo karavadoni Aēciju. Konkrētie slepkavības veicēji bijuši Aēcija virsnieki, savukārt pēc Valentiniāna nāves par imperatoru kļuva Maksims. Lai leģitimizētu savu varu, viņš piespiedis imperatora atraitni Eidoksiju kļūt par savu sievu. Kā vēsta Prokopijs, pazemotā Eidoksija bijusi tā, kas sūtījusi vēsti vandāļu ķēniņam, aicinot viņu nākt un atriebties uzurpatoram. Notikumu laikabiedrs bīskaps Idācijs gan nosauc šo versiju par „nelāgām baumām”, taču min, ka Maksims gribējis izprecināt savam dēlam Valentināna jaunāko meitu Eidokiju, kas bijusi apsolīta karaļa Geizeriha dēlam Guneriham. Tas nu visnotaļ varēja būt motīvs karagājienam uz Romu.

Petronijs Maksims, valdījis vien 77 dienas, zaudēja dzīvību vēl pirms iebrucēju ierašanās. Kad izpaudās ziņas par Geizeriha flotes tuvošanos, no Romas panikā bēga kā daudzi iedzīvotāji, tā garnizons, un šai jezgā Maksims tika nogalināts. Pilsēta palika neaizsargāta, un, ieņēmuši to bez kaujas, Geizeriha karotāji visumā atturējās no slepkavošanas un postīšanas, par ko, pēc dažu hroniku ziņām, jāpateicas pāvestam Leonam I, kurš sagaidījis vandāļu ķēniņu pilsētas vārtos un lūdzis būt saudzīgam. Taču izlaupīšana gan bija visai metodiska, ņemot gūstā arī daudzus iedzīvotājus, nolūkā padarīt par vergiem vai vēlāk dabūt par viņiem izpirkumu. Noņemta un aizvesta pat daļa no Kapitolija Jupitera tempļa jumta seguma vara loksnēm.

Šajā gadā nomira vandaļu un alanu karavadonis Geiseriks (Geizerihs), kura vadībā vandaļi izcīnīja vairumu savu uzvaru, un līdz ar viņa nāvi sākās šīs kareivīgās cilts noriets.

Galīgi vandaļus 534. gadā sakāva Bizantijas ģenerālis Belisārs, un vandaļi drīz pārstāja eksistēt kā vienota tauta.

Pēc dažādu avotu materiāliem, tsk. E. Liniņa raidījuma fragmentiem.