Latviešu Brāļu draudžu vēstures pētnieks, Brāļu draudzes misijas vadītājs Dr. hist. Gundars Ceipe:

“1742. gadā Vidzemē tika organizētas pirmās četras pēc nacionālās piederības principa veidotās latviešu nacionālās organizācijas – Brāļu draudzes kopas (saiešanas) Valmierā, Straupē, Liepā un Mārsnēnos. Tās bija pilnībā neformālas zemnieku sabiedriskās organizācijas bez jebkāda juridiska statusa attiecībās ar valsti. 1743. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete I parakstīja aizliegumu Hernhūtes Brāļu draudzes darbībai Krievijas impērijas teritorijā. Ar šo ukazu Brāļu draudze un tās darbība ieguva valsts interesēm neatbilstošu un kaitniecisku statusu. Tādējādi latviešu Brāļu draudze kļuva par nelegālu kustību un darbojās pagrīdes apstākļos. Līdz ar Brāļu draudzes darbības aizliegumu sākās ilgstošs kustības vajāšanas un apkarošanas periods”.

Jaunās protestantiskās piētisma (stingra dievbijība un askētisms) Hernhūtes novirziena pārstāvji Latvijā sāka darboties 1729. gadā, sākumā vietējo vāciešu vidū, un jau pēc desmit gadiem savā vidū “savaņģoja” pirmos Vidzemes latviešu zemniekus, kuri pēc trim gadiem sāka organizēties brāļu draudzēs.

1743. gadā Valmieras Brāļu draudzē bija 700, Straupē un Liepā – pa 800, bet Mārsnēnos — 400 locekļu. Vēlāk draudžu kustība izplatījās arī citos Zemgales pagastos - Smiltenē, Trikātā un citur.

Teologi Brāļu draudžu dibināšanu apraksta no sava skatu punkta:   „1739. gada Vasarsvētkos Jērkalnā pulcējās tūkstošiem latviešu un daudzi piedzīvoja garīgu pieskārienu, kā dēļ krasi mainījās viņu dzīvesveids un vērtību sistēma. Asarās tika izraudāta nožēla par laiku, kas pavadīts nepazīstot Kristus mīlestību. „Uguns ir nokritusi no debesīm. Sirdis deg, kad tām sludina krustu. Tā ir liela atmoda”, raksta to dienu aculiecinieki. Visa Valmieras apkārtne īsā laikā tika „apgriezta apkārt un pārvērsta”. Atmoda īpaši spēcīgi skāra bērnus un jauniešus. Zemnieku individuāli organizētie svētbrīži un garīgās sarunas bieži vien bija spontānas un notika visdažādākajās vietās mežos, pļavās un tamlīdzīgās vietās”.  

Ingrīda Zīriņa:

„Vēl pirms 1742. gada, Gaujas krastā hernhūtieši uzsāka Brāļu draudžu kustības centra būvniecību, kuru nosauca simboliskā vārdā - par Jērakalnu. Tā teritorijā darbojās diakonija un skolotāju seminārs (atklāts 1738. gada 23. augustā, pirmais skolotāju seminārs cariskajā Krievijā).

Jērakalnā 1739. gada Vasarsvētku lūgšanu sapulcē, kā uzskata reliģijas vēstures pētnieki, tad arī sākās „masveida reliģiskā atmoda”. Jērakalnā ieradās svētceļnieki no tālākām un tuvākām vietām, lai pēc smaga darba un iedami visu nakti, paspētu uz rīta dievkalpojumu.

1741. gadā Jērakalnā pabeidza būvēt lūgšanu namu tūkstoš personām, tam sekoja visi nākamie Vidzemē.

1742. gada 19. aprīlī Valmierā dibināja arī pirmo latviešu organizāciju – Brāļu draudzi. Diemžēl 1743. gada pavasarī pēc carienes Elizabetes I izdotā rīkojuma par Brāļu draudžu kā bīstamas sektas aizlieguma, skolotāju semināru 1744. gadā slēdza.

1750. gadā daļu no ēkām pamazām nojauca, bet vēl dažās, atlikušajās 1765. gadā iespēra zibens. Tās pilnībā nodega.  

Mūsdienās par Jērakalnu kā kādreizējo Vidzemes „Hernhūti” atgādina vien Diakonāta iela, kurai līdzās ēku komplekss atradās. Šī piemiņas vieta, kurai bijusi principiāla loma latviešu garīgās atdzimšanas pirmsākumos, nav nekādi atzīmēta. Ir iesniegts lūgums no Gundara Ceipes Valmieras pašvaldībai - izskatīt iespēju un rast līdzekļus pieminekļa vai piemiņas objekta izveidei Jērakalnā. 

Valmieras muzejs sadarbībā ar pētniekiem no Latvijas Universitātes, Vidzemes augstskolas un Vidzemes Kultūrvēsturiskā mantojuma biedrības rīkojis par šiem Latvijas vēsturē nozīmīgiem jautājumiem divas zinātniski pētnieciskās konferences (2007., 2014.). Par Brāļu draudžu vēsturi un par to atbalstītāju, ģenerālieni E. M. fon Hallarti (1683-1750) stāstām arī mūsu muzeja vēstures ekspozīcijā „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu”, kura atvērta no 2009. gada”.

Nodibinoties Latvijas valstij, parādījās reliģiskā brīvība. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija ap pussimts Brāļu draudžu saiešanas namu. Pēc Otrā pasaules kara Brāļu draudzes okupācijas režīms vai nu likvidēja vai arī piespieda tām iestāties Latvijas luterāņu baznīcas sastāvā.

Tikai 1997. gadā Gundars Ceipe atkal atjaunoja Brāļu draudzes misiju, un tagad tās kopas darbojas vairākās Latvijas vietās – Raunas, Smiltenes, Madonas novados, Rīgā un Ikšķilē. Brāļu draudzes pamazām atdzimst.

Vēsturnieks un teologs Gundars Ceipe: 

“Vēsturiskais kalna nosaukums ir Jērakalns, kā to sauc Johans Kristofs Broce savos foliantos (“Monumente”) 18. gadsimta noslēgumā. Šis nosaukums norāda uz nepārprotamu saistību ar Brāļu draudzes kustību un ir analogs latviešu garīgās atmodas sākuma vietai Valmieras Jērakalnam.

Brāļu draudzes vispasaules kustības moto ir “Mūsu Jērs ir uzvarējis, sekosim Viņam”. Tātad pēc būtības Jērakalns nozīmē Kristus kalns. Šajā vietā ilgstoši ir notikušas garīgas sapulces ar lūgšanām un dziesmām, savādāk Jērakalna nosaukums nebūtu lietošanā ieviesies.

Jautājums ir par to, vai arī vācieši te ir pulcējušies, bet latvieši noteikti, jo līdzās Jērakalnam atradās Rīgas un apkārtnes hernhūtiešu kustības centrs - Hermeliņa muiža (Hermelingshof)”

Fragmenti: Elmārs Barkāns, Jauns.lv