Dzejnieks un dziesminieks Valdis Atāls, padomju varas gados notiesāts par bandītismu un sodu – piecu gadu ieslodzījumu – izcietis Tālo Ziemeļu lēģerī Labitnangos, intervijā otrdien LTV raidījumā 1:1 atzina, ka parakstījis sadarbības dokumentu ar VDK ieslodzījuma laikā. Uz nometni no Cēsīm atbraukušais VDK darbinieks Pētersons no Atāla esot “izspiedis” aģenta pseidonīmu Nominatīvs.

Pazīstamo dziesminieku tiesāja 70. gados kopā ar tā saucamo Zilberta bandu – jaunie puiši izdomāja veidu, kā pašiem cīnīties pret padomju varu. Vēsturnieku izpētītās VDK krimināllietas apjoms sasniedz 32 sējumus.

Zilberta banda 1976.—1978. gadā nolaupīja divus cilvēkus, spridzināja un dedzināja. Apsūdzības rakstā un tiesas spriedumā izmeklēšanas rezultāti ir aprakstīti vairāku simtu lappušu garumā. Tiesa Mārtiņam Zilbertam (1957) piesprieda 15 gadus, Arnim Kanderam (1956) — 13, Robertam Tintem (1959) — deviņus gadus, dzejniekam Valdim Atālam (1950) — piecus gadus.

Atāls LTV intervijā skaidri neatbild uz jautājumu, kāpēc viņš tagad nav prasījis pārskatīt viņa lietu un nav prasījis reabilitāciju: “Es it kā būtu ar mieru tā rīkoties.” Toties aizstāv pašreizējo Saeimas deputātu Arvīdu Ulmi (ZZS), par kuru Totalitāro seku dokumentēšanas centrs darījis zināmu, ka par viņu ir dati VDK dokumentu arhīvā.

Kopā ar Ulmi un vēl vienu dziesminieku Haraldu Sīmani 70. gados atjaunojuši Cēsu Sv. Jāņa baznīcas torni un zinājuši, ka VDK viņus novēro. “Arvīds neslēpās no mums, viņš teica: “Ir jāaiziet uz čeku un jāpaskaidro, ka mēs ne ar kādu antisovjetismu šeit nenodarbojamies. Mēs strādājam, mēs remontējam torni,” atceras Atāls. Ja Ulme būtu slēpis no draugiem savus gājienus uz čeku, tad Atāls to citādi vērtētu. “Bet viņš teica – lai mēs varam pabeigt torni! (..) Te ir tas moments, ka apsūdzēt Arvīdu, to, ka viņš – var jau būt, ka viņš ir bijis jau pirms tam vervēts, es to nezinu. Kas attiecas uz baznīcu un uz mani, Arvīdam tur nav nekādas vainas,” raidījumā saka Atāls. Tomēr atbildi uz jautājumu, kāpēc Ulme tagad nevar atzīt sadarbību ar VDK, Atāls nezina.

Stāstot, kā pats bijis spiests parakstīt papīru par sadarbību ar VDK, Atāls atceras, ka uz Tālajiem Ziemeļiem viņa nometinājuma vietā ieradies Cēsu čekas priekšnieks Pētersons un pēc iepriekšējā dienā notikuša ieslodzījuma vietas rūpniecības zonas ugunsgrēka licis Atālam atklāt, kas aizdedzināja cietuma ēku un parakstīt papīru par sadarbošanos.

Atāls raidījumā atceras: “Pētersons saka tā: šo diversiju izmeklēs vietējā drošības komiteja. Jācer, ka tu sadarbosies. Es saku, ko es varu sadarboties, ja es nebiju ne darbā, ne pie vainas. Viņš saka: nē, viņi izmeklēs un tev ir jāsadarbojas, vismaz jāsniedz liecības. Un tad liek rakstīt papīru. Un es kā dzejnieks, kā cilvēks ar sirsapziņu domāju, kā lai tā uzraksta – gandrīz kā vēsturei. Un pašam lielas bailes – viņš ir atbraucis, par velti viņš nebrauktu. Ja viņš nebūs gandarīts, mani te samals miltos. Domāju – nē, ir jālaipo. Un es iesāku to tekstu: es ienīstu šo kriminālo pasauli. Tas ir vesels simbols, jo pasaule patiešām ir krimināla, kā šodien, ne tikai vakar. Tā ir karu un nodevības pasaulīte. Piestāju un domāju tālāk. Un rakstīju – es esmu gatavs sadarboties, lai atklātu jebkuru noziegumu pret sabiedrību. Un pats pie sevis nodomāju – ne jau pret valsti. Pret sabiedrību, sabiedrība vēl nav valsts, bet valsts – tā ir politiska formācija. Es nodomāju – viss kārtībā, dzejniek.  Tik tālu esi izturējis. Bet viņš saka: paraksties! Es jau grasos parakstīties, bet viņš saka – nē, vajadzīgs pseidonīms. Es jutos šausmīgi aizvainots un jūtu, ka mani tur pie.. intīmas vietas. Es saku – ļoti piemērots pseidonīms – stukačs. Viņš saka – nē. Es tajā brīdī biju ļoti nikns uz sevi, ka nevaru izsprukt no nagiem. Beigu beigās saku – jūs interesē, kas nodedzināja to rūpniecības zonu? Uz “kas?” atbild ar nominatīvs.”

Raidījuma vadītājs žurnālists tad secina: “Jūsu pseidonīms bija Nominatīvs.” Un Atāls atbild: “Jā, tajā situācijā tas bija man vienīgais iespējamais variants.”

Atāls nule izdevis arī savu autobiogrāfisku grāmatu Elles debesis, kurā stāsta par ieslodzījumā un čekā piedzīvoto.

Avots : Ir.lv