1924. gadā Lietuvas Republika anektēja tā dēvēto Mazo Lietuvu – agrāko Vācijas impērijas teritoriju, kuras daļa iedzīvotāju bija lietuviešu izcelsmes, daļa vācieši. Apgabala lielākā pilsēta Mēmele jeb Klaipēda kļuva par Lietuvas nozīmīgāko ostu. Tomēr Vācija nesamierinājās ar zaudējumu – Hitlera valdības piespiesta, Lietuva nodeva Klaipēdas apgabalu atpakaļ Vācijai 1939. gada 22. martā.

Pēc Pirmā pasaules kara tajā uzvarējušās Antantes lielvalstis atņēma Vācijai vairākas teritorijas ar jauktu iedzīvotāju sastāvu, tai skaitā Mēmeles jeb Klaipēdas apgabalu. Sākotnējā iecere bija noteikt šai teritorijai īpašu statusu ar starptautisku pārvaldi, tomēr 1923. gada janvārī apmēram tūkstotis civilās drēbēs ģērbtu bruņotu lietuviešu okupēja apgabalu un pēc neilgas pretošanās piespieda padoties tur izvietoto franču armijas kontingentu. Rietumeiropas valstis aprobežojās ar nosodījumu, un 1924. gada maijā Parīzē parakstīja konvenciju, kurā atzina Klaipēdas apgabalu par autonomu Lietuvas sastāvdaļu ar savu parlamentu un iedzīvotājiem garantētu tradicionālo tiesību un kultūras saglabāšanu.

Piekrita arī Vācija, visdrīzāk izsverot, ka no Lietuvas nākotnē var cerēt šo teritorija salīdzinoši viegli atgūt.

Tobrīd ļoti miglainās vācu cerības ieguva konkrētas aprises nepilnus 15 gadus vēlāk. 1938. gada pavasarī Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers paziņoja, ka Mēmeles apgabala atgūšana ir viņa valdības prioritāte. Situācija pašā Klaipēdas apgabalā arvien saasinājās. Vācu iedzīvotāji, kas nekad nebija īsti samierinājušies ar pakļautību Lietuvai, nacistu propagandas iedvesmoti, izvērsa gan legālu, gan nelegālu pretlietuvisku darbību. Propaganda guva dzirdīgas ausis arī Mēmeles lietuviešu vidū, no kuriem lielākā daļa pirms Pirmā pasaules kara bija dzīvojuši Vācijas impērijā, bija daļēji pārvācoti luterāņi un nebija sajūsmā par katolisko, agrāro Lietuvu. 1938. gada decembrī Klaipēdas Parlamenta vēlēšanās 25 no 29 vietām ieguva pronacistiskās partijas.

Fragmenti no E. Liniņa