Sabiedroto īstenotā Konstantinopoles un Izmiras okupācija uzreiz pēc Pirmā pasaules kara beigām izraisīja Turku nacionālās kustības izveidošanos.

 Sākās Turcijas neatkarības karš, kura priekšgalā no turku puses bija Mustafa Kemals pašā, kas bija pierādījis savas komandiera spējas Galipoli kaujā. Kara mērķis bija nepieļaut Sevras līguma īstenošanu.

 Jau 1922. gada 18. septembrī no valsts teritorijas bija padzīti visi ārvalstu spēki un radās jauna Turcijas valsts. 11. novembrī Turcijas Lielā nacionālā asambleja oficiāli likvidēja sultanātu, ar ko tika pielikts punkts Osmaņu impērijas 623 gadu ilgajai pastāvēšanai.

Ar 1923. gada Lozannas miera līgumu tika starptautiski atzīta Turcijas Republikas suverenitāte un jaunizveidotā valsts tika atzīta par Osmaņu impērijas mantinieci.

Oficiāli republika tika proklamēta jaunajā valsts galvaspilsētā Ankarā, 1923. gada 29. oktobrī.

Turcija ir demokrātiska, sekulāra, unitāra un konstitucionāla republika un tās valsts iekārta tika izveidota 1923. gadā Mustafa Kemala Ataturka vadībā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā. Kopš tās dibināšanas Turcija arvien vairāk tuvinās rietumvalstīm, tieši iesaistoties tādās savienībās kā Eiropas Padome (dalībvalsts kopš 1949), NATO (1952), ESAO (1961), EDSO (1973) un Industriālo valstu G20 (1999). Turcija kopš 2005. gada ir uzsākusi oficiālās iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību un ir tās asociatīvā dalībvalsts kopš 1963. gada. Atrodoties šajā statusā, Turcija 1995. gadā panāca muitas savienības izveidošanu ar ES.