Kaupo bija viens no pirmajiem Turaidas lībiešiem, kas pārgāja kristīgajā ticībā. Nav tikai zināms, kur un kā tas notika. Dīvainā kārtā neko par to nestāsta arī citādi tik daiļrunīgais Livonijas Indriķis.

Iespējams, Kaupo aplaistīšana ar svēto ūdeni varēja notikt jau cisterciešu mūka Teodoriha misijas sākumā 1191. gadā, kad vācieši patieso ticību vēl centās ieviest maigiem cimdiem. Šo pieņēmumu it kā apstiprina kāda Indriķa hronikā aprakstīta epizode, kas vēsta par neparastu notikumu.

Tas norisinājies lībiešu zemē 1191. gadā, kad “kāds ievainots Turaidas līvs lūdza brāli Teoderihu, lai tas viņu izdziedina, un apsolīja kristīties. Brālis sagrūda zāles, gan nezinādams to iedarbību, bet, piesaucis Tā Kunga vārdu, viņu kristīdams izārstēja gan miesā, gan dvēselē. Un šis Turaidā bija pirmais, kas pieņēma Kristus ticību”.

Liekas, nevar būt divu domu, ka šis stāsts ir tieši par Kaupo, lai gan nav saprotams, kāpēc Indriķis nesauc viņu vārdā. Pēc citas interesantas, bet tikpat nepierādāmas teorijas, Kaupo (un, iespējams, arī cita Turaidas lībiešu vecākā Anno) māte bijusi kāda pareizticīga polockiešu kņaziene, ar kuru viņa tēvs it kā vēl 12. gs. 70. gados (pirms Kaupo dzimšanas) stājies dinastiskā laulībā. Šādi varot izskaidrot Kaupo simpātijas pret kristietību un arī to, kāpēc Indriķis nepiemin viņa kristīšanu – vācu misionāriem tas jau bijis zināms kā noticis fakts.

***

Pāvests Kaupo “uzņēma ļoti laipni, noskūpstīja un plaši iztaujāja par apstākļiem, kādos dzīvo tautas ap Līvzemi”.

Atvadoties Kaupo no pāvesta līdz ar Visaugstāko svētību saņēmis arī dāvanu – simt zelta gabalus, bet brālis Teoderihs – ar svētā pāvesta Gregora roku rakstītu Bībeli, kas bija jānodod bīskapam Albertam. Var pieņemt, ka pēc tam tā glabājās plašajā Rīgas domkapitula arhīvā.

Pēc dažiem avotiem, pāvests esot arī piešķīris Kaupo muižnieka titulu un vārdu “Līve” (Liewe) – no vārda “livonietis”, kā arī ģerboni, kurā attēlotas trīs zelta lilijas purpursarkanā laukā.

***

Lielākā daļa pētnieku šobrīd piekrīt autoritatīvā Latvijas senvēstures pētnieka, arheologa Jāņa Graudoņa secinājumam, ka galvenā Kaupo pils – “Castrum magnum Cauponis” – no 1206. līdz 1212. gadam atradās 1214. gadā celtās Turaidas mūra pils vietā.

Salīdzinot rakstīto avotu ziņas ar arheoloģijas sniegtajām, kaut cik droši var teikt, ka Kaupo īpašumi pletušies apmēram 50 kvadrātkilometrus plašā teritorijā ap tagadējo Turaidu, Siguldu un Krimuldu. Taču Kaupo bija virsaitis tikai daļā lībiešu zemju – viņa īpašumi nesniedzās tālāk pāri Gaujai, kuras kreisajā krastā ietekmīgākais valdnieks bija Dabrelis.

***

Zināms, ka Kaupo bija ne vien dēls, kurš pēc kristīšanās ieguva vārdu Bertolds (par godu Cēsu komturam Bertoldam, kurš arī, iespējams, bija viņa krusttēvs), bet arī meita (pēc citiem avotiem – pat divas). Daži avoti apgalvo, ka vienas meitas vārds bijis Madaļa (Marija, Magdalēna?) un ka viņa apglabāta zem Madlienas baznīcas.

***

Fragmenti:  Anita Bormane; 2012