2024. gada 1. maijā Rīgā notika tradicionālais “Kritiskās masas” velobrauciens - ikgadējā velosipēdistu akcija par priviliģētāku veloinfrastruktūru uz parējo satiksmes dalībnieku rēķina.  

Nedaudz vēstures

Šāds pasākums nav vietējais izdomājums. Tā sākums meklējams 1992. gada 25. septembrī Sanfrancisko (ASV), sākotnēji saukts par “Commute Clot”, be nosaukums “Critical Mass” nāca no dokumentālās filmas par riteņbraukšanu Ķīnā, kur tiešām liela velosipēdistu masa  “izspiežas” cauri krustojumiem.  

Citviet pasākums tiek rīkots aprīļa pēdējā piektdienā, bet Rīgā nostiprinājusies tradīcija to rīkot 1.maijā, kas vēl padomju laikiem ierasti ir brīvdiena. Pulcēšanās notiek laukumā pie Dailes teātra. Laukums jau vairākus gadus ir savests kārtībā, tāpēc staigāt un braukt ar velo pa to ir kļuvis bez traumatisma riskiem ir kļuvis daudz drošāk.  

Rīgā tradīcija tika aizsākta 2008.gadā. Tajā laikā Rīgas mērs bija ārsts Jānis Birks (amatā no 2007. gada 19. februāra līdz 2009. gada 1. jūlijam).
Nākamais mērs pēc viņa — Nils Ušakovs turpināja tradīciju pats iesaistoties braucienā. Rīga allaž ir bijusi ievērojama ar prasmi rīkot svētkus, tāpēc brauciens (līdzīgi kā motociklu sezona, praids, Dziesmu svētki, Rīgas svētki u.c.) ir koši un labi organizēts, tā laikā tiek ierobežota satiksme citiem tās dalībniekiem, krietns skaits policijas un NMPD darbieki ar savau klātbūtni un profesionālu darabu rūpējas par dalībnieku drošību. Nenoliedzami, marginālākais un kontroversālākais pasākums ir ikgadējiais Praids. Zināmu apstākļu dēļ velosipēdistu rīkotais pasākums zobgalīgi sadzīvē tiek dēvēts arī par Velopraidu.

Laikā, kad mērs bija Nils Ušakovs, kurš pats aktīvi popularizēja pasākumu, aicinot izmēģināt jauno asfaltu, notika "Brīvības ielas nakts brauciens". Aicinājums ir dziļāku jēgu, jo tā ir  tradicionāli bijis - ja Rīgā parādās kāds svaigs asfalta klājums, tuvākajās dienās ierodas kāda brīgāde un to lauž augšā, jo izrādās, ka kaut kāds kabelis, caurule vai vēl kas ir piemirsts tur iellikt. Bet nakts brauciens notika. Tiešām lielisks pasākums -  2016. gada 17. septembrī (Rīgas Sporta nakts ietvaros) — nakts brauciens ar skrituļslidām, skeitbordiem u.c. pa jauno Brīvības ielas asfaltu pēc remonta. Tajā piedalījās aptuveni 8000 dalībnieku. Tas gan nebija paredzēts velobraucējiem, lai gan atsevišķi dalībnieki ņēma dalību, netraucējot pārējiem.

Laikā, kad mērs bija Nils Ušakovs,. tika organizēti Nakts velobraucieni (tieši ar velosipēdiem) - Nightride Rīga (piektdienā ~21:00–22:00) ar pulcēšanoss pie Brīvības pieminekļa un nakts braucienu pa pilsētu. Tas ir neformāls pasākums, ar desmitiem līdz simtiem dalībnieku, un ir noticis jau gadiem ilgi (piemēram, 2015.–2025. gados). Ir bijuši arī Muzeju nakts velobraucieni-karnevāli ap 2011. gadu u.c. spontāni pasākumi, bet ne tik vērienīgi kā iepriekš minētie.

2024. gada pasākums ir zīmīgs ar to, ka publiskā vidē arvien vairāk panamāka jau bija kļuvusi marginālā Grīziņkalna apkaimes biedrība, kura galvenokārt pievērsa sabiedrības uzmanību ar organizētiem pasākumiem, kas aizskāra citu tiesības, kā piemēram "Sardeļu pikniks" uz Deglava tilta. 

Kā pamatīgs brīdinājuma signāls bija pirmās ar šo grupu saistītās aktīvitātes - pieminētais Sardeļu pikniks uz Deglava tilta, betona puķu podi Tallinas ielā un sabiedrībā kopumā nesadzirdētie vai ignorētie brīdinājuma saukļi par maksimāli nedraudzīgas vides un apstākļu radīšanu autobraucējiem Rīgas centrālajā daļā. Viens no pirmajiem soļiem - nepamatoti bojātā satiksmes organizācija centrā, bojājot asfalta segumu un vēsturisko gadudesmitiem saglabāto bruģi ar plastmasas stabiņiem pa visu pilsētu, ar ierīkotiem 2 veloceļiem unspeciāli veidotajiem sastrēgumos regulāriem izputēju gāzes radītiem "ozona mākoņiem" pie 1.slimnīcas Bruņinieku ielā.

Biedrības aktīvisti ātri vien novērtēja savām idejām saisītās iespējas ( piemēram, atverot jaunu biznesa nišu - stabiņu izvietošanas un kopšanas-mazgāšanas  faktiski nekontrolējamā naudas plūsma) un izmantojot sabiedrības vairākuma iecietību un pārprasto toleranci, turpināja uz parējo rēķina veidoto parazītisko uzvaras gājienu, arvien pārbaudot apkārtējo iecietības sliekšņa augstumu. Ikviens publisks skandāls, konfrontācijas ar sabiedrības vairākuma viedokli un iebildēm tika un tiek apjūsmots ar neslēptu sajūsmu.

Atgriežoties pie 2024.gada pasākuma, viens no Grīziņkalna apkaimes dalībniekiem Kaspars Kursišs, turpinot testēt apkārtējo iecietības slieksni, apzināti  sāka veidot konfliktu ar policistiem, kuri bija iesaistīti pasākuma drošības pasākumos.

Aktīvists Kursišs apzināti izbrauca priekšā Valsts policijas motociklistam, kurš pavadīja un regulēja braucienu (piemēram, bloķēja pretējo joslu, lai novērstu pārkāpumus). Policists viņu dzinās pakaļ, prasīja apstāties un ievērot CSN, bet velosipēdists traucēja policijas darbam – par to uzsāka administratīvo pārkāpuma procesu. Sociālajos tīklos (īpaši Twitterī - X) situācija izraisīja lielu rezonansi: vairums vainoja velosipēdistu “taranēšanā”/provokācijā un ļaunprātīgā huligānismā, Kursiša doemubiedri bruka virsū, pārmetot, ka policija pārmērīgi iejaucās, sekojot CSN ievērošanai - likums bija kļuvis par traucējošu.   

Pats Kursišs bravūrīgi komentēja notikušo, apstiprinot, ka esot “ čakarējis policiju”, lai turpmāk tā zinātu savu vietu, jo policija brauciena laikā nevajadzīgi esot traucējusi viņam, ka rezultātā policijas motocikls esot “taranējis” viņu. Acīmredzami, šī provokācija tika iepriekš plānota un aktīvi filmēta, ka arī valsts policija pamatīgi troļļota sociālos tīklos. Policija pēc notikušā aicināja identificēt video redzamo provokatoru- velosipēdistu. Šis bija vienīgais plaši izskanējušais gadījums, kad brauciena dalībnieks apzināti konfrontējas ar pavadošo policiju “Kritiskās masas” braucienā Rīgā. 

Policija uzsāka administratīvā pārkāpuma procesu par traucēšanu policijas darbinieka pienākumu veikšanai (velosipēdists apzināti izbrauca priekšā motociklam, kas regulēja satiksmi, tājādi gan traucējot, gan apdraudot viņu pildot savus dienesta pienākumus. Galu galā Kursišs saņēma 15 eiro sodu par CSN pārkāpumu. Lieta neizvērtās par kaut ko nopietnāku — ne kriminālprocess, ne tiesa.

Pats Kursišs ir Grīziņkalna apkaimes biedrības valdes loceklis un aktīvs dalībnieks, mārketinga un komunikācijas speciālists, pilsētvides entuziasts un veloaktīvists. Vņš iesaistās apkaimes "uzlabošanā", konfliktējot ar ibērnu un jauniešu iecienīto “Ghetto Games” pasākumu organizatoriem, jo sporta pasākumi esot par skaļu. Aktīvists regulāri pauž viedokli par dažādiem jautājumiem - kā pareizi jākopj parki, nekustamā īpašuma attīstība, jāorganizē masu pasākumi, kā jāveido satiksme pilsētās un citām tēmām, par kurām ir kaut ko dzirdējis un ir aptuvena nojausma - kas tas ir. 

Grīziņkalna apkaimes biedrība

Tā dibināta 2022. gada rudenī 10. oktobrī, kas mēģina uzdoties par Rīgas pilsētas senas apkaimes iedzīvotāju publisko interešu pārstāvi. Tiesa, uzrunātie apkaimes iedzīvotāji šādu pilnvarojumu noliedz.

• Marta Kotello - Valdes locekle, arhitekte pēc izglītības, viena no dibinātājām biedrības dibinātājām, skandalozākā persona un visredzamākā seja, iekļūstoti Rīgas Domē no Progresīvo sastāva Rīgas domes deputāte no Progresīvajiem, kur vada Satiksmes un vides jautājumu komiteju.
• Andrejs Kalnačs — valdes loceklis, bieži pārstāv biedrību medijos un publiskos pasākumos, piemēram, skaidrojot savu izpratni par satiksmi Tallinas ielā.
• Kaspars Kursišs — valdes loceklis, aktīvs mārketinga speciālists, provokatīvi aktīvs velo jomā.
• Vēl tiek minētas Liene, Katrīna un Laura - valdes locekles, vairāk aizņemtas organizatoriskā un ikdienas darbā, publisko skandālos neiesaistoties.

Biedrība, ilgāku laiku nespēja pārliecināt apkaimes iedzīvotājus, ka viņi pārstāv viņu tiesības. Tad tika atlasīta mērķa auditorija - jaunas ģimenes ar bērniem, kuru dzīvokļu logi atrodas netālu no kādreiz degradētā Grīziņkalana parka nostūri, uzsāka kampaņu pret bērnu un jauniešu sporta centru "Ghetto Games", pārliecinot, ka tur notiekošais ir par skaļu un naktsmieru traucējošs. Uzdodoties jau par visas apkaimes  iedzīvotāju pārstāvjiem, piesaistot valsts un arī atsevišķus par partijām saistītus medijus, sākās konflikts ar “Ghetto Games” (2023.–2026. g.).

• Biedrība iesniedza sūdzības un prasības tiesā par troksni, mūziku, konstrukciju demontāžu naktīs un naktsmiera traucējumiem Grīziņkalna parkā.
• Prasīja ierobežot vai aizliegt ielu sporta pasākumus - basketbols, futbola, gladiatoru cīņas u.c.
• Konflikts nonāca tiesā (2025.–2026. g.), kurā biedrība zaudēja.
  Apgabaltiesa pamatoti atzina, ka rīkoties pasākumi ir bērnu un jauniešu sporta veicināšana, un biedrības prasības nav pamatotas.
  Daudzi iedzīvotāji publiski kritizēja biedrību par “jauniešu sporta aizliegšanu” un mēģinājumiem šo vietu atkal atjaunot kā narkomānu un citu, (t.sk, kriminālu) degradētu elementu pulcēšanās vietu, kuri gadu desmitiem ļaudis bija vislabprātāk bija spiesti iet ar līkumu. Apkaimes esošie un pat bijušie pamatiedzīvotāji nosodīja progresīvos aktīvistus par to, ka maza margināļu grupa runā visu 12 000 apkaimes iedzīvotāju vārdā.
• Nespējot īstenot savas ieceres cīņā pret jauniešu veslīgu dzīves veidu, biedrība uzsāka vēl vienu akciju, ko nosauca par satiksmes mierināšanu, uzsākot cīņu pret autotransportu, piedāvājot to aizvietot ar bezjēdzīgām velo joslām, ātruma ierobežojumiem un pat agrāk nepieredzētiem eksperimentiem urbānā zemkopībā, veidojot t.s. apdobes - pret to vāc parakstus daļa iedzīvotāju, sakot, ka biedrība neņem vērā autovadītājus un uzņēmējus. Savas zināšanas un iemaņas šajā jomā progresīvie pilsētas pārveidotāji, tērējot budžeta naudu, jau bija sākuši vērienīgi demonstrēt ar sezonāliem kokiem puķu podos t Rīgas ielās. 

Odiozā margināļu biedrība pozicionē sevi kā “apkaimes aizstāvjus”, taču daudzi to uztver kā nelielu progresīvu grupu, kas uzspiež savu redzējumu par sporta aktivitātēm, naktsmiersu,  zaļo politiku uz pārējo rēķina. Biedrība ir sevi peirādījusi kā nejēgu apvienību, kasi, izmantojot tai pieejamo administratīvo resursu, degradē vidi.

Biedības destruktīvā rīcības aktivitātes ir klasisks “taktiskā urbanisma” piemērs: nelielai margināļu grupai ir izdevies mainīt ikdienas dzīvi lielākai daļai ne tikai apkaimes iedzīvotāju (autovadītājiem, uzņēmējiem, ģimenēm, veciem ļaudīm) pretēji viņu gribai, uzsverot sava ego apliecinājuma prioritāti uz nodokļu maksātāju rēķina.