Viesnīcas Kosmoss atvēršana Maskavā pirms Olimpiādes bija viens no daudzajiem vērienīgajiem notikumiem, kurš noteikti tika pamanīts ļoti plaši. 
To būvēja kopā ar francūžiem un ne velti, atklāšanas cermonijā bez Allas Pugačovas tika aicināts arī PSRS slavas zenītā esošais franču dziedātājs Džo Dasēns. 

Viesnīca atrodas Maskavas ziemeļaustrumos  VDNH (ВДНХ) un Ostankinas telecentra rajonā un vizuāli kļuvusi par vienu no atpazīstamām celtnēm ne tikai Maskavā. Viesnīcas atrašanās vieta ir izdevīga tiem, kuri, piemēram, Maskavā ierodas no Rīgas, jo dzelzecļa stacija salīdzinoši ir netālu uz maģistrālā Prospekt Mira.

Kā jau minēts, tad viesnīcu projektēja maskavieši kopā ar franču arhitektiem, bet būvēja pieaicinātie Dienvidslāvijas celtnieki laika posmā no 1976.līdz 1979.gadam. Priekš Padomju Savienības, starp citu, neticami īss celtniecības periods, it īpaši ņemot vērā ēkas apjomu.

Maskavas olimpiādes laikā šeit tika izvietots Preses centrs, bet vēlākos gados viesnīcas kompleksā notikuši daudzi starptautiski pasākumi - konferences, kongresi u.c., taču nenoliedzami - svarīgākais bijas tas, kura dēļ šis komplekss tika būvēts.

Viesnīcas ēkai ir 25 stāvi, tā veidota pusloka formā. Te tika izmantotas līdz tam neizmantotas tehnoloģijas un materiāli. kā piemēram stikla paketes, tonēti logu stikli. Viesnīcā darbojās 5 restorāni (un tikai viens no tiem bija tāds, kur var norēķināties rubļos), te bija tāds "brīnums" kā boulings un darbojās sauna, kuras vadītājs bija īpaši aicināts speciālists no Tallinnas, ja pareizi atceros, vārdā Jurijs.

Šī bija no četrām Padomju Savienības viesnīcām, kura atbilda  augstākajai apkalpošanas klasei ar luksus numuriem un apartamentiem. Ņemot vērā šo statusu, tā bija t.s. "režīma iestāde", kur iekļūšana padomju cilvēkiem bija tikai tur strādājošiem, ar speciālām atļaujām un viesnīcas iemītniekiem, starp kuriem gadījās būt arī kādiem padomju pilsoņiem. Taču, kā minēts, arī tie nevarēja izmantot visus viesnīcā esošos pakalpojumus, kuri lielākoties bija par valūtu, bet padomju pilsoņiem darbošanās ar valūtu bija krimināli sodāma. Pat aukstā ziemas vakarā viesnīcas plašajā vestibilā bārmenim  esošajā valūtas bārā nebija tiesības pārdot glāzi karstas tējas, ko toties varēja sarunāt pie katrā stāvā pie lifta dežurējošās stāva uzraudzes.

Viesnīcā biija apmērām 3000 strādājošie. Numura cena, kurā bija 2 gultas un nemēdza nevienu pielikt vēl klāt (kā tas bija visās padomju viesnīcās) maksāja 5 rubļus, bet augstas klases speciālistiem, pēc spēkā esošām taksēm, apmaksāja 4 par diennakti, tā kā vienu rubli nācās piemaksāt no personīgās kabatas. Te darbojās arī viesnīcas brokastis, kur ieeja maksāja 1.27 rbļ, un varēja ēst bez limita. 

Laiku pa laikam nāca ziņas, ka kāds no viesnīcas administrācijas, bet īpaši resorānu direktoriem, ir arestēts. Tas nozīmēja, ka pierādījumu bāze bija pietiekoša un persona pēc tam- arī notiesāta.

Nav lieki piebilst, ka darba vieta šajā milzīgajā uzņēmumā bija ļoti prestiža un cēla ikviena tur strādājošā vietu sociālā hierarhijā. Un, protams, ikviens, kurš strādāja kontaktā ar ārzemniekiem, bija fiksētās vai nefiksētās attiecībās ar viesnīcu uzraugošajiem un esošajiem KGB darbiniekiem. Būtu jocīgi, ja tāda režīma valstī tā nebūtu.
 

A. Borovkovs