Gorbačova Perestroikas laiks, parādās pirmās kooperatīvās bodītes, pirmās iespējas piepelnīties arī kā taksometru šoferiem ar privātām automašīnām. Taču 1988.gada jūnija sākums pilsētā izvērtās gaužām neomulīgs - četru dienu laikā tika noslepkavoti 3 privātie taksisti. Satrauktas valodas un briesmu stāsti bija pārņēmuši cilvēku prātus. 

1988.gada 3.jūnijā par kārtējo slekavības upuri bija kļuvis Ivo Kitners.  Ar šo slepkavības sadaļu nodarbojās vecākais sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Jānis Skrastiņš un uz republikas prokuratūru īpašajā grupā jau pieaicinātais Ēriks Kalnmeiers. Notikumu secība un detaļas vēl ir jāprecizē, bet pēc daudziem gadiem kopīgi ar Ēriku Kalnmeieru izdevās nedaudz restaurēt notikumus tieši šajā sadaļā.

Kitnera automašīna tika atrasta kaut kur Alūksnes rajonā. Kopā ar Iekšlietu ministrijas Kriminālmeklēšanas pārvaldes 6. (slepkavību) daļas operatīvajiem darbniekiem tika veikts pamatīgs darbs - pētīts un analizēts, kā noziedzinieki ir pametuši avārijas vietu. Rezultātā parādījās pirmie pieturas punkti - veiktā apjomīgā darba rezultātā, tika izskaitļots un arī atrasts gan satiksmes autobuss, gan konkrētais reiss un tajā bijušie pasažieri, kuri bija ievērojuši 2 svešiniekus. Vēl vairāk. Kāds no vietējiem bija pievērsis uzmanību, ka vienam no jauniešiem uz džinsu bikšu stilba esot bijis uzraksts (izpildīts visdrīzāk ar lodīšu pildspalvu) AC/DC, bet automašīnas salonā starp mantām tika atrasts atslēgu saišķis, kurus Ivo vecāki noliedza kā dēlam piederošus.  

Būtiska loma slepkavu noskaidrošanā bija  pie Alūksnes pamestajā a/m atrastā vējjaka (Made in Makau). To arī parādīja TV, un atsaucās sieviete, kura bija ielikta uz "sutkām" milicijas pārvaldē. Viņa atcerējās, ka bija sašuvusi atrauto piedurkni šai jakai kādam citam "sutočņikam" (Miervaldim Osim). Tas bija vēl viens galvenais pavediens, kā vainīgos izskaitļoja.

Rīgā, bijušā RPI telpās (ēka, kas blakus Rīgas domei) šajā laikā notika liels rokmūzikas festivāls. Bija pamatotas cerības, ka AC/DC cienītāji varētu šādu pasākumu svētdienas vakarā nelaist garām. Rīgas rokkluba prezidents Andrejs Jahimovičs laipni atrada izmeklēšanas grupas dalībniekiem vietas skatītāju zālē. Viņam tika pavēstīts, ka zālē varētu būt sevišķi bīstami noziedznieki, tāpēc bija noruna, ka brīdī, ja Aivars Borovkovs dos norunātu zīmi ar rokas kustību, zālē nekavējoties tiek ieslēgta gaisma un atslēgta skaņa tumbās. Andrejs nosolījās visu izdarīt kā runāts, tikai ar lūgumu только, ради Бога, только не стреляйте в зале (Dieva dēļ, tikai nešaudieties zālē!). 

Sākās priekšnesumi, heavy-metal decibeli rībīnāja logus un sienas ne pa jokam. Aivars Borovkovs kopā ar Ēriku Kalnmeieru sēdēja blakus 3-4.rindā, Miervaldis Vītols - aiz viņiem nākamajā rindā. Abiem tieši pretī pamatīga trīsdurvju skapja ar visiem antresoliem lieluma tumba. Troksnis kā reaktīvā iznīcinātāja motors. Kaut kādā brīdī Aivars pagriezās, lai uzrunātu Miervaldi Vītolu, taču viņš, pēc vairākām negulētām naktīm, laimīgu un priecīgu jauniešu ielenkumā, bija "izrubījies" dziļā nevainīga zīdaiņa miegā. Grūti aprakstīt, kādu jautrību tas izraisīja. Šī arī bija pēcāk bieži piemināma epizode.

Neilgi pirms šiem notikumiem laikrakstā "Padomju Jaunatne" tika publicēta plaša intervija ar sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Aivaru Borovkovu. Pirmā intervija no izmeklēšanas resora kādam no republikas medijiem. Jau iepriekš izmeklētājs bija uzturējis kontaktus ar medijiem, tāpēc Prokuratūrā apspriedē pie Galvenās izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka Valentīna Daukša un sevišķi svarīgu lietu daļas  priekšnieces Ritas Aksenokas tika atbalstīts izmeklēšanas grupas vadītāja Jāņa Skrastiņa ierosinājumu spert bezprecedenta soli - izņemto lietisko pierādījumu atslēgu saišķi ar piekaru enkura formā un pēc apraksta restaurēto uzrakstu publicēt laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Советская Молодежь". Jāpiebilst, ka tajā laikā laikrakstiem bija nepieredzēti un apskaužami liela tirāža. 

Pirmdienas rītā, ierodoties "PJ" redakcijā pie Andreja Cīruļa, viņš laipni atvēlēja otrdienas atbildīgajai Elitai Veidemanei pilnīgu rīcības brīvību. Elita, sev raksturīgi, darbojās ātri un izlēmīgi. Pēc viņas vērtējuma materiāls no Ministru padomes noteikti nav tas, par kura nenopublicēšanu kāds īpaši skums. Tādējādi Prokuratūras paziņojums parādījās 3.lapaspusē, un ikviens lasītājs to varēja jau otrdien izlasīt kārtējā numurā. Tā arī notika. Jāatgādina vēlreiz, ka laikrastiem nebija ļoti liela tirāža un liela daļa lasītāju presi saņēma ar piegādi savās pastkastītēs.

Saruna krievu laikrakstā noritēja bez problēmām, toties jau ar konkrētu rīcības plānu. Tieši krievu versijas laikraksts bija ieguvis nepieredzētu popularitāti visā Padomju Savienībā, kā viens no brīvākajiem preses izdevumiem visā perestroikas pārņemtajā un glasnotj pārsteigtajā valstī. Sarunu biedri Burē un Šeiņins iespējamās ziņas publicēšanu uztvēra emocionāli radoši un nekavējoties uzsāka aktīvu diskusiju par to, kādam ir jābūt virsrakstam un cik lieliem burtiem ir visus jānotur šausmenes pārbīļa stāvoklī - šaušalīgais slepkavību rēgs pār pilsētu... un apmēram tādā stilā. Ar pārliecību, ka SM neviens nav jāpierunā kaut ko publicēt, ar mierīgu sirdi varēja atgriezties Prokuratūrā. Nav lieki piebilst, ka mediju acīs mēs izskatījāmies ka īsteni varoņi, kas pilsētu pasargā no asiņainas izrēķināšanās.

Novitāte atmaksājās. Otrdienas pēcpusdienā kāds Āgenskalna iedzīvotājs, kā ierasti, atgriežoties no darba, izņēma laikrakstu no pastkastītes. O, kāda ziņa! Paga, bet tas taču mūsu kaimiņpuika ar to AC/DC uz džinsu ciskas!.

Eriks Kalnmeiers: - Atceros kā tas bija - sēžam Jāņa Skrastiņa kabinetā, tagad neatceros uz ko (atslēgām vai vējjaku) bija atsaucies liecinieks, bet tikko  bija zināms, ka meklējamais ir Miervaldis Osis. Kabinetā ienāk Ļevs Voronovs (toreiz vēl Rīgas pilsētas prokuratūras izmeklētājs, vēlāk arī kļuva par LPSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju). Sākotnējā stadijā visas trīs slepkavības vēl nebija apvienotas vienā lietvedībā, bet notika jau jau paralēls savstarpēji koordinēts izmeklēšanas darbs. Ļevs saka, ka pēc TV sižeta, viņiem esot atsaucies liecinieks, kurš atpazinis rādīto (vai nu jaku vai atslēgas). 

Kā atceras Ēriks Kalnmeiers, viņš ar kolēģiem sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Ilgvara Samiņa vadībā devās uz aizturēšanu Mārupes ielā 10.  Šeit pirmo reizi ievērojām jauno kriminālmeklēšanas operatīvo darbinieku Miervaldi Vītolu. Kā tika noskaidrots uz vietas, tad meklējamās personas mājās nebija, bet kaimiņi zināja teikt, ka bieži vien šeit dzīvojošais jaunietis brauc ciemos pie sava drauga uz Vecmīlgrāvi. Adrese ātri vien tika izskaitļota un uz mikrorajonu devās jau cita grupa, bet Samiņš, Kalnmeiers, pieslēdzoties prokuroram-kriminālistam Georgam Skudram, uzsāka dzīvokļa pamatīgu apskati, kā arī veica kratīšanu un citas procesuālas darbības. Darbs bija uz daudzām stundām.

Vakara programma slepkavību daļas priekšniekam Vasīlijam Kuzmenkovam, kolēģu vidū sauktam par Čapajevu, mainījās kardināli. Teātra apmeklējums ar sievu nekavējoši tika pārvērsts par tikpat teatrālu pasākumu (tiesa, bez dzīvesbiedres piedalīšanos), organizējot piecstāvu mājas ieņemšanas operāciju Vecmīlgrāvī. Šeit ieradās grupa krietini pastiprinātākā sastāvā. Bija izslēgta noziedznieku iespējamā atkāpšanās gan pa jumtu, gan pa lodžijām uz blakus dzīvokļiem. Sētnieks piezvanīja pie dzīvokļa durvīm, kuram durvis pēc brīža tika atvērtas. Blakus stāvošais Čapajevs, ģērbies elegentā uzvalkā (kā nekā, bet bija saposies uz teātri), pirmais viegli iekļuva dzīvoklī, kur pretī bija trīs meklējamās personas. Kuzmenkovs bija bez ieroča, taču ātri, noorientējies uz vietas, pamanīja uz plaukta nomestu āmuru, paķēra to un  ar veiklu kustību iespieda āmura kātu, šķiet, Osim, starp lāpstiņām un nepārprotami izliedza komandu padoties bez pretošanās - jebkura mazākā kustība un tiks šauts bez brīdinājuma. Šīs grupas vadītājs sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs turpat uz vietas noformēja personu aizturēšanu, taču ar to viss vēl nebeidzās. Aizturēšanas detaļas lai izpaliek, bet viena epizode bija ilgāks apcelšanās iemesls. Čapajevu vēl ilgi kolēģi vilka uz zoba par apšaudes sarīkošanu ar āmura kātu....

Ar aizturēto Miervaldi Osi sākās brauciens uz Prokuratūras ēku Raiņa bulvārī 9 (kur tagad atrodas Francijas vēstniecība), taču uz Viestura prospekta, pabraucot garām Mangaļiem, Osis. kurš pirms tam kaut kā raiti uzturēja sarunu, pēkšņi sāka vemt. No viņa, kā no jaudīgas šļūtenes, gāzās vēmekļi un taisni virsū pretī sēdošajam Čapajevam ar visu viņa glauno uzvalku.... Situācija bija tik pēkšņa un neizprotama, ka Osim pat tika noņemti roku dzelži, saprotot, ka pavisam nav labi. Mikroautobuss, sirēnām skanot jau bija tuvu Raiņa bulvārim, taču, sazinoties pa rāciju, tika mainīts maršruts, un Osis nekavējoties tika nogādāts pilsētas 1.slimnīcas reanimācijas nodaļā. 

Beidzot darbu Āgneskalnā, grupa atgriezās Prokuratūras ēkā, kur Jānis Skrastiņš jau pratināja otru aizturēto Modri Krēsliņu. Pēc neilga laika arī Krēsliņu steidzami nācās glābt un aizgādāt uz reanimācijas nodaļu. Izrādījās, noziedznieki, saprotot, ka viņi ir atmaskoti, bija nolēmuši noslēgt rēķinu ar dzīvi paši un Vecmīlgrāvja dzīvoklī bija sadzērušies skābi, ko rūpnīcā VEF tajā laikā izmantoja plastmasas detaļu sakausēšanai. Vai nu Osis bija iedzēris lielāku devu vai arī organisms bija jūtīgāks, viņam reakcija sākās agrāk, kā minēts - jau mašīnā.

Galu galā, abi nonāca 1.slimnīcas reanimācijā, kur ārsti jau demonstrēja savas izcilās prasmes slepkavu dzīvību glābšanā. Reanimācijā dažādās telpās pie Miervalža Oša sēdēja Aivars Borovkovs, pie Modra Krēsliņa - Miervaldis Vītols. 

Arī te bez kurioziem neiztika. Varētu būt franču kriminālkomēdijām cienīga epizode. Vītols, ārsta baltā halātā, bija  piesēdis uz blakus esošās gultas malas un cītīgi vēroja, kad Modris Krēsliņš, kura veselības stāvoklis nebija tik kritisks, atjēgsies un varēs atbildēt uz kādiem jautājumiem par izdarītajām slepkavībām. Šajā brīdī, pacients, kurš gulēja gultā, uz kuras malas pie piesēdis Vītols, pamodās un vārgi mēģināja uzrunāt pie viņa atnākušo "dakteri". Šajā brīdī kaut ko nesakarīgi sāka murmināt arī Krēsliņš, tāpēc nelūgto sarunu biedru aiz muguras, Vītols atgaiņāja kā uzmācīgu mušu no zupas šķīvja, lai spētu saklausīt kaut vienu zilbi. Un Krēsliņš to arī izdvesa, pasakot, ka vienu no upuru automašīnām viņi ir atstājuši Tallinā, autostāvvietā pie Centrālās dzelzceļa stacijas. Noslepkavotais bija kāds Transporta milicijas darbinieks, kurš vakaros piepelnījās kā taksists. Perestroika šādu papildus piepelnīšanās iespēju jau bija pieļāvusi. Ziņa nekavējoties tika pārbaudīta, sazinoties ar Igaunijas PSR Iekšlietu ministrijas dežurdaļu. Kad atnāca apstiprinājums, ka tiešām tur atrodas auto ar Latvijas numuriem, bija pārliecība, ka izmeklēšanas grupa ir uz pareiza ceļa.

Vēlāk, atceroties gan šo konkrēto lietu, gan izmeklēšanas iestāžu sadarbību ar medijiem, vienmēr tiek pieminēta tieši šī lieta - bez pārspīlējuma jāsaka, ka Elitas Veidemanes ātrā izlēmība, bija nopietns pavērsiens lietā. Jau trešdienas vakarā kādā no ziņu dienesta veidotajiem sociāli politiskajiem raidījumiem (te jākonkretizē kāds) Latvijas TV tiešraidē LPSR prokurors Jānis Dzenītis un LPSR Iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks izteica pateicību Latvijas iedzīvotājiem par pilsonisku aktivitāti un atbalstu šo smago noziegumu pastrādājušo slepkavu aizturēšanā, bet ceturtdienas rītā Советская молодежь nopublicēja patiesi efektīgi noformētu rakstu ar aicinājumu Latvijas iedzīvotājiem palīdzēt atpazīt atslēgu saišķi un uzrakstu AC/DC .....

Un vēl. Vēl pirms šīs lietas totāla meklēšanas akcija tika izsludināta sērijveida slepkavas Rogoļeva gadījumā, kad meklējamā slepkavas fotoattēli bija izvietoti it visur - ne tikai medijos, bet uz ielām, veikalos, restorānos, kafejnīcās, pat sabiedriskajā transportā. Tā ir spoža sevišķi svarīgu lietu daļas, ko vadīja Rita Aksenoka, un sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Jāņa Skrastiņa vadībā profesionāli izmeklēta lieta.

Rakstot par šo lietu, noteikti nav pieminēta virkne Iekšlietu ministrijas operatīvie inspektori, kuri darbojās toreizējās Kriminālmeklēšanas pārvaldes vadītāju, kā kolēģi viņu sauca - lielā un mazā Aloizu - Važņa un Blonska vadībā. Noteikti jāpiebilst, ka aptuveni 25 gadus Rīgas pilsētā nebija neviena slepkavība vai cits īpaši smags noziegums, kuru atklāšanas operatīvo darbu nebūtu vadījis Vitālijs Aņiko. Profesionālis, kurš strādāja slepkavību lietās. Aņiko gadījums ir tik īpašs, ka nonāca  pat līdz kuriozam. Skaidrs, ka izcilo darbinieku vajadzēja virzīt pa karjeras kāpnēm un paaugstināt amatā, bet Aņiko konsekventi atteicās no tā, tāpēc pretēji visiem birokrātijas nosacījumiem tika "celts" viņa ieņemamais amats, tādējādi slepkavību daļas vadību paceļot Iekšlietu pārvaldes vadības līmenī. 

Slepkavība tika atklāta - vainīgie Miervaldis Osis, Modris Krēsliņš un Edmunds Jirgensons tika saukti pie atbildības. Visas lietas tika apvienotas vienā lietvedībā, un to pabeidza LPSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Ints Upmacis. Krimināllietas beigu stadijā apsūdzētajiem ir tiesības iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem. Par pierāddījumu tiesā var kalpot tikai un vienīgi materiāli, kas ir krimināllietā un nekas, kas ir ārpus tās.

LPSR Prokuratūra šajā laikā beidza arī vērienīgo krimināllietu par nemieriem Šķirotavas labošanas darbu iestādē - OC-21/07, kas bija vēl viens plašs apliecinājums kriminālo aprindu strukturētai uzbūvei, kas aptver sevī arī viskoruptīvākās attiecības IeM Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Pēc laikiem sakrita, ka gan cietuma dumpja organizētāji, gan slepkaviieku trijotne lasīja lietu vienā laikā. Arī Miervaldis  Osis, kurš pie Inta Upmača ieradās ar laikrakstu "Padomju Jaunatne", kur bija publicēta Elitas Veidemanes intervija ar Aivaru Borovkovu. Osis ienāca telpā, teatrāli paklanījās izmeklētāja priekšā un uzspēlētu žestu paklanījās, noņemot no galvas žokejcepuri, atklājot, ka pa visu galvas gludi skūto virsu ir uztetovēts kāškrusts. Osis ar ņirdzīgu smīnu pasniedza Intam laikrakstu, kur uz foto bija ar izdurtām acīm. Tā bija viena no epizodēm, kuru vairākkārt apspriedām pēc tam, runājot par milzīgo Oša bīstamību sabiedrībai. Ikviens var novērtēt, cik, piemēram, šajā tikšanās reizē personīgi bija apdraudēts Ints Upmacis, kuram bija jākomunicē ar šo personu. Miervaldis Osis izmeklēšanas gaitā vairākkārt bija uzsvēris, ka pastrādājis šos noziegumus, jo viņam patika izbaudīt nonāvēšanas procesu. Takstisti tika nožņaugti ar siera griežamo - tieva metālla stieple, kuras abos galos ir rokturi. Tiesu psihiatriskā ekspertīze atzina viņu par pieskaitāmu, kā personu, kura saprot savu rīcību un tās sekas.

Un vēlreiz par Elitu Veidemani. Kāda sadzīviska epizode, saistībā ar šo lietu. Notikumi otrdienā risinājās ar nenormālu dinamiku. Pie Aivara Borovkova uz neilgu laiku bija atvests uz darbavietu pieskatīt  nepilnus 5 gadus veco dēlu Andri. Šajā brīdī, šķiet, pie Ritas Aksenokas bija atnākusi Elita, lai parunātos par kādu publikāciju. Uz vairākām stundām Elita pacietīgi izklaidēja mazo, kaut ko kopīgi zīmējot Jāņa Skrastiņa kabinetā., kamēr viņam pakaļ atnāca Mamma. Tētis mājās parādījās nākamā dienā. Guntis Grūtups savā stilā asprātīgi raksturoja situāciju: - man liekas, ka tie puišeļi ir vairāki, jo brīdī, kad es no viņa novēršos un paskatos pretējā virzienā, tur priekšā jau ir tas puika....

Jāpiebilst, ka šobrīd sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas daļas Prokuratūrā vairs nav, bet prokurora-kriminālista amats ir likvidēts.

A. Borovkova restaurētais atmiņu stāsts