Rīgas Dome turpina farsu ar t.s. Uzvaras pieminekli, paziņojot, ka tas ir avārijas stāvoklī, tāpēc ir apjožams ar sētu. Pirms tam kārtējo populisma soli spēra Saeima, pieņemot likumu, ka 200 metru attālumā nedrīkst pulcēties un atzīmēt pie padomju laika un PSRS armijas pieminekļiem neko. Kāds mērķis ir šādai rīcībai? Skaidrs, kādreiz jau Rīgas Dome, pakļaujoties kārtējā īsmirklīgas partijas ministra atklāsmēm, Rīgā slēdza Deglava tiltu, paziņojot, ka tas ir uzreiz kļuvis tik bīstams, ka pa to nevar pārvietoties pat speciālo dienestu transports, kā arī apturami jelkādi uz tilta iesāktie renovācijas darbi, atļaujot tikai vienai margināļu grupai, kā paši pēc ņirdza - prikola pēc, sarīkot uz satiksmei slēgtā tilta Sardeļu pikniku. 

Aizliegums nākt tuvāk par 200 metriem piemineklim ir pielīdzināms atklātas gangrēnas apsegšanai ar tautisku sedziņu - nav redzama, nav slimības. Un kas notiks, ja sapulcēsies 201 metra attālumā?  Paralēli šim virkne aktīvu ļaužu paģēr un strādā pie pieminekļa nojaukšanas plāna, nevēloties saprast, ka 9.maijs ar kara upuriem, uzvarām un kara beigām ir tikai iegansts pulcēties un sajust nacionālu kopību vienai lielai sabiedrības daļai, kurai Dziesmu svētki tā arī nav kļuvuši par svētkiem. Pieminekļa vietā varētu būt arī izrakts krāteris, bet liela sabiedrības daļa, protestējot pret jelko, kas nepatīk Latvijā, turp dosies, kā uz pieres vietu. Problēmai  risinājuma nav. Tā tiek tikai padziļināta. 

Šobrīd, kad notiek noziedzīgs karš un Ukrainas okupācijas mēģinājums, ir tiešām izdevīgs laiks sākt sarunu, dialogu sabiedrībā un, iespējams, panākt  miermīlīgu vai pat arī samērā radikālu risinājumu, bet šis laiks tiek nogulēts, jo varai, kā izskatās, nav ideju, ko pateikt. Tikai spēja atreferēt, kādu sabiedrības daļu vēlmes.