Šodien, 2024. gada 5. martā, esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 14. pantu par manu atbrīvošanu no amata būs jālemj Saeimai. Kā Saeimas amatā apstiprināta amatpersona uzskatu par savu pienākumu un atbildību paskaidrot plašākai sabiedrībai iemeslus amata atstāšanai.

Līdz brīdim, kad tā laika Valsts prezidents Egils Levits mani izvirzīja un 13. Saeima 2021. gada 4. augustā apstiprināja šajā amatā pilnīgi jaunā institūcijā, kas atbildīga par sabiedrisko mediju – Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas – darbību, dažādos amatos un dažādos medijos biju nostrādājusi vai sadarbojusies ar tiem kopumā 28 gadus. Lai arī manā profesionālajā pieredzē ir bijusi atbildība par struktūrvienību vadību mediju uzņēmumos, tomēr galvenokārt mana pieredze saistīta ar žurnālista darbu.

Manā darba mūžā ir bijis posms, kad esmu kā brīvžurnāliste vairākus gadus dažādās platformās arī rakstījusi un publiski vētījusi savu kolēģu žurnālistikā profesionālo darbu un ētiku. Domāju, ka tieši šī manas darbības šķautne bija nozīmīga, kad 2017. gadā Latvijas Žurnālistu asociācija mani izvirzīja kā kandidāti darbam Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, kā arī tad, kad saņēmu individuālu atbalstu no daudziem nozares profesionāļiem, kandidējot uz amatu SEPLP 2021. gadā.

Uzņemoties šī amata pienākumus, labi apzinājos, ka mans viedoklis par sabiedrisko mediju redakcionālo darbu būs jāpatur pie sevis, jo likums un amata pienākumi paredz, ka SEPLP loceklis nedrīkst ietekmēt un apdraudēt sabiedrisko mediju redakcionālo neatkarību un iejaukties programmu satura veidošanā. Vienlaikus daudzi sabiedrības pārstāvji publiskajā telpā no SEPLP un manis personīgi ir prasījuši un sagaidījuši tiešu atbildību par sabiedrisko mediju redakcionālo darbību un izvēlēm.

Likums nosaka, ka sabiedriskajā pasūtījumā, par kura izstrādi un īstenošanu atbildīga SEPLP, “redakcionālās neatkarības nodrošināšanai konkrēti sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa raidījumi un programmu plāni paši par sevi nav uzskatāmi par atsevišķu sabiedriskā pasūtījuma priekšmetu”. Iespējama iejaukšanās redakcionālajā neatkarībā vai tās apdraudēšana saskaņā ar likumu ir viens no būtiskākajiem iemesliem SEPLP locekļa atbrīvošanai no amata.

Ņemot vērā, ka līdz attiecīgam Saeimas lēmumam joprojām pildu savus amata pienākumus, arī šobrīd vēl nevaru komentēt sabiedrisko mediju redakcionālās izvēles. Tomēr varu godprātīgi atzīt, ka vairāk nekā divarpus gadu laikā, kopš esmu šajā amatā, ir bijuši vairāki gadījumi, kas man personīgi raisījuši smagus iekšējus jautājumus par sabiedrisko mediju darbības atbilstību profesionālajiem un ētikas standartiem un atbildības sajūtu sabiedrības priekšā.

Lai arī, kā jau iepriekš šajā rakstā norādīju, tā nav mana tiešā atbildība un es nedrīkstu tieši ietekmēt sabiedrisko mediju saturu, es neizbēgami personīgi jūtos atbildīga sabiedrības priekšā par sabiedrisko mediju darbību kopumā, un tas ietver arī sabiedrisko mediju portāla “LSM.lv” “Cūku komiksu” un tā konkrēto publikāciju 2024. gada 24. februārī.

Šī konkrētā publikācija un tai sekojošā Latvijas Televīzijas, kuras paspārnē darbojas portāls, un tās darbinieku publiskā reakcija un skaidrojums par šo savu redakcionālo izvēli man personīgi kā Latvijas sabiedrības pārstāvim un cilvēkam ar teju 30 gadu pieredzi žurnālistikā nesniedz pārliecinošu atbildi, kāds sakars ir sabiedrisko mediju īpašajai misijai ar cilvēku salīdzināšanu ar cūkām, pat neatkarīgi no tautības, laika un vietas.

Runājot līdzībās, varu vien atgādināt teicienu no gruzīnu režisora Tengiza Abuladzes savulaik eksplozīvās filmas “Grēku nožēlošana”, kas būtiski ietekmēja Padomju Savienības sabrukšanas procesu, – “kam vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz templi?”.

Sava amata pienākumu dēļ nevaru detalizēti un publiski analizēt redakcionālo politiku vai tās neesamību un izvēles konkrētajā gadījumā, taču šis gadījums man lika pieņemt galīgo lēmumu par amata atstāšanu, jo es jūtu morālu atbildību par notikušo un sabiedrisko mediju darbību kopumā.

Vēlos uzsvērt, ka mans lēmums nav pieņemts sabiedrības vai “tvitertelpas” spiediena iespaidā, un tā ir pilnībā mana iekšēji pārdomāta un izsvērta izvēle, kas balstās manā profesionālajā un dzīves pieredzē un atbildības sajūtā. Par savu lēmumu paziņoju tagad, jo 1. martā atgriezos darbā pēc nedēļu ilga atvaļinājuma.

Vienlaikus no manas puses nebūtu godprātīgi izlikties, ka šis ir vienīgais iemesls, kādēļ esmu pieņēmusi lēmumu par amata atstāšanu. Nav noslēpums un esmu jau agrāk publiski paudusi, ka man ir atšķirīgs viedoklis gan SEPLP iekšienē, gan arī no sabiedrisko mediju valdēm par krievu valodas klātbūtnes samērīgumu sabiedriskajos medijos un par Nacionālajā drošības koncepcijā paredzēto risinājumu.

Papildus savai jau agrāk publiski paustajai argumentācijai vēlos norādīt, ka 2023. gada 20. oktobra SEPLP sēdē, kad tika apspriesta un apstiprināta padomes kopējā nostāja pirms sanāksmes Kultūras ministrijā par mediju politikas pamatnostādņu 2023.-2027. gadam izstrādi daļā par sabiedriskajiem medijiem un krievu valodas klātbūtni sabiedriskajos medijos pēc 2026. gada, es paudu savu viedokli par konkrētu risinājumu.

Padomi tobrīd informēju, ka: “SEPLP kopā ar medijiem ir iespējams pieņemt lēmumu un sagatavoties pārmaiņām, lai 2026. gadā, kad apritēs pilni 35 gadi kopš Latvijas neatkarības pilnīgas atjaunošanas, izbeigtu reālas divvalodības un divkopienu sabiedrības veicināšanu. Uzskatu, ka, ņemot vērā mediju apvienošanu no 2025. gada janvāra un plānoto strukturālo izmaiņu sagatavošanu apvienotā medija iekšienē 2025. gada laikā, tas ir īstais brīdis, lai tiktu sagatavota un notiktu šāda konceptuāla pāreja valodu lietojumā no 2026. gada sākuma. Saturs krievu valodā tāpat kā citās mazākumtautību valodās nav aizliedzams, taču tam jābūt veidotam pēc principa kā mazākumtautību valoda nevis reāli otra valsts valoda.”

Ņemot vērā, ka SEPLP vairākumam ir cits viedoklis šajā jautājumā, kas ir arī oficiālais padomes viedoklis, un ka šogad valdībā un Saeimā dienaskārtībā būs ar mediju politikas pamatnostādnēm un krievu valodas klātbūtni sabiedriskajos medijos saistītie jautājumi, kur man būtu vajadzības gadījumā jāpārstāv SEPLP oficiālais viedoklis vai klusējot tas jāatbalsta, es to nespēju darīt, jo tas ir pretēji manai pārliecībai.

Darbs SEPLP vairāk nekā divu gadu garumā ir bijusi unikāla pieredze, jo pirmo reizi dzīvē strādāju koleģiālā institūcijā, kur amatā apstiprina un no amata atbrīvo Saeima. Līdz ar to atlūguma iesniegšana un būtībā sava vājuma atzīšana ir ļoti publisks process.

Koleģiāla institūcija nozīmē to, ka visi padomes locekļi būtībā ir līdzvērtīgi un individuāli atbildīgi sabiedrības priekšā, bet skaidras hierarhijas trūkuma dēļ lēmumi bieži vien ir smagi kompromisi un atbildības un darba slodžu sadalījums nereti atkarīgs no katra indivīda iedzimtā vai ieaudzinātā apzinīguma un darba spējām. Tā man ir bijusi jauna, ļoti īpaša un kardināli atšķirīga pieredze no iepriekšējām darba vietām, kur biju pilnībā atbildīga par savu individuālo veikumu.

Avots: delfi.lv