Odoakrs, visticamāk bija cēlies no kādas no ģermāņu (herulu) tautām.

470. gadā Odoakrs kļuva par Rietumromas armijas virsnieku.

475. gadā ģermāņu karavadonis Orests veica valsts apvērsumu un piespieda imperatoru Jūliju Nepu bēgt uz Dalmāciju. Nespējot pats kļūt par imperatoru, Orests par tādu pasludināja savu nepilngadīgo dēlu Romulu Augustu. Tomēr Austrumromas imperators Zenons joprojām par oficiālo Rietumromas imperatoru atzina Jūliju Nepu, kurš turpināja valdīt Dalmācijā.

476. gadā ar Jūlija Nepa atbalstu Odoakrs devās uz Itāliju, sakāva Oresta karaspēku un 4. septembrī pasludināja sevi par Itālijas valdnieku. Odoakrs piedāvāja Zenonam kļūt par abu impēriju valdnieku, bet atstāt Odoakru Itālijas pārvaldnieka vietā kā Itālijas karali, ko Zenons arī akceptēja, noraidot Jūlija Nepa pretenzijas. Jūliju četrus gadus vēlāk Dalmācijā nogalināja viņa paša karavīri. Pēc viņa nāves Odoakrs pārņēma savā valdījumā arī Dalmāciju.

Odoakrs saglabāja romiešu likumus un juridisko sistēmu, senāta ietekme viņa valdīšanas laikā pat pieauga. Imperatoram Zenonam tomēr radās nopietnas nesaskaņas ar Odoakru, kurš bija sācis rīkoties pārāk patstāvīgi. Ar imperatora svētību ostgotu armija Teodorika vadībā uzsāka ceļu, gar Donavu uz Itāliju. 488. gadā tie šķērsoja Alpus un gandrīz tūlīt sāka sadursmes ar Odoakra karaspēku. Pēc vairākām asiņainām kaujām, kas risinājās ar mainīgām sekmēm, Teodorika pusē nostājās vestgotu karalis Alariks II un apvienotais gotu karaspēks aplenca Ravennu. 493. gadā, pēc trīs gadu ilga aplenkuma, Ravenna tika ieņemta un ar Odoakru tika noslēgts pamiers. Tā nosacījumi paredzēja, ka abi valdnieki kopīgi valdīs Itālijā. Tomēr jau pēc dažam dienām, svētku banketa laikā, Teodoriks pašrocīgi nogalināja Odoakru un kļuva par vienpersonīgu Itālijas karali.