Rīgā savās mājās tiek noslepkavots Pareizticīgo arhibīskaps Jānis Pommers

Personas:
2Personu saraksts
Notikumi:
3Notikumu saraksts
Datums:
12.10.1934
Papildu lauki

​Esam dzirdējuši par Svēto Pāvilu, Svēto Augustīnu un Svēto Francisku, bet Svētais Rīgas Jānis – vai tad tāds arī ir? Tā pārsteigumā bilda vairāki mani draugi, uzzinājuši, ka dodos apskatīt Svētā Rīgas Jāņa dzimtās mājas Madonas pusē. 2001. gadā latviešu zemnieka dēls JĀNIS POMMERS, Rīgas un Latvijas Pareizticīgo baznīcas arhibīskaps, Latvijas Republikas 2. un 3. Saeimas deputāts, tika kanonizēts svēto kārtā. Šķirsts ar Svētā Jāņa relikvijām glabājas Kristus dzimšanas katedrālē. Pirmais un pagaidām vienīgais latvietis, kurš ir pasludināts par Svēto (2001.gads).

Vija Beinerte

Nenovērtējams dārgums

"Ir divas dievišķīgas "netaisnības": taisno ciešanas pasaulē un Dieva žēlastība grēciniekiem." Tā reiz teica Jānis Pommers. Savā mūža viņš pieredzēja gan visrūgtākās ciešanas, gan bezgalīgu žēlastību.  

Ne tikai pieskriet pie Kristus

Dzimis 1876. gada 6. janvārī Madonas (agrāk Cēsu) apriņķa Praulienas pagasta Ilzessalās, pareizticīga latviešu zemnieka ģimenē, Jānis Pommers no agrām dienām iepazīst lūgšanu dzīvi, tuvību dabai un lauku zēna ikdienas darbus.  

Deviņu gadu vecumā uzsāk skolas gaitas sākumā Lazdonas pareizticīgo Liseskalna skolā, tad Rīgas garīgajā skolā, bet 1891. gadā iestājas Rīgas Garīgajā seminārā. Skolasbiedru atmiņās viņš ir nopietns un patstāvīgs, taču vienlaikus arī sirsnīgs un allaž priecīgs palīdzēt. Bieži redzēts ar grāmatu rokās. Turklāt Jānim ir skanīga balss un teicama muzikālā dzirde, dievkalpojumos viņa lasījumi ir izjusti un lūgšanu spēka apdvesti.

1897. gadā jauneklis ar izcilību beidz Rīgas Garīgo semināru un līdz 1900. gadam ir skolotājs Lazdonā, Ļaudonā un Liepājā.

Pat sīkās un ikdienišķās lietās meklējot mūžības jēgu, Jānis Pommers agri nonāk pie atziņas: "Mēs tikai pieskrienam pie Kristus, bet vajag staigāt kopā ar Viņu." Un tā 1900. gadā viņš atstāj ne vien tēva mājas, bet arī dzimteni, lai iestātos Kijevas Teoloģijas akadēmijā, ko ar izcilību absolvē 1904. gadā, iegūstot teoloģijas kandidāta grādu. Vēl students būdams, viņš tiek iesvētīts mūka kārtā.

1907. gadā jauno priestermūku norīko par Lietuvas Garīgā semināra rektoru. "Arhimandrits Jānis apveltīts ar izcilām gara un prāta spējām, patiesu inteliģenci un stipru gribu, ir uzrādījis arī lieliskus administratora dotumus, īsā laikā nostādīdams viņam pakļauto Lietuvas Garīgo semināru uz visaugstākās darbības pakāpes," tā par rektora veikumu 1912. gadā raksta "Viļenskij Vestņik".

1911. gadā Jānis Pommers tiek iesvētīts bīskapa kārtā, kļūstot par jaunāko bīskapu Krievijas impērijā. Līdz revolūcijai kalpo Minskas, Hersonas un Pieazovas katedrās.

Golgātas ceļa sākums

Un tad nāk baisais 1917. gads. Tēvu Jāni ieceļ par arhibīskapu Penzā.

"Pašā pirmajā dienā pēc manas iebraukšanas Penzā man nācās saņemt represijas un draudus. Eparhijā trakoja no baznīcas izslēgtais arhibīskaps Putjata-Grinšteins, kas bija nodomājis izlietot Pareizticīgo baznīcu boļševiku vajadzībām. Viņš, gribēdams manu nāvi, vērsa pret mani visdažādākos terora aktus. Visu laiku, kamēr biju Penzas eparhijas galva, mana dzīvība bija apdraudēta," raksta arhibīskaps.

Jau pirmajās Lieldienās viņam uzbrūk čekisti, algoti slepkavas ielaužas viņa cellē, uz klosteri, kurā viņš mitinās, šauj no lielgabala. Draudi, apmelojumi, ņirgāšanās, iesaukums Sarkanajā armijā, kratīšanas, spīdzināšana, pratināšanas čekā, cietums, vairāki nāves spriedumi, kas pēdējā brīdī tiek atcelti – lūk, apstākļi, kādos nākas strādāt. Par spīti visam tēvam Jānim uzticētajā eparhijā garīgā darbība pieņemas spēkā, ticīgie atgūst paļāvību un drosmi.   

1920. gada 23. februārī Rīgas un Latvijas Pareizticīgo baznīcas sinode ievēl Jāni Pommeru par savu arhibīskapu. 1921. gada 19. jūlijā patriarhs Tihons dod svētību viņa izbraukšanai uz Latviju.

Latvijas Pareizticīgā baznīca tobrīd ir tuvu iznīcībai, valstī nav likuma, kas atzītu pareizticību, daudzi dievnami ir pamesti un izpostīti, valdībā spriež, vai katedrāli uzspridzināt, atdot citai konfesijai vai pārvērst par laicīgu iestādi. Pareizticīgo baznīcas arhibīskapa māja ir atsavināta, tāpēc eminence sev par mitekli izvēlas pareizticīgo katedrāles pagrabu. Vēlāk viņš par to raksta: "Var jau būt, ka dzīvošana pagrabā tik tiešām liek man novecot un nelāgi ietekmē manu veselību, laupa spēkus un saīsina mūžu. Taču, kad tauta un vēsture sāks vētīt un  izvērtēt faktus, spriežot pagātnei tiesu, esmu pārliecināts, ka ne Pareizticīgo baznīcai, ne arī man šis pagrabs netiks likts par vainu, bet gan gluži otrādi – par nopelnu. Mēs necēlām pilis uz tautas nabadzības rēķina. Mans pagrabs uz visiem laikiem paliks tā stāvokļa piemineklis, kādā atradās Pareizticīgo baznīca mums lemtajos grūtajos laikos."

Pazemoto un apspiesto aizstāvis

Lai sakārtotu valsts un baznīcas attiecības, arhibīskaps iesaistās politikā. Kā Saeimas deputāts viņš kalpo ne tikai Pareizticīgo baznīcai, bet arī visu konfesiju kristīgām draudzēm. Vēl jo vairāk – viņš kalpo latviešu tautai un visiem Latvijas iedzīvotājiem, tostarp arī minoritātēm, kas, glābjoties no "sarkanajiem hērodiem", meklē patvērumu Latvijā. Eminence neatstumj arī neticīgos, kas vajadzībā vēršas pie viņa. Arhibīskapa balss no Saeimas tribīnes skan kā sirdsapziņas balss, kā trauksmes zvans: "Esmu vispirms pazemoto un apspiesto aizstāvis. Tāds es esmu arhibīskapa katedrālē, tāds pats arī Saeimā. Es pildu un pildīšu arhibīskapa un deputāta pienākumu, kalpojot Dievam un savai tautai."

Pēc Jāņa Pommera iesniegtā projekta tiek pieņemts likums, kas regulē baznīcas un valsts attiecības. Latvijas Pareizticīgo baznīca ir vienīgā no jauno valstu baznīcām, pret kuras kanoniski juridisko stāvokli ne no vienas puses netiek celti iebildumi. Turklāt Pareizticīgo baznīca ir pasargāta no tiem triecieniem, kas trāpījuši vāciešus un poļus, luterāņus un katoļus.

Daudzi kara un revolūcijas laikā izlaupītie un pamestie dievnami tiek atjaunoti, vairāki desmiti dievnamu uzcelti no jauna, dibinātas jaunas draudzes, atjaunotas mācības garīgajā seminārā, daļēji atgūti īpašumi un zvani, kas bija evakuēti uz Krieviju.

Arhibīskaps Jānis bauda lielu mīlestību, klausīties viņa svētrunas pulcējas vai visa pareizticīgā Rīga.

Taču – jo spilgtāka gaisma, jo dziļāka ēna. Kur Dievs pasaulē sūta savu izredzēto, tur melu ķēniņš – savus leģionus, lai tie aptumšotu taisnā dzīvi un nomelnotu viņa veikumu. Pret Jāni Pommeru nostājas gan divi katedrāles kalpotāji, ko arhibīskaps ir pieķēris krāpšanā un lielu naudas summu piesavināšanā, gan Saeimas kreisās partijas un Latvijas kreisā prese, kas izvērš negantu apmelošanas un ķengu kampaņu, draudot anonīmi un arī klaji.

Eminence raksta: "Politiskie krievi visus šos gadus mani zelē gan presē, gan mītiņos gan privātā ikdienā." Bet Saeimas kreiso partiju deputātiem viņš veltī šādus vārdus: "Ļaudīm ar netīru sirdsapziņu, viss šķiet aizdomīgs un draudīgs. Šie lepnie kungi, kas dzīvo uz nabaga tautas rēķina, sabūvējuši sev lepnas pilis, iekrājuši milzu kapitālus, nesaprot un nespēj saprast, ka es strādāju dienu un nakti pašos nelabvēlīgākajos apstākļos, staigāju noskrandis un nedodu iesniegumus plīstošajam valsts vai baznīcas budžetam tikai tāpēc, ka redzu simtus tūkstošus savas tautas brāļu, kas dzīvo vēl grūtākos apstākļos."

Arhibīskapa nomelnošanas kampaņa pieņemas spēkā. Par viņu tiek sacerētas un tūkstošos eksemplāru pa pastu ierakstītās vēstulēs izplatītas paskvilas. Ziņas par šīm nekrietnībām arhibīskaps saņem no Krievijas, Francijas, Serbijas, Bulgārijas, Amerikas, Vācijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas. Arī Latvijā nav palaista garām neviena kaut cik ievērojama persona, kā arī tie, kam sakars ar baznīcu vai arhibīskapu pašu.

Saturs ir trafarets – līdzīgi tika apmeloti un nomelnoti Harkovas arhibīskaps Amvrosijs, Rīgas un pēc tam Lietuvas arhibīskaps Agafangels, Sanktpēterburgas arhibīskaps Antonijs, Svētais Patriarhs Tihons.

Lai Tavs kalps aiziet mierā!

Gadu pirms nāves, atbildot uz vairākkārt anonīmi un atklāti izteiktiem draudiem,  arhibīskaps no Saeimas tribīnes saka: "Kungi, esmu tajos gados, kad cilvēks ne no kādiem draudiem nebīstas. Īstenojiet savus draudus – es mierīgi atbildēšu ar Svēto rakstu vārdiem: Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis Tavu pestīšanu ir redzējušas, ko Tu saviem ļaudīm esi sataisījis!"

Skarbie dzīves apstākļi un ilgās darba stundas grauj arhibīskapa veselību, viņu moka reimatisms un drudzis. No katedrāles pagraba viņš pārceļas dzīvot arhibīskapa vasarnīcā pie Ķīšezera, taču brauc turp nevis ar pajūgu kā viņa priekšgaitnieki, bet gan ar tramvaju par 20 santīmiem un pēc tam vēl dažus kilometrus mēro kājām. Vasarnīca ir vecs koka nams ar trim istabām pirmajā stāvā un galdnieka darbnīcu otrajā, tai līdzās neliels dārzs. Tēvs Jānis tur rok zemi, pļauj sienu, skalda malku, strādā dārznieka un amatnieka darbus.  

Arhibīskaps dzīvo viens, atsakās gan no apsardzes, gan no ieroča. "Nevēlos, lai manis dēļ kāds tiktu apdraudēts. Pistoli nēsāt mūkam neklājas. Dieva griba it visā!" viņš smaidot mierina norūpējušos draudzes ļaudis.

Un tad nāk 1934. gada 11. oktobris. Pēdējās divas nedēļas eminence ir sirdzis ar malāriju, kļuvis vārgs un īpaši kluss. Pirms dažām dienām nezināmi ļaundari ir noindējuši viņa suni. Tajā vakarā arhibīskaps gaida ciemiņu – senu, dievbijīgu draugu Leonīdu Sobinovu, izcilo tenoru, kas pa ceļam no Padomju Savienības uz Vāciju allaž mēdz iegriezties Rīgā un apciemot eminenci.

Naktī kāds no kaimiņiem nejauši ierauga, ka arhibīskapa vasarnīcas jumtu apņēmušas  liesmas. Ugunsdzēsēji un policija ierauga posta ainu. Vasarnīcas pirmais stāvs izvandīts, rakstāmgalds uzlauzts, pa grīdu izmētāti papīri, avīžu izgriezumi, pieraksti, krāsnī steigā kaut kas dedzināts, no dzīvokļa pazuduši svarīgi dokumenti, tostarp liecības lietā pret vairākiem kreisā spārna deputātiem, kas apsūdzēti par pretvalstisku darbību. Nākamajā dienā, tas ir, 12. oktobrī arhibīskapam ar šiem dokumentiem būtu jāierodas tiesā kā lieciniekam.

Otrā stāvā durvis uz darbnīcu no ārpuses aiztaisītas ar šķērskoku. Tās atverot, atklājas baiss skats. Arhibīskapa ķermenis ir ar stiepli piesiets pie durvīm, kas izņemtas no virām un uzliktas uz ēvelsola. Viņa kājas ir tik stipri apdegušas, ka ceļgalos atdalījušās no ķermeņa, taču āda uz muguras palikusi neskarta, tāpat arī pakauša mati.

Tiesu medicīniskā sekcija konstatē, ka arhibīskaps ievainots ar šāvienu no vidēja kalibra revolvera, lode izgājusi cauri vēdera augšdaļai un aknām, pēc tam iestrēgusi mugurkaulā, šāviens izraisījis iekšēju asiņošanu, tomēr nāve nav iestājusies uzreiz pēc ievainojuma, jo mocekļa elpceļos atrastas ogļu daļas. Slepkavas ap arhibīskapa ķermeni salikuši salmus un sienu un acīmredzot spīdzinājuši viņu ar uguni.

Saskaņā ar vienu no versijām, slepkavas (viņi ir bijuši vismaz divi) nogaidījuši, kad arhibīskaps atvērs Sobinovam durvis, pagrūduši dziedoni malā un iebrukuši mājā. Leonīda Sobinova līķi nākamajā dienā atrod viesnīcā "Petrograda". PSRS vēstniecība neatļauj veikt sekciju, lai noteiktu nāves cēloni.

Arhibīskapa Jāņa Pommera nežēlīgās slepkavības sakarā tiek ierosināta krimināllieta, taču pierādījumu trūkuma dēļ tā pēc neilga laika tiek izbeigta.

"Ļaunuma nav dabā. Ļaunums ir ļaunā cilvēku un garu gribā, kas izkropļo dabu." Tā ir teicis Svētais Rīgas Jānis. Un vēl:

"Mēs neizturētu, mēs nomirtu aiz mīlestības uz ikvienu cilvēku, ja vien spētu ieraudzīt viņu tādu, kāds tas varētu būt Kristū."

""Laiks ir nauda" – to saka velns. Laiks ir svētās mūžības sākums, nenovērtējams dārgums. Visos zemes dzīves darbos un pašā laikā atklājas bezrobežu plašums, kas vērsts uz debesīm. Visi cilvēki ir bagātnieki, pat ja zemes laika tiem atlicis tik vien kā vienai nožēlas nopūtai."

Kādu mīlestību un cieņu arhibīskaps Jānis ir iemantojis, liecina viņa bēres. Septiņas dienas pie svētmocekļa šķirsta pulcējas ticīgie no Rīgas un visas Latvijas. 21. oktobrī jau kopš agra rīta ielas no katedrāles līdz Pokrova kapiem ir ļaužu pilnas, katedrāle, kurā ieeja tikai ar īpašiem ielūgumiem, pārpildīta. Atvadīties no Rīgas Jāņa atbraukuši amata brāļi no tuvām un tālām zemēm. Procesijā aiz šķirsta iet katoļi, luterāņi, ebreji, politisku un sabiedrisku organizāciju pārstāvji, skolēni un par bāreņiem kļuvušie pareizticīgie.

"Uzņemties krustu ir vieglāk nekā dzīvot bez Kristus," šajā teikumā ietverts viss Svētā Rīgas Jāņa mūžs. Spaidos un grūtībās viņa miesa ik dienu bija krustā sista un pilnīgi nonāvēta, tādēļ viņa pēdējā nopūta kļuva par vārtiem uz mūžīgās mīlestības valstību, uz pilnīgu augšāmcelšanos Kristū.   

Paraksti zem bildēm.

1. Arhibīskaps Jānis Pommers.

2. Kad 2003. gadā svinīgā ceremonijā tika atvērts arhibīskapa šķirsts, tajā saliktie ziedi bija pārvērtušies pīšļos, pats zārks vietumis laika zoba skarts, taču mirstīgās atliekas un drānas atklājās tādas, kādas tās bija guldītas šķirstā pirms gandrīz 70 gadiem.

3. Tagad Rīgas Jāņa svēto relikviju šķirts atrodas Kristus dzimšanas katedrālē.

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1Ugunsgrēkā kādā veco ļaužu mītnē Harkivā, Ukrainā- bojā gājuši vismaz 15 cilvēku, guvuši apdegumus- vismaz 5Ugunsgrēkā kādā veco ļaužu mītnē Harkivā, Ukrainā- bojā gājuši vismaz 15 cilvēku, guvuši apdegumus- vismaz 521.01.2021en, lv
2Atklāj tēlnieka Andreja Jansona atjaunoto pieminekli "Lāčplēša cīņa ar Melno bruņinieku un Sarkano pūķi".Atklāj tēlnieka Andreja Jansona atjaunoto pieminekli "Lāčplēša cīņa ar Melno bruņinieku un Sarkano pūķi".21.11.1992lv
3Latviešu meitene Cēsīs čekas pakalpiņu dēļ tiek novesta līdz pašnāvībaiLatviešu meitene Cēsīs čekas pakalpiņu dēļ tiek novesta līdz pašnāvībai14.11.1982lv

Nav piesaistītu vietu

    Personas

    Nosaukums No Līdz Valodas
    1Jānis PommersJānis Pommers19.01.187612.10.1934lv, pl, ru
    2Leonīds  SobinovsLeonīds Sobinovs07.06.187214.10.1934de, en, fr, lv, ru, ua
    Birkas