1920. gada 4. novembrī, Rēzeknē notika Pirmais Latvijas vecticībnieku kongress. Pirmie vecticībnieki, kuri nepiekrita jauninājumiem baznīcas dzīvē, ko ieviesa patriarhs Nikons, Latvijā ieradās 1659. gadā, kopš tā laika izveidojot vecticībnieku kopienas Rēzeknē, Daugavpilī, Jēkabpilī, Jelgavā un Rīgā.

No 19. gadsimta 20. gadiem vecticībnieki sākuši apvienot kopienas, rīkojot kongresus, sākotnēji mazskaitlīgus,  vēlāk jau vairāk apmeklētus.  

Pēc Garīgo lietu pārvaldes datiem 1920. gadā Latvijā 82 239 jeb 5,37% iedzīvotāju sevi pieskaitīja vecticībnieku ticībai. Vecticībnieku pētniece Ina Kirničanska no Daugavpils stāstīja, ka šajā laikā vecticībnieki jau apjautuši, ka līdzšinējā Krievija vairs nepastāv, bet boļševikus viņi neatbalsta, tāpēc viņi pauda atbalstu Latvijas neatkarībai un sākuši apvienoties jaunās republikas robežās.

Pirmajā kongresā 1920. gadā piedalījās 125 delegāti no 28 kopienām; no astoņām kopienām no piefrontes teritorijas delegāti nevarēja ierasties, jo nesaņēma vajadzīgos dokumentus. Kongresā izskanēja, ka pašreizējā demokrātiskā iekārta būtībā ir sena  vecticībnieku sapņa īstenošana, viņus nevajās, tāpēc pašreizējā iekārta ir atbalstāma; tika uzsvērts, ka jāciena arī citas tautības  un ticības Latvijas pilsoņi.  

Kongress pieņēma arī paziņojumu, kura būtība bija aicināt trīs gadu laikā Latgalē oficiālajā apritē līdzās latviešu valodai izmantot arī krievu valodu, norādot, ka ir vairāki ciemi un apgabali, kurus apdzīvo tikai krievvalodīgie vecticībnieki.