1968. gadā 1.aprīlī tika pieņemts lēmums par VDA “Dailes” dibināšanu. Ansambļa mākslinieciskais vadītājs – Uldis Žagata un repetitore Māra Bajāre rīkoja konkursu, kurā jaunie talanti un dejotgribētāji varēja cīnīties par savu vietu deju ansamblī. Konkursā galvenokārt tika vērtēts, kā dejotāji izpilda latviešu deju un klasiskās dejas elementus. Konkurss bija ļoti liels – 5 cilvēki uz vienu vietu. Ansamblī "Daile" uzņēma tikai 42 dejotājus – 18 meitenes un 18 puišus vecumā no 18 – 20 gadiem. Daudzi dejotāji tika uzņemti no pašdarbības kolektīviem, jo cita pamata uz ko balstīties, veidojot profesionālo latviešu deju ansambli, nebija.

No TDA "Dancis" - "Dailē" sāka dejot -

Dace Eglīte

Mairita Trūpa

Dagnija Spārniņa

No TDA "Ritenītis" –                                       Silvija Vaivode

Dainis Bergmanis

Pēteris Ločmelis

Daumants Ola

No TDA "Liesma" -                                     Zina Pūne

Singa Rasa

Mārtiņš Bergmanis

Tamāra Dičkovska

Zina Kārkliņa

Juris Kārkliņš

Juris Sadikovs

Ziedonis Treigūts

"Dailē" sāka dejot arī dejotāji no TDA "Gatve", kā arī dejotāji no vairākām citām Latvijas vietām, kā Madona, Mazsalaca, Ventspils u. c.

Dejotāju atlases konkursu izturēja arī daudzi baletskolas absolventi:

Regīna Vesere

Sarmīte Podkalne

Māris Retermanis

Jānis Markuss

Pirms VDA “Daile” dibināšanas un pēc Dziesmu un deju ansambļa “Saktas” likvidēšanas Latvijas filharmonijā dejoja 4 pāru dejotāju liels sastāvs, kur arī dejoja Baiba Jekšiņa un Dailonis Rudovics

Katram pārim bija sava programma .ar kuru viņi uzstājās dažādos kultūras namos, kultūras pasākumos, kā arī brauca koncertceļojumos ārpus Latvijas. Kad tika dibināta “Daile” Baibu Jekšiņu uzaicināja dejot, kā galveno solisti.

Tā kā tika iecerēts izveidot deju ansambli, kuru pavadīja “dzīvā mūzika”, "Dailē" uzņēma arī 18 mūziķus un 18 vokālistus, kuru kopējais vecums bija ap 30 gadiem. Tā rezultātā izveidojās liels kolektīvs – 90 cilvēku liels sastāvs. Mūziķus (skat.9.pielikums) vadīja galvenais diriģents Gunārs Ordelovskis un Juris Kļaviņš, savukārt - kormeistars bija Jānis Lindenbergs.

Par repetitori “Dailē” tika uzaicināta Māra Bajāre, kura pirms tam strādāja TDA “Ritenītis”.

Par "Dailes" tērpiem atbildēja tērpu māksliniece Mirdza Kangare. Tā kā jaunizveidotajam kolektīvam nebija nekāda materiālā pamata, dejām bija jāšuj jauni tērpi.

Tautas deju ansamblī varēja eksistēt tikai divi tērpu veidošanas paņēmieni. Pirmais – vienkāršais - etnogrāfiski precīzs, pārnests uz estrādi, nacionālais tērps. Otrais –sarežģītais - veidojot patstāvīgu kostīmu, stilizējot etnogrāfiskos elementus, tomēr saglabājot tērpa etnogrāfisko ticamību.

"Dailes" kostīmu māksliniece M. Kangare ar panākumiem ir gājusi otro ceļu, kas jau vairākkārt bija pārbaudīts teātru praksē, tomēr, saskaroties ar latviešu nacionālās vides atainojumu, ne vienmēr deva vēlamo rezultātu. Neapšaubāmi M. Kangares priekšrocība bija pilnīga tērpa praktiskās veidošanas pārvaldīšana, sākot ar tērpa piegriezumu un materiāla izvēli, beidzot ar rotu darināšanu. Tādēļ ar Latvijas filharmonijas darbnīcās tika radīti kostīmi, kuru izgatavošanas kvalitāte bija ļoti augstā līmenī. Māksliniece labākos “Dailes” tērpus vienkāršoja, ņemot par pamatu krāšņākos latviešu tautas tērpus, savienojot ar etnogrāfisko patiesību, savu radošo fantāziju un teicamo kolorīta izjūtu.. Diemžēl tajos gadījumos, kur M. Kangare saskārās ar mūsdienu sadzīves tērpiem, piemēram, "Tūristu dejā" un svītā "Atlantijas zvejnieki", tie bija pārāk ikdienišķi.

Tātad, apvienot dažādu tautu etnogrāfiskos un mūsdienu kostīmus, visam koncertam, kopumā vajadzēja veidojot vienu ansambli, tas bija grūtākais mākslinieces uzdevums- bija ne tikai stilistiski jāsaskaņo visi koncerta tērpi, bet arī to secībai bija jābūt tādai, lai tā nelīdzinātos nejaušībai.

"Dailes" mēģinājumi notika Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas mācībām piemērotās klasēs, sen celtā namā - Vecrīgā, Mārstaļu ielā 2/4, otrajā stāvā. Dejotāji mēģināja katru dienu no plkst. 10.00 – 15.00. Tā kā visiem ansambļa dejotājiem vienā zālē nebija vietas, viņu rīcībā bija trīs zāles ar spoguļiem. Dejotāji darba dienu sāka ar treniņstundu, kuras pirmajā daļā bija jāizpilda vingrinājumi “pie stangas”, bet otrajā daļā - jāveido kombinācijas zāles vidū ar mērķi - pilnveidot un nostiprināt latviešu deju soļu kombinācijas, satvērienus un griezienus. Pēc izpildītās kombinācijas puiši un meitenes nostājās tā, lai varētu redzēt un dzirdēt, ko lielākajā zālē repetitore liek darīt tālāk. Treniņstundu noslēdza polka, kas ir latviešu dejas pamatu pamats. Tam sekoja neliels starpbrīdis un pēc tam sākās deju mēģinājumi. Ar dejotājiem pārsvarā strādāja M. Bajāre, savukārt, U. Žagata uzstādīja jaunās dejas, kā arī centās panākt "Dailē" radošu un profesionālu darba atmosfēru un attiecīgus rezultātus.

Pirmos 10 mēnešus notika spraigs darbs, kurā saliedējās un tapa jaunais kolektīvs.

VDA "Daile" pirmā lielā uzstāšanās – debija notika 1969.gada 1.janvārī. Ansamblis ar savu programmu uzstājās Latvijas PSRS kultūras daļas rīkotajā pasākumā par godu 50. gadadienai kopš padomju varas nodibināšanas Latvijā. Savukārt, pirmais koncerts skatītājiem notika 1969.gada 22.februārī Latvijas filharmonijas zālē.

Jau pirmie koncerti pierādīja, ka ansamblis atbilst noteiktām estētiskajām prasībām. Daudzi skatītāji vēlējās redzēt ansambļa “Daile” uzstāšanos, jo tas bija vienīgais profesionālais ansamblis Latvijā pēc dziesmu un deju ansambļa “Saktas” likvidēšanas

"Dailes" koncerti notika gan Rīgā, gan visā Latvijā.

Pirmās programmas un dvēseli. Par tautas moto bija “Pūt, vējiņi!” – (U. Žagatas horeogrāfija, A. Jurjāna mūzika, P. Dambja muzikālā apdare). Līdz šim latviešiem šāda tautasdziesma nebija iestudēta, un U. Žagata to izveidoja kā deju, saglabādams tās galveno raksturu dziesmu "Pūt, vējiņi!". U. Žagata ir teicis: "III Studentu Dziesmu svētkos Tartū korim bija jāatkārto šī dziesma bez jebkāda teksta. Tas mani tā saviļņoja, ka kopš tā laika man vajadzēja domāt, kāda tā varētu būt, ja to dejotu dejotāji”

Ansambļa pirmās programmas vienojošo kopskatu palīdzēja izveidot režisors Mihails Kublinskis. Un tās mērķis bija izraisīt horeogrāfu un komponistu interesi par jauno ansambli.

Sīkāk raksturojot "Dailes" pirmo programmu, jāpiemin deju svīta “Novadnieki” (U. Žagatas horeogrāfija), kurā četri dejotāju pāri pārstāv četrus Latvijas novadus. "Vidzemi" dejoja  Ivars Mironovs - pašapzinīgi, ar zemes arāja brīvo mazliet “lamzīgo” bezbēdību un plašiem žestiem, savukārt, viņa meitene - Regīna Vesere bija domīgāka un atturīgāka. "Latgali" – Silvija Vaivode, dejoja izdarīgo un sprigano latgalieti, kura ķircina sava novada “panaivo” puisi (Mārtiņš Bergmanis). "Zemgali" pārstāvēja Dace Zommere un Aivars Rebuks, kuri dejas vienkāršo un nesamezgloto soļu rakstu izsaka līganā plastikā un kustību plūdumā (skat.4.pielikums). Savukārt, "Kurzemi" - dejoja Sarmīte Podkalne ar Māri Retermani.

"Dailes" pirmajā programmā iekļautā “Ganu polka” (U. Žagatas horeogrāfija, G. Ordelovska mūzika) tapusi bērnu grāmatu ilustrāciju ietekmē. Laikā, kad U. Žagata strādāja TDA “Dancis”, šī deja bija "Danča" repertuārā.(skat.4.pielikums)

Deju svīta “Atlantijas zvejnieki” (U. Žagatas horeogrāfija, E. Goldšteina mūzika) parādīja zvejnieku darbu un atpūtas brīžus. Savukārt, estrādes deja “Tāles sauc” (U. Žagatas horeogrāfija, R. Šteina mūzika) bija deja par tūrisma tēmu.

Pirmajā programmā bija iekļautas arī tādas dejas, kā -“Rucavietis”, “Gatves deja” (H. Tangijevas – Birznieces horeogrāfija),(skat.6.pielikums) “Trīs jaunas māsas” (U.Žagatas horeogrāfija, J. Ivanova mūzika), “Sudmaliņas” (H. Sūnas horeogrāfija).

Līdzās latviešu dejai pirmajā programmā tika iekļauta arī citu tautu dejas: Krievu deja ar balalaikām (I. Nosihina horeogrāfija), lietuviešu puišu deja “Pakeltkojs” un igauņu meiteņu deja - “Vine taku” (L. Karideja horeogrāfija). Programma noslēdzās ar deju svītu “Skani diži… deju dziesma”

Pēdējais pirmās programmas koncerts notika 1970.gada 22.martā. Savukārt, 1970.gadā 14.aprīlī notika jau "Dailes" otrās programmas pirmizrāde.

Balstoties uz iepriekšējā programmā iegūto pieredzi, VDA "Daile" savā profesionalitātē virzījās uz priekšu. Otrā programma bija mākslinieciski saliedētāka un dramaturģiski viengabalaināka. Tajā tika iekļautas U. Žagatas septiņas orģinālprogrammas. Neskatoties uz to, ka citi horeogrāfi savas dejas “Dailei” nepiedāvāja, šajā programmā ansamblis, tomēr, dejoja arī V. Ozola deju “Sader liepa ar ozolu”, E. Drulles “Meiteņu deju” un H. Sūnas “Sacensību deju”.

Otrajā programmā U. Žagata pieskārās varoņtēmām. Pie šīs tēmas pieskaitāmas dejas "Lāčplēsis un Spīdola" (skat.10.pielikums), kurā iemiesoti Raiņa teiksmainie varoņi, tai sekoja "Karavīru deja" – kurā minētie tēli arī figurēja šajā dejā.

Dejas, kuras prasīja lielu aktiermeistarību un individuālu raksturtēlojumu otrajā programmā bija "Spēlē manu, spēlmanīti" ar dejiski, saliedētām kustībām. Un deja "Seši mazi bundzinieki" (G. Ordelovska apdare), kuras saturs atbilda tautas dziesmas vārdiem.

Otrajā programmā pirmo reizi tika dejoti deju uzdevumi: “Gadsimtu ritmā”  (P. Dambja mūzika) un etnogrāfisks uzvedums “Cīruļu vedības” (G. Ordelovska mūzika,), kurā galvenā pamatdoma ņemta no latviešu etnogrāfiskām tradīcijām – kāzām. Uzvedumā tika izmantoti dziesmu varianti par putnu kāzām.

Par “Dailes “zelta repertuāra” dejām bija kļuvušas H. Tangijevas – Birznieces “Gatves deja” un “Rucavietis”, U. Žagatas deja “Ačikops” un I. Strodes “Stūru, stūriem”.

Par otrās programmas kopskatu rūpējās režisors Pēteris Lūcis, kurš arī rakstīja libretu deju uzvedumam “Cīruļa vedības”. Diemžēl režisors koncertprogrammā “ …īsti neizjutis baletmeistara dinamisko valodu, trauksmi un nemieru, iezīmē domu statiskā rezultatīvā izpausmē, nevis rašanās procesā un līdz ar to rodas tā dramaturģiskā disharmonija, kā priekšnesuma vērtību ļauj skatītājiem uztvert daļēji. Tāpat nesakrīt arī baletmeistara un režisora personību rokraksti uzvedumā.”

Par dejotāju meistarības augšupceļu liecināja arī repertuārā iekļautās cittautu dejas – poļu deja “Krakovjaks” un bulgāru "Šopskas svīta". “Saskaroties ar citu kultūru dejām, iedziļinoties deju nepazīstamā raksturā, jaunu manieru apgūšana kaldina profesionālismu, artistiskumu, skatuvisko atraisītību, tāda iemesla dēļ “Dailē ” dejoja cittautu dejas"

“Dailes” trešā programma skatītājiem tika nodota 1971.gadā. Arī šī programma bija kā apliecinājums, cik daudzveidīgi tika veidotas "Dailes" koncertprogrammas.

Programmā tika ietverti divi priekšnesumi, kas veidoti kā izvērstas dejiskas svītas. Tas programmai deva īpatnēju, savdabīgu nokrāsu un noskaņu. Koncerta pirmajā daļā tika iekļauta svīta “Kā sendienās” ar populārām, visiem zināmām latviešu dejām un rotaļām. Tā tika veidota kā vienots dramaturģisks uzvedums, kur skatuviskajā darbībā iesaistījās viss ansambļa kolektīvs. Šajā svītā U. Žagata pierādīja, cik daudz neparastas jautrības, prieka un skaistuma slēpjas visiem zināmā ierastā un šķietami ikdienišķā tēmā. “Latvju svīta”, kas noslēdza koncertu, dramaturģiski tika būvēta uz kontrastiem, kas sagatavoja un pamazām veda uz dinamisko finālu.

Ansambļa mākslinieciskā vadītāja izdomu apliecināja sižetiskā deja “Mans bāliņis” (R. Šteina mūzika), kurā sižets, labas gaumes un mēra izjūta sekmēja dejas satura atklāsmi un izpildītāju organisku iejušanos tēlā. Dejā tika izmantoti arī dažādi priekšmeti - apavi, tērpa piederumi.

Tautā populārā rotaļa “Kumeliņi, kumeliņi” tika izveidota ar tekstam atbilstošu sižetisku risinājumu. Dejas jaunatklāsme izpaudās galvenokārt soļos un kustībā.

Kā ierasts, arī šajā programmā tika iekļautas cittautu dejas - "Liriska krievu deja" un ukraiņu “Hopaks”, kuras nelielajās solo variācijās dejotāji parādīja savu prasmi gan augsto lēcienu izpildījumā, gan dažādos pietupienos un griezienos.

Ar šo jaunuzvedumu pirmizrādi noslēdzās "Dailes" ziemas un pavasara darba posms - kolektīvs devās atvaļinājumā. Savukārt, U. Žagata 1972.gadā piedalījās Latvijas PSR bērnu un jaunatnes Dziesmu un deju svētkos kā virsvadītājs. Repertuārā tika iekļauta viņa deju svīta - “Skolas zvans”, kas bija domāta visu klašu jaunajiem dejotājiem.

"Dailei" katru gadu bija jāizpilda noteikts plāns - jānodejo konkrēts skaits koncertu. Tie pārsvarā notika Latvijas lauku pilsētās un rajonos - dejojot lauku estrādēs, Rīgā – Latvijas filharmonijas telpās, Jūrmalā – Dzintaru koncertzālē, kur koncerti notika vienreiz nedēļā  - piektdienās. Sestdienās un svētdienās "Daile" pārsvarā uzstājās lauku rajonos. Līdz ar to dejotājiem bija dubulta slodze – nogurdinoši braucieni un uzstāšanās neparastos apstākļos. Tā kā kolektīvs nepārsniedza simts cilvēku, grūti bija uzstāties uz lielajām brīvdabas estrādēm, kas bija paredzētas rajonu vai pilsētu Dziesmu svētkiem un skatēm. Dejotāji tur nevarēja aizpildīt skatuvi, tādēļ zuda ansambļa kopējais izskats. Bet uzstāšanās pilsētu klubos vai kultūras namos uz ļoti mazām skatuvēm, kaut gan VDA “Dailes” koncertprogrammai bija nepieciešams 10 x 10 metri. Neskatoties uz to, koncerti notika, un publika ansambļa sniegumu uzņēma ļoti atsaucīgi. Koncertceļojumi notika galvenokārt vasarā, savukārt, ziemā “Daile ” brauca uz Padomju savienības republikām piedalīties dažādos kongresa rīkotajos koncertos un festivālos, kā piemēram- “Krievijas ziema”, ”Maskavas Zvaigznes”, ”Sarkanā neļķe” u.c

”Daile” gada laikā sniedza apmēram simts koncertu, bet mēnesī - vidēji desmit koncerti. Jaunās koncertprogrammas apguves laikā, koncerti notika ļoti maz, jo viss laiks tika veltīts jaunās programmas iestudēšanai.

1972.gadā “Daile” koncertēja Francijā . Šim mērķim tika iestudēta jauna programma.

1973. gadā nomainījās “Dailes pārvaldes struktūra direktora – rīkotāja Ferdinanda Valderšteina vietā nāca” Rolands Juraševskis, kurš kļuva par ansambļa "Daile" direktoru

VDA "Daile" darbība no 1974. – 1979. gadam

Ansamblī "Daile" iesācējiem tika izveidota atsevišķa deju studija. Tās dalībnieki lielākoties bija skolēni, kas uz nodarbībām studijā ieradās pievakarēs. Viņi apguva klasikas pamatelementus, kā arī nostabilizēja un trenēja ķermeni. U. Žagata priekšroku deva lauku jauniešiem, jo uzskatīja, ka viņi ir vitālāki, fiziski spēcīgāki, ar labāku stāju: “ Sportiski trenēts jauns, veselīgs organisms ir pretmets uz kura var būvēt dejotāju kā mākslinieku, kā domas un emociju nesēju”. Kaut arī skolēni saņēma studijas dalībnieku stipendijas, iespējas viņiem piešķirt kopmītnes bija minimālas. Pēc gada tika veikta atlase - spējīgākos uzņēma ansamblī, turpinot jauno dejotāju audzināšanu arī pamatsastāvā. Studijā ar jaunajiem dejotājiem strādāja B. Jekšiņa, bet pie trupas saliedēšanas un mākslinieciskās meistarības pilnveidošanas strādāja M. Bajāre, kura vadīja gan klasiskās baleta un raksturdeju stundas, gan ievirzīja jaunos dejotājus horeogrāfiskā tēla izpratnē.

"Dailē" tika iesaistīti arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolventi. Daudzas meitenes tautu deju sāka mācīties no pašiem pamatiem, un tikai dažas no viņām trīs vai četru mēnešu laikā iekļāvās ansamblī.

Katru dienu arī turpinājās darbs arī mūzikas un vokālistu grupās. Muzikālās daļas vadītājs bija galvenais diriģents Jānis Grigalis, savukārt, ar dziedātājiem strādāja bijusī dziedātāja, diriģente - Anna Ķēniņa un Jānis Stirna.

1974. gadā “Daile” dejoja piekto programmu, kuras ievadā tika izpildīta ansambļa vizītkarte - deja “Pūt vējiņi”, kas it kā nemanot pārgāja divdejā - “Tautiets mani pavadīja” (V. Salaka mūzika, U. Žagatas horeogrāfija).

Kā kontrasts sekoja U. Žagatas “Senais dancis” – deja ar smagnēju humoru un raksturkomiku. Solisti Baiba Jekšiņa un Modris Gipmanis deju izdejoja ar gaumi, veidojot noteiktus individuālus raksturus, ieliekot daļu no sevis – savu horeogrāfiju, temperamentu un raksturu. Dejas ieturētā jautrā noskaņa aizrāva skatītājus un efektīvais fināls māksliniekiem bija jāatkārto.

Programmā skatītajiem liels pārsteigums bija “Franču deju svīta”. Divas reizes viesojoties Francijā, vietējie dejotāji ansamblim iemācīja franču dejas. Savukārt, atgriežoties Latvijā, U. Žagata no iemācītām dejām izveidoja franču deju svītu.

Pirmo daļu noslēdza deju svīta “Svētku Dzintarkrastā”, kas veidota no dažādām dejām: “Es mācēju danci vest”, ”Svētku deja”, “Andžiņš “ u.c. Šo programmu “Daile” dejoja Maskavā, Kremļa Kongresu pilī par godu PSRS izveidošanas 50. gadadienai .

Otrajā daļā tika izpildīts uzvedums "Tautiešami roku devu",(skat.18.pielikums) kas iesākās ar jaunā pāra (R. Razuma un M. Retermanis) svinīgu procesiju sveču gaismā, kuru vadīja vedējtēvs un vedējmāte. Pēc īsas kāzu ceremonijas tālākajā norisē ķekatnieki pārņēma iniciatīvu savās rokās. Sekoja numuru virkne, kuru iezīmēja kāds no vispār plaši pazīstamiem rotaļu un deju dziesmu tekstā pieminētajiem deju personāžiem. Tā piemēram, dziedot par "Kumeliņu" dejoja divu dejotāju (I. Mironovs un M. Akenbergs) atveidots zirgs. Attiecīgi dziesmas ilustrēja "Zaķītis" (Z. Treigūts), "Gailis" (A. Rebuks), "Āzis" (M. Bergmanis), "Garā sieva" (D. Rudovics) un "Čigānmeitas" (J. Piterāns un E. Paspārns).

Piektajā programmā U. Žagata pierādīja, ka spēja būt dažāds un mainīgs. Daudz kā tika sasniegts "Dailes" profesionālajā izaugsmē. Līdz ar jaunas programmas tapšanu “Dailei” tika izvirzīti jauni uzvedumi. Arī nākamajās programmās U. Žagata skatuvisko deju bija iecerējis parādīt jaunā skatījumā.

1975.gadā tika uzvesta sestā "Dailes" koncertprogramma.(skat.19.pielikums) Tāpat kā iepriekšējās programmās, koncerts atkal lielā mērā bija U. Žagatas daiļrades autorvakars. Viņa dejas nebija uz tautas dejiskās folkloras dziļākas izpētes balstītas apdares vai jaundejas, bet oriģināli centieni tulkot tautas dziesmu, dainu tēlus dejiskos veidolus. Tajās bija mazāk tradīciju, bet vairāk – autora nostabilizējušies uzskati par latviešu deju un pārliecība par tās attīstības iespējām.

Koncertsalikums bija samērā akadēmisks: numuri virknēti, lai tos pēc iespējas vieglāk būtu uztvert, pašā uzbūvē nerisinot nekādus papilduzdevumus.

Arī sestajā koncertprogrammā, līdzīgi kā iepriekšējās, tika iekļautas deju svītas: “Dziesma dejā” (R. Paula mūzika) - sešas deju dziesmas, kas dejotas modernos ritmos, šodienas jauniešu acīm skatīti folkloras motīvi, to vidū "Saules dziesma", Aiz kalniņa dumi kūp", " Es redzēju Rīgas meitu", u. c.

Programmā tika iekļauta jaunrades konkursā pirms gadiem desmit augsti novērtētā  deja “Šodien svētki dejosim” (U. Žagatas horeogrāfija un R. Šteina mūzika), ko autors veidojis tautas deju ansamblim "Dancis" un kas pēc tam ieguva plašu izplatību daudzos amatieru ansambļos. “Es meitiņa kā rozīte” ( J. Grigaļa mūzika) nebija īpaši izdevusies, jo horeogrāfiski tika risināta sarežģītos, sinkopētos ritmos, kurā pagaisa miniatūras saturiskā jēga. Deja “Dej, eglīte, lec eglīte”. .Ieskatu cittautu deju pasaulē sniedza "Ciema muzikanti", ko veidoja un iestudēja U. Žagata, kā arī Moldāvijas Valsts deju ansambļa "Žoks" mākslinieciskā vadītāja, Moldāvijas PSR Tautas  skatuves mākslinieka V. Kurbeta horeogrāfētā un iestudētā besarārābiešu čigānu deja “Ileuļ” un moldāvu deja "Meruncike". Tērpi visām šīm dejām tika veidoti ar attiecīgās republikas lietišķās mākslas meistaru rokām - Maskavā un Kišiņevā Finālā tika dejots trejdancis “Rīga dimd” (Jāņa Grigaļa muzikālā apdare), kas sastāvēja no trīs dejām - puišu, meitu dejas un kopdejas. Puišu deja – paskarba, darba tematika raksturota plašiem vēzieniem ar pasvītrotu spēka apziņu. Kā atribūti tika izmantoti – veseri (skat.20.pielikums). Meiteņu deja bija vienkārša, kur, kontrastā puišu dejai, tika izmantotas seģenes. Sagšas it kā nemanot pārvērtās daudzos citos priekšmetos, dejas beigās kļūstot par baltu, plašu vilni. Abu iepriekšējo deju noskaņas horeogrāfs centās apvienot un attīstīt svītas kopīgajā daļā. Tas būtu izdevies pārliecinošāk, ja dejas laikā skatuves centrā netiktu uznesta un nolikta liela pūra lāde. Katram lietiskajam priekšmetam dejā nepieciešams loģisks izskaidrojums: saktas, seģenes un daļēji arī veseri iekļāvās skatuviskajā darbībā, papildināja dejas tēlu, turpretī, pūra lādei īstā vieta netika atrasta

1977.gadā “Daile” dejoja jau astoto koncertprogrammu. Programmā tika ieļauta deja - “Saimes dancis” (I. Kalniņa mūzika), kuras pamatdoma bija dažādu paaudžu sadejošana. Taču tās ideja izzuda, jo dejā tika iekļauti horeogrāfiski daudz pārspīlējumu.  Savukārt, deja “Zeme rīb, tautas jāja” bija skaidra, loģiska efektīva ornamentālā deja, kuru Igors Moisejevs ar dažām korektūrām bija izvēlējies PSRS Valsts Akadēmiskā ansambļa repertuāram. Dejā “Sanāciet, sadziediet, sadancojiet” nebija saprotama tās saturiskā jēga. Programmā tika iekļautas arī cittautu dejas – igauņu, lietuviešu, baltkrievu deja “Janka” un orģinālhoreogrāfijas to autoru iestudējumā.

Ar 1977. gadu "Dailes" daiļradē iestājās "lūzuma punkts". Šajā gadā tika sniegti ap 200 koncerti. Kā raksturo U. Žagata: “Tā uzsita augstāko profesionālās meistarības vilni. Tajā pašā laikā daudziem “sakāpa galvā”. Viņi kļuva neaizstājami – tikai viņi var, cits neviens. Mums līdz kaklam – simts koncertu, divsimt esam dejojuši, spēlējuši, dziedājuši. Kāpēc jātrenējas, tāpat varu dejot... Tā bija lielākā kļūda, ka dažiem ļāvu dejot tikai solo, ar to viņi tika samaitāti. Mans uzdevums atrast dejotājam deju. Dejā izcelt. Bet pēc tam tās solists aiziet... Tad domāju, cik nepiedodami esmu kļūdījies. Matreāls nepakļaujas un lūzt. Kā tēlniekam: akmens tik skaists, bet pēdējā mirklī, pēdējā grumbiņā izcērtas robs. Tā arī man ir. Pēdējie gadi, it sevišķi septiņdesmit septītais, bija ļoti smags pārejas posms. Tautas paruna jau saka – tie pirmie desmit tie grūtākie”.

1978. gadā bija “Dailes ” 10.gadu jubilejas gads. (skat.24.pielikums) Tam par godu tika izveidota speciāla programma, kurā tika izpildīti labākie koncertnumuri, kas ansamblī radušies desmit gadu laikā.

1978.gadā martā tika veltīts jubilejas vakars U. Žagatam 50.dzimšanas dienai, horeogrāfa darbības trīdesmitgades un “Dailes” desmitgades jubilejai. Tika izveidota speciāla programma, kurā ietvertas dejas no iepriekšējo gadu programmām, kā arī jaunas dejas.

Līdz šim "Dailes" devums bija - sešas plašas, krāsainas koncertprogrammas, kuru diapazons aptvēra etnogrāfisko deju, rotaļu, apdares tradicionālā manierē, veidotas jaundejas un plašas to svītas, uzvedumus, ritmos saskaņotus darbus un spožus cittautu horeogrāfijas paraugus - pavisam simtu divdesmit oriģinālu darbu.

VDA "Daile" darbība no 1980. - 1985. gadam

 

1980. gadā septītā programma  "Dailei" nebija izdevusies, jo dejās nebija sava rakstura un dejotāji. Kā raksturo Eriks Tivums: "Pirmās daļas kompozīciju, tā vien šķiet, vairāk diktē nepieciešamība pārģērbties vai vēl kādi citi apstākļi"." Jau iepriekšējās programmās šķita, ka "Daile", nelokāmi turēdamās pie tradīcijas koncertu atklās ar "Pūt, vējiņi!", rada sev papildu grūtības. Šoreiz, ar orķestra priekšspēli pirms dejas, ansamblis pierāda, ka "vizītkartes pasniegšana" patiešām kļuvusi par diezgan nomācošu kustību, kas ietekmē visu turpmāko koncerta norisi, neļauj variēt, pārsteigt" ]. Programmā tika iekļautas dejas un dziesmas no operas “Baņuta”, "Desmit latviešu tautasdziesmas apdares dejā", kas attēlo dabu un mīlestību, vientulību un sapņus, nepiepildītas ilgas un virmojošu, neprātīgu prieku. Tā ataino pavisam reālas norises un lietas - zirga jūgšanu un jostu aušanu, kāzu braucienu utt., "Dej rotaļa, rotājies": "...ja vien izpildītāji meklēs tajā katrs savu spilgtu raksturu, ja "'bitītes" sanēs un dūks katra pēc sava temperamenta, bet "dunduri" neizskatīsies ļengani, kā darba pienākumu pirms trim gadiem izpildījuši.” Pie neapšaubāmas virsotnes pieskaitāma deja "Dejotprieks": ”:..ja vien puiši daudzmaz spēs nokaist līdzvērtīgi savu meitu dejas azarta sarkankvēlei".

Deja "Pieci olimpiskie apļi" tika speciāli gatavota par godu olimpiskām spēlēm, kas notika  Maskavā 1980.gadā. "Deja spilgta, krāsaina, ritmiska, dzīvespriecīga, bet "'Daile" šoreiz tikai braši soļo, ilustrē vārdus "ātrāk, augstāk, tālāk", turklāt ne vienmēr veiksmīgi".

Sākot ar "Dailes" septīto koncertprogrammu recenzijas un ansambļa aktivitātes presē tika atspoguļotas salīdzinoši maz., nekā pirmajos tās pastāvēšanas gados.

1982. gada pavasarī Valsts deju ansamblis "Daile" iesāka piecpadsmito darba sezonu un iestudēja savu astoto programmu.  U. Žagata aizsāka sadarbību ar vairākiem jauniem, ansamblī līdz šim neierastiem autoriem. Tāpēc arī "Dailes" himna "Pūt, vējiņi!" Jurjānu Andreja apdarē, ar ko jau piecpadsmito gadu sākās visi ansambļa koncerti, izskanēja daudzkrāsaināk un mūsdienīgāk - ar jauniem akcentiem to papildināja J. Karlsona "Ozolu gatve" (U. Žagatas horeogrāfija, G. Selgas vārdi). Sadarbībā ar jauno komponistu E. Zālīti tika izveidota svīta "Rīgā deju - deju Rīgā". Spilgtas aktieriskas veiksmes bija dzīvespriecīgie un humoristiskie vecmeitas un vecpuiša tēli - B. Jekšiņas un M. Gipmaņa izpildījumā. Koncerta pirmo daļu noslēdza deja "Dailes lokā" (Ā. Skultes mūzika, U. Žagatas horeogrāfija), kurā trijdekšņi tika izmantoti kā mūzikas instrumenti meiteņu un puišu rokās.

Astotajā ansambļa programmā tika iekļautas arī tādas dejas, kā "Cīruli, cīruli, kad ņemsi sievu (A. Klingenberga mūzika, U .Žagatas horeogrāfija), "Retro" (M. Ivanova mūzika, U. Žagatas horeogrāfija), kas skanēja kā sentimentāla atmiņa par retro deju laikiem.

Pirmo reizi ansamblim "Daile" deju veidoja baletmeistars Juris Kaprālis, kura "Raitie raksti" (G. Dovgjallo mūzika) bija jautrs, dzīvespriecīgs, ornamentāls un mazliet baletizēts darbs.

Koncerta noslēgumā tika izpildīts koncertuzvedums - "Nāc, nākdams, pavasari (E. Goldšteina mūzika), kurā tika attēlotas latviešu senās darba un gadskārtu ieražu dziesmas pavasarī. Visa uzveduma režisors bija Roberts Ligers, savukārt, dejas veidoja vairāki horeogrāfi - U. Žagata, M. Bajāre, B. Jekšiņa un R. Juraševskis. Dejas: "Arāji" un "Ventiņu zvejnieku deja"- turpināja R. Juraševska ilgu laiku pārtraukto jaunradi. Savukārt, "Talkas dancis" un "Kur tu jāsi, apinīti?" bija B. Jekšiņas debijas darbs. "Viļakas dancis" tika veidots M. Bajāres horeogrāfijā.

1981. gadā U. Žagata ar H. Eglīša mūziku tika iestudēta deja "Studentija". Atbilstoši "Dailes" prasībām darbs tika paplašināts (B. Rezņika mūzika) un izvērsts par dejisku uzvedumu "Uz gadsimta maģistrāles", kas veidots BAM celtniekiem ( H. Eglīša un B. Rezņika mūzika).

1983. gadā pavasarī ar krāšņu, šim notikumam īpaši sagatavotu koncertprogrammu  "Daile" atzīmēja savu 15. gadu jubileju. 29. un 30. martā. Pēc vasaras atvaļinājuma "Daile" sāka 1983./84. darba sezonu. Pirmais koncerts notika Dzintaru koncertzālē – ar programmu “Nāc nākdams, pavasari”, kas tika papildināta ar U. Žagatas deju, kurā tika izmantota Raimonda Paula populārā dziesma "Cielaviņa".

Šajā gadā “Dailei” bija spraigs darba cēliens - koncerti, televīzijas ieraksti un koncertceļojumi Latvijas pilsētās - Rūjienā, Dikļos, Trikātā, Mazsalacā, Druvienā, kā arī koncertceļojumi ārpus Latvijas - "Daile" piedalījās festivālā “Sarkanā neļķe” Ivanovā, Latvijas PSRS kultūras dienās Murmanskā un festivālā “Maskavas zvaigznes”.

Sezonas sākumā 30.augustā notika jauna uzņemšana deju studijā. Tika rīkots konkurss tiem, kuri gribēja izteikt sevi dejā. Savukārt, septembra beigās tika rīkots konkurss visās ansambļa grupās - dejotājiem, mūziķiem un dziedātājiem.

9.septembrī 1983.gadā notika Baibas Jekšiņas 25.gadu radošā darba pārskats, kam tika veltīta īpaša programma.

1984.gadā tika izpildīta "Dailes" sešpadsmitā .darba gada programma. Pirmās dejas “Polka” (G. Rozenberga mūzika, U. Žagatas horeogrāfijā) efekts bija brīvā kompozīcija, ātrums un virtuozitāte. Savukārt, “Viens par daudz” (D. Zaķa mūzika) bija atturīgi traktēts visiem zināms sižets - “viens par daudz”. Šajā programmā tika parādītas arī daudzas cittautu dejas  - baltkrievu “Virpulis” – ātra, virtuoza, bez akrobātiskiem trikiem veidota deja, kontrastējoša igauņu “Vakara deja” - liriska, lēna deja diviem pāriem, lietuviešu deja un krievu deja “Pastaiga”. Pirmās daļas finālā tika izpildīta deja “Zem Baltijas debesīm” (R. Paula mūzika, U. Žagatas horeogrāfijā).

Otrajai daļai U. Žagata bija radījis triju atšķirīgu kopu deju kompozīciju, tā vēlēdamies daudzpusīgāk un interesantāk izteikt savu jūras tēmas redzējumu un atklāsmi. Pirmajā dejojumā -“Kā varavīksnē” tika atklāts piejūras cilvēku skaistums un iznesība. Otrajā dejojumā -“Folkloras motīvs” tika dziedātas, runātas, un dejotas tautasdziesmas, kuru galvenā ideja bija - “skaista mana tēvu zeme”. Trešā daļā pirmizrāde deju uzvedumam “Jūrmalnieks”, kurš, agrākos gados bija “Dailes” dziedātāju un mūziķu repertuārā - mūzikas cikls ar tādu pašu nosaukumu “Jūrmalnieks” – tas tika paplašināts un iestudēts dejotājiem. - nebēdnīga rotaļu aina ar priekšmetiem – tīkliem, groziem un airiem. Programmas fināla deja “Cielaviņa”.

1985. gadā ansambļa "Dailes" dejotājs un vēlākais tā mākslinieciskais vadītājs - Jānis Ērglis absolvēja Latvijas Valsts konservatoriju horeogrāfijas specialitātē. Viņa sagatavotā programma ansamblim "Daile" bija reizē arī valsts eksāmens. Pirmo reizi kāds no šīs specialitātes absolventiem veidoja diplomdarbu ar profesionālu kolektīvu. Tika izpildītas J. Ērgļa jaunrades dejas "Ozols liepu dancot veda" un "Tirgus diena". J. Ērgļa iestudētajās dejās bija atrastas jaunas nianses. Piemēram - U. Žagatas dejā "Spēlē, manu spēlmanīt" un ukraiņu dejā "Hopaks", kurā ar samērā vienkāršiem līdzekļiem tika panākts izteiksmīgs dejas zīmējums. Vairākas dejas, kuras daudz dejoja pašdarbības kolektīvi, varēja redzēt lieliskā sniegumā, piemēram, "Vācu deju svītu". J. Ērglis vadīja arī klasiskās dejas stundu, kuru komisija novērtēja atzinīgi [81].

VDA "Daile" darbība no 1986. -  1991. gadam

1986. gadā "Daile" saviem skatītājiem rādīja jau desmito koncertprogrammu.E. Tivums par šo programmu ir teicis: " Jāapbrīno "Dailes" un Ulda Žagatas ražīgums pat tajos gadījumos, kad tiecamies uz blāvākiem darbiem. Ar veselām programmām, kurās viss bijis pietiekami nostrādāts, bet kuras nesildīja. Septītajā programmā varam saskatīt kādas 16, astotajā gandrīz 20, devītajā - 12. Tagad - vismaz 15 orģināldeju".

Programmas pirmā daļa bija akadēmiski, no deju un dziesmu blokiem, sakārtots koncerts: "Kad gribēju stabulēju" (V. Plūdoņa vārdi, R. Paula mūzika, U. Žagatas horeogrāfija), kas bija stilistiski veidota un reizē daudznozīmīgu skatuves tēlu - pirmās mīlestības, dzimtenes un dabas mīlestības attēlojums. Savukārt, "Saules motīvi" (tautas dainas, Z Liepiņa mūzika) bija saviļņojošs skatuves tēls, stāsts par karavīriem un dzimto zemi, par mūziku, kas nav samērojama ar mūžību ( "Ūdentiņš akmentiņš, tie dzīvoja saules mūžu"). Programmā iekļautās "Jautrās dzirnavas" bija latviešu dziesmu un deju horeogrāfisks attainojums par latviešu dziesmu un deju tēmām.

Tika dejotas arī cittautu dejas: ungāru "Čardašs" un spāņu deja -"Spāņu ritmi". Šīs abas dejas savā horeogrāfijā "Dailei" iestudējis kādreizējais Moisejeva ansambļa dejotājs V. Muntjans.

Programmas otrajā daļā tika parādīts daudzpusīgs, muzikāls uzvedums no R. Blaumaņa lugas "Skroderdienas Silmačos" (A. Būmaņa muzikālā apdare). "Daile" rādīja profesionāli augstu spēju muzicēt, dziedāt, kustēties un dzīvot uz skatuves. Uzveduma tēma bija mīlestība un ģimene, kuru U. Žagata īpaši prata atrisināt dejā - gan duetos un jautrā sadancošanā, gan līksmā kāzu dienas virpulī. U. Žagatam veiksmīgi bija pieskaņojusies Silvija Zvejniece, kura uzvedumam bija izveidojusi dejas - "Mēnesnīca" un "Ganu dancis". Viss uzvedums ritēja dabiski, neradās sadomātības izjūta vai neērtība un tīši komiski pārspīlējumi. Fināla deja "Pie jūras dzīve mana" radīja svinīgu un pacilātu noskaņu visai deju programmai. E. Tivums rakstīja :"Šo deju pat nevarētu nosaukt par deju, bet drīzāk par garu atvadīšanos no skatītājiem un tas reizē ir kā solījums atgriezties, gan apliecinājums kopībai ar savu skatītāju."

Jāpiemin fakts, ka "Dailes" iepriekšējās programmas bija ne īpaši izdevušās, jo dejotāji papildus sniedza ļoti daudz koncertu. Taču šī programma parādīja "Daili" kā vienotu un saliedētu kolektīvu.

Kopš 1987. gada "Dailē" notika lielas pārmaiņas - no ansambļa aizgāja ilggadējā soliste B. Jekšiņa un repetitore - M. Bajāre un viņas vietā strādāja S. Zvejniece, savukārt, - 1989. gadā savu darbību ansamblī "Daile" beidza ilggadējais tā mākslinieciskais vadītājs un horeogrāfs U. Žagata. Viņa vietā darbu sāka "Dailes" solists M. Retermanis, kurš ansamblī nostrādāja līdz 1990. gadam. Par repetitoriem ansamblī strādāja D. Rudovics un S. Zvejniece.

1987. gadā "Daile" dejoja savu vienpadsmito programmu, kurai tika dots nosaukums "Tev mūžam dzīvot, Latvija!". Tā bija pirmā programma, kura tika izpildīta bez U. Žagatas klātbūtnes, ansambļa ilggadējā premjera Māra Retermaņa vadībā.

"Dailes" vienpadsmitās programmas galvenais uzvedums bija ansambļa repetitore S. Zvejnieces uzvedums "Kas var aizliegt manim saules?" (V. Zilvera mūzika, A. Karlānes scenogrāfija, J. Kaijaka režija) Iestudējums pārsteidza tīri vizuāli - trīspadsmitā gadsimta tērpi, neizskaistināta, pat pagāniska, galvenokārt uz ritmu balstīta, apļa formā veidota deja. Uzvedumā varēja sastapties ar latviešu mitoloģiskajiem tēliem - Saules meitu un Mēnesi, kā arī izsekot gadalaiku maiņām ciešā saistībā ar cilvēka dzīvi.

Daļai kritiķu atsauksmes par šo programmu bija diezgan negatīvas. Piemēram, Eriks Tivums rakstīja: "Dailes" lielā problēma, manuprāt, tomēr nav meklējama šajā apstāklī: nespējā īstenot baletmeistares Zvejnieces ieceri. Tā slēpjas ansambļa sastāva veidošanā, ansambļa kā kvalitātes radīšanā, spilgtu personību trūkumā. ...Redzama samākslota spēle, samocīta cenšanās būt  dabiskiem. Uzvedums tā arī nespēj atrauties no iepriekšējā Ulda Žagatas neslēpti teatrālā stila".

1991. gadā Valsts deju ansamblis "Daile" savu jauno koncertprogrammu (skat.35.pielikums), pēc mēnesi ilgas koncertturnejas pa Latvijas lauku rajoniem, parādīja arī rīdziniekiem Rīgas Krievu Drāmas teātrī. Vasarā Latvijas filharmonijas lielo koncertzāli pārveidoja simfoniskā orķestra vajadzībām, tāpēc "Daile" palika bez skatuves un koncertēšanas iespējām. Toreiz Kultūras ministrija solīja, ka vajadzības gadījumā ansamblim ar skatuvi izlīdzēšot, taču, pateicoties Krievu Drāmas teātra direktoram, "Daile" savu jauno programmu rīdziniekiem varēja parādīt. Ansambļa bija jauns mākslinieciskais vadītājs -  Rolands Juraševskis, baletmeistars Jānis Ērglis un repetitori - Digna Kairiša un Vladimirs Panamarjovs. Jaunā programma tika veidota sadarbībā ar Nacionālā teātra režisoru Edmundu Freibergu un Ķekavas kapelas vadītāju Jāni Grigali.

Programmas pirmajā daļā tika izpildītas ne tikai latviešu "zelta fonda" dejas- "Gatve", "Rucavietis", "Maģiskais dancis" un "Zeme rīb, tautas jāja", bet arī agrāk neredzētas dejas. Koncertu atklāja J. Ērgļa "Krustām(i) dejama, krustām(i) lecama" (I. Reiznieces mūzika, V. Šmidberga apdare), kas paradīja, ka arī etnogrāfiska deja var būt mūsdienīga. Folklorā tika sakņotas arī Ritas Spalvas deju svīta "Saules meita danci veda" (R. Dubras mūzika) - visas trīs dejas tika ņemtas no kāzu tēmai veltītā uzveduma "Veraties, vara vārti". Tā pirms gada tika rādīta slēgtajai komisijai, kad lēma par "Dailes" likteni. Toreiz uzvedumu neatzina par labu, taču svītā iekļautā labākās dejas šādā sakārtojumā izskatījās labi. Savdabīgs bija J. Ērgļa "Rinķa dancis" (J. Grigaļa muzikālā apdare), ko varēja uztvert gan kā joku, gan ansambļa tehniskā varējuma pierādīšanu. Visā dejā bija tikai viens solis - dubultpolka, ar kuras palīdzību tika veidoti dažādi zīmējumi. Diemžēl šī deja parādīja arī "Dailes" problēmas ar sastāvu un izpildījuma tehniku.

Otrajā daļā tika izpildīts J. Ērgļa horeogrāfiskais uzvedums "Tik uz laukiem!", kas nedaudz atšķīrās no vispārpieņemtā uzskata par latviešu tautisko deju. Pats uzvedums atgādināja variētu priekšnesumu - izmantojot brāļu Laivinieku ziņģes (V. Šmidberga muzikālais iekārtojums), tā bija laba izklaidējoša programma, kas gan bija tālu no etnogrāfiskajām saknēm. J. Ērglis par savu horeogrāfisko uzvedumu ir teicis: "Manuprāt, lielākā problēma būs kritikas atsauksmes par to, kas tad "Dailei" īsti ir jādejo. Pašlaik pašdarbības kolektīvu republikā ir ļoti daudz, un pārsvarā visi dejo tikai folkloru. Tas, protams, ir labi, taču nevar visi dejot vienu un to pašu! Tāpēc gribu radīt jaunu žanru: mums ir folkloras deja, skatuves deja un balets, bet nav folkbaleta, kur būtu kopā savijušies gan tautas deju, gan baleta soļi... Ne es, ne citu deju pedagogi nekad neteiksim, ka pašreizējais ansambļa sastāvs var nodejot tā, lai varētu teikt - re, skatieties, kā "Daile" dejo "Zeme rīb", tas ir profesionāli! Diemžēl tas ir jāatzīst, jo mums nav profesionālu kadru ".

VDA "Daile" darbība  no 1992. - līdz 1997. gadam

 

 

1993. gadā Kultūras ministrs R. Pauls izdeva pavēli par "Dailes" dotēšanas pārtraukšanu, kas reāli nozīmēja ansambļa likvidēšanu. Pēc neilga laika šis lēmums tika aizstāts ar reorganizāciju. R. Pauls ieteica veikt Latvijas filharmonijas reorganizāciju, atbrīvojot no amata iepriekšējo direktoru, samazinot Valsts deju ansambļa "Daile" štata vietas un dotācijas. Taču ansamblis turpināja strādāt jaunā kvalitātē un atbilstoši tirgus prasībām. Darba organizācija, plānošana un realizācija visu šo laiku notika absolūti patstāvīgi un autonomi no filharmonijas, vienīgi saglabājot tai formālo un juridisko pakļautību.

Kopš 1993. gada "Dailes" mākslinieciskais vadītājs bija Jānis Ērglis, repetitori - Vladimirs Ponomarjovs un Marga Apsīte, savukārt ansambļa direktors -"Dailes" bijušais dejotājs - Edijs Purmalis - uzvedumu daļas vadītājs - Egils Polis.

1993. gada pavasarī VAD "Daile" svinēja savu divdesmit piecu gadu jubileju. Par spīti sarežģītajai situācijai ansamblis sagatavoja divus svētku koncertus. Pirmais jubilejas ieskaņas koncerts notika 1993. gada 13. aprīlī Muzikālajā teātrī un 20. aprīlī Kongresu namā notika "Dailes" jubilejas koncerts. Pirmajā tās daļā tika rādītas kolektīva dalībnieku veidotās horeogrāfijas, kurā dejoja gan jauno horeogrāfi dejas, gan dejas no "zelta fonda" - U. Žagatas dejas: "Dejotprieks", " Jautrās dzirnavas", "Pūt vējiņi” (skat.36.pielikums) H. Sūnas "Audēju deja, kā arī H. Tangijevas - Birznieces "Gatves deja" (skat.36.pielikums), "Rucavietis" un "Maģais dancis". Tika izpildītas arī bijušās "Dailes" repetitores S. Zvejnieces deja "Šūpļa dziesma", dziedātas un dejotas Bārtas dziesmas, kā arī izpildīts pirmuzvedums - J. Ērgļa horeogrāfija "Lec, saulīte, rītā agri". Tās pamatā bija Ilzes Akerbergas Dziesmu kantāte korim, uz kuras balstoties, J. Ērglis izveidoja nelielu polifonisku horeogrāfisku uzvedumu. Koncertā piedalījās arī bijušo "Dailes" dejotāju kolektīvs, kas izpildīja "Sešdanci", "Sievu polku" un "Ačikopu". Dziesmā un muzicēšanā vienojās esošie un bijušie vokālā ansambļa dalībnieki un mūziķi. Savukārt, koncerta nobeigumā tika dejota "Stūru stūriem tēvu zeme" Irēnas Strodes horeogrāfijā.

"Daili" jubilejā sveica dažādas organizācijas, tautu deju ansambļi, kā arī dažādi individuālie sveicēji. J. Ērglis teica: "Nākamajā pusgadā mums ir jāizdara ļoti daudz, lai pierādītu, ka šis ansamblis ir vajadzīgs. Jāizveido konkrēts darba plāns un jānodrošina augstvērtīgs mākslinieciskais sniegums".

Tā kā bija paredzams, ka ansambļa statuss nākotnē kādu laiku nemainīsies un Kultūras ministrija bija atradusi iespēju ansamblim iedalīt līdzekļus, tas varēja veidot nopietnas nākotnes ieceres. "Daile" perspektīvā varēja kļūt par latviešu deju teātri ar vairākām - vismaz četrām programmām - paralēli Ziemassvētku programmai izveidojot arī programmas bērniem un pieaugušajiem. Pastāvēja arī iecere uzaicināt "Dailē" dažādus horeogrāfus.

Veiksmīga sadarbība "Dailei" bija izveidojusies ar Muzikālo teātri, kas atvēlēja savas telpas ansambļa koncertiem. Gatavojoties jubilejai, tika paplašināta arī Kongresa nama skatuve.

1995. gadā Valsts deju ansamblis "Daile" iestudēja pasaku dejā pēc K. Skalbes "Kaķīšu dzirnavu" sižeta (komponists - R. Dubra, horeogrāfs, inscenētājs - J. Ērglis, režisors -J. Kaijaks). “No solistiem uzvedumā īpaši izcēlās omulīgais Pagrabmeistars -Valdis Ozoliņš, Melnais runcis - Jānis Purviņš, kā arī abas Meldermeitas - Inita Saleniece un Sanita Misika”.

Situācijā, kad baletu Rīgā redzēt nebija gandrīz nekādu iespēju, šis "Dailes" darbs parādīja ne tikai jaunā kvalitātē ansambļa spējas, bet arī “sniedza bērniem lielisku izdevību mācīties saprast dejas un baleta izteiksmes līdzekļu valodu”.

1995. gadā "Daile" sadarbojās ar amerikāņu horeogrāfu Gregoriju Hankoku, kurš Rīgā sniedz divus koncertus kopā ar savu Indianapolisas deju grupu. G. Hankoks ierosināja veidot atsevišķu koncertprogrammu sadarbībā ar "Daili", kad Amerikā iepazinās ar ansambļa videoierakstiem.

G. Hankoks bija vispusīgi apdāvināts mākslinieks, kurš pats dejoja, veidoja kostīmus un izvēlējās mūziku savām oriģinālajām, satura ziņā pat strīdīgajām, tomēr labestības caurstrāvotajām horeogrāfijām.

Šoreiz "Dailes" dejotāji sevi parādīja pilnīgi jaunā ampluā - modernā baleta horeogrāfijā. Ansambļa uznāciens jau ar pirmajām A. Vivaldi vijoļkoncerta "Ziema" (no cikla "Gadalaiki") taktīm bija suģestējošs ar emocionālās koncentrēšanās spēku. Ne īpaši veiksmīga šķita  kompozīcija "Mainīgie vēji", kura zaudēja muzikālās kvalitātes ziņā - pēc "Pūt, vējiņi!" apdares sekoja diezgan aptuvens, imporovizātoriska rakstura amerikāņu komponistu klavierminiatūras. Solistes Inita Saleniece un Linda Taubenberga bija pelnījušas patiesu atzinību par lielo atdevi, atveidojot savus dejas tēlus šajās epizodēs. Savukārt, M. Bruha talantīgā "Kol Nidrei" mūzika palīdzēja Intai Polei, iespaidīgi un atmiņā paliekoši izdejot sievietes cilvēciskās bēdas par holokaustu. Tā bija solodeja ar nosaukumu "1941". G. Hankoks  koncerta programmiņā rakstīja: "Mana sadarbība ar "Daili" ir viens no labākajiem piedzīvojumiem, kāds man jebkad bijis".

1997. gadā Kultūras ministrija izdeva rīkojumu par VDA "Daile" likvidāciju, vienlaikus piedāvājot dejas mākslas attīstībai un "Dailes" līdzdalībai tajā mērķprogrammu "Deju uzvedumi bērniem" ar finansējumu Ls 10 000 gadā. Kultūras ministrija savu lēmumu pamatoja ar to, ka "Daile" kā valsts prezentācijas ansamblis zaudējis aktualitāti, kļuvis situācijai un kritērijiem neatbilstošs. Ansambļa likvidācijas fakts, kā arī Kultūras ministrijas atzinums, ka profesionāli koptais latviešu skatuviskās dejas žanrs zaudējis patieso tautas dejas būtību un atspoguļo padomju laiku ideoloģisko skatījumu .

VDA "Daile" direktors E. Purmalis laikrakstā "Literatūra. Māksla, Mēs" 1997. gadā publicēja plašu rakstu par "Dailes" darbību jaunajos tirgus apstākļos: "R. Paula kungs pārmet to, ka "Daile" nedejo tikai tautas deju, bet citus dejas žanrus. Šinī gadījumā mani stipri izbrīna viņa tirgus ekonomikas principu neizpratne. Latvijā šobrīd nav tika liela pieprasījuma pēc tautas dejas, lai no tā vien varētu dzīvot. Ansamblis tās dejo, attiekdamies kā pret mūsu tautas nacionālo bagātību, koncertdarbības peļņas lielāko daļu gūstot ar citu dejas žanriem.
 

Izmantotas Egila Poļa atmiņas
 

EGILS POLIS -  ( dzimis 1962. gada 2. jūnijā ).

Beidzis Rīgas 17. PPT mākslas vidusskola

DEJU MĀKSLA :

1977. g. -  1986. g. -  TDA ” VIJA ” -  DEJOTĀJS .

1986. g. -  1997. g. -  VALSTS DEJU ANSAMBĻA  ” DAILE “  -  BALETA  MĀKSLINIEKS .

1987. g. -  1994. g. -  TDA ” RĪDZENIEKS “  -  VADĪTĀJA  ASISTENTS , REPETITORS .

1993. g.  -  1997. g. -  VALSTS DEJU ANSAMBĻA  ” DAILE “  -  UZVEDUMU  DAĻAS  VADĪTĀJS .

2001. g . -  2007. g. -  DEJU  ANSAMBĻA  ” SENĀ DAILE ” -  MĀKSLINIECISKAIS  VADĪTĀJS .

sākot no 1996. gada LATVIJAS  UNIVERSITĀTES  TAUTAS  DEJU  ANSAMBĻA  ” DANCIS ” -  HOREOGRĀFS ,  BALETMEISTARS – REPETITORS .

2009.  gadā Valmieras jaunrades deju konkursā ar deju  ” PEC TOLKAS “  ieguva 1. vietu.