Valmieras komunār jeb Valmieras komjaunieši bija Kokmuižā apcietinātie LKP Darba jaunatnes savienības Vidienas apgabala konferences delegāti, kurus 1919. gada 22. decembrī Valmieras lauka kara tiesa notiesāja: 

• 11 cilvēkiem piespriežot nāvessodu,
• 16 cilvēkiem ieslodzījumu,
• bet divus atbrīvoja viņu nepilngadības dēļ.

Priekšvēsture

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 30. maijā Valmieru ieņēma Igaunijas armija, kas vēlāk pilsētas militāro pārvaldi nodeva Ziemeļlatvijas brigādei. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 1919. gada 9. jūlijā pulkvedis Zemitāns pavēlēja Vidzemes komandantūrām apcietināt visus lieliniekus un nodot tos lauka karatiesai.

LKP DJS Valmieras pulciņa «Darbs» locekļi mājskolotājas Karlīnes Soldavas vadībā izveidoja nelegālu pretošanās grupu, ar kuru oktobrī sakarus nodibināja LKP DJS Centrālkomitejas pārstāvis Kārlis Leinerts.

Vēlāk Valmierā ieradās komunists Ernests Dīcmanis, lai atjaunotu komjauniešu Vidienas organizāciju. Eduards Kalniņš ar segvārdiem “Dzelksnis” un “Ķencis”, kā arī Jānis Tauriņš ar segvārdu “Čaris” strādāja Vidzemes-Latgales gūstekņu nometnē jeb Valmieras koncentrācijas nometnē. Šeit tika ievietoti Sarkanās armijas un arī Bermonta karaspēka gūstekņi. Komjaunieši nodibināja sakarus ar nometnē ieslodzītajiem sarkanarmiešiem un plānoja viņu bēgšanu.

1919. gada 14. decembrī Kokmuižas kapličā notika LKP DJS Vidienas apgabala konference. Uz konferenci ar segvārdu "Jēkabs Kalniņš" bija ieradies LKP Centrālās Komitejas loceklis J. Ozols (Ziedonis). Ar provokatora J. Kraukļa palīdzību policisti un Valmieras apriņķa un pilsētas komandantūras rīcībā esošie kareivji aplenca kapliču un arestēja tur sapulcējušos konferences dalībniekus. J. Ozolam izdevās izbēgt no kapličas, taču vēlāk arī viņš tika apcietināts.

Kocēnu kapsētā notvēra arī bijušo Bauskas apriņķa revolucionārā tribunāla priekšsēdētāju Kārli Leinertu ar segvārdu “Āmurs”, kurš vasarā nelegāli bija šķērsojis fronti un organizēja nelegālo partijas darbu Valmierā. Kristīne Krieviņa ar segvārdu “Ģēģere” bija Rūjienas komjauniete, kura 1919. gada sākumā bija iestājusies Padomju Latvijas armijā un karojusi pret Igaunijas armiju. Vasarā viņa ar savu vienību atkāpās uz Latgali, bet vēlāk kā aģente-kurjere tika nosūtīta uz Vidzemi.

Tiesa

Tiesas priekšsēdētājs bija kapteinis Everts.
Tiesas locekļi virsleitnants Grundmans, virsleitnants Langrāts, virsleitnants Francs, virsleitnants Einbergs, sekretārs Lazdiņš.

Apsūdzība

1919. gada 19., 20. un 21. decembrī Valmieras apriņķa komandantūras kara lauka tiesa aizklātās sēdēs caurskatīja trīs apsūdzības:

1. apsūdzību par bruņotas organizācijas dibināšanu ar nolūku noslepkavot dažus valsts ierēdņus, izlaupīt Valmieras valsts kases nodaļu un gāzt pastāvošo valsts kārtību pret

• LKP CK locekli J. Ozolu-Ziedoni (segvārds Jānis Kalniņš),
• LKP Darba Jaunatnes Savienības (DJS) CK locekli Kārli Leinertu,
• LKP DJS Valmieras pulciņa «Darbs» locekļiem mājskolotāju Karlīni Soldavu,
• ģimnāzisti Vilmu Vīburgu,
• dzelzceļa strādnieku un pagrīdnieku Ernestu Dicmani,
• šuvēju Alvīnu Sermuli,
• Valmieras karagūstekņu nometnes rakstvežiem Eduardu Kalniņu un Robertu Grasi;

2. apsūdzību par līdzdalību pie minētās bruņotās organizācijas pret LKP DJS Valmieras pulciņa «Darbs» biedriem:

• Valmieras komercskolas audzēkņiem Johannu Daņiļēviču, Alvīnu Atslēgu, Valiju Valci, Vili Āboltiņu un Emīliju Siksnu,
• ģimnāzistēm Milliju Feldmani un Annu Vintēnu,
• pārdevēju Martu Āboltiņu,
• Valmieras karagūstekņu nometnes rakstveža palīgu Jāni Tauriņu
• bijušo ieslodzīto Indriķi Šūmani,
• pagrīdniecēm Annu Ozolu un Kristīni Ūdri,
• pārdevēju Emīliju Balodi, 
• Rūjienas komjaunieti šuvēju Kristīni Krieviņu,
• Kokmuižas kapsētas uzraudzi Annu Karitoni,
• ugunsdzēsēju biedrības ēku sargu Kārli Šitcu,
• Valmieras apriņķa priekšnieka kancelejas darbinieci Elzu Auri
• kalponi Emmu Tilleri;

3. apsūdzību par līdzzināšanu

• pret burtlici Ulrihu Krūmiņu,
• Valmieras komercskolas audzēkni Jāni Miķelsonu
• šīs komercskolas absolventi Mariju Kalniņu.

Spriedums:

• pagrīdnieku "Jēkabu Kalniņu" (1885),
• pagrīdnieku Kārli Leinertu (1901)
• pagrīdnieku Ernestu Dicmani (1901),
• šuvēju Alvīni Sermuli (1895),
• pārdevēju Martu Āboltiņu (1896),
• Valmieras karagūstekņu nometnes rakstvedi Jāni Tauriņu (1897)
• Valmieras karagūstekņu nometnes rakstvedi Eduardu Kalniņu (1898),
• Valmieras apriņķa priekšnieka kancelejas darbinieci Elzu Auri (1899),
• mājskolotāju Karlīni Soldavu (1900),
• šuvēju Kristīni Krieviņu (1901)
• Valmieras komercskolas audzēkni Johannu Daņiļēviču (1903)

sodīt ar nāvi caur nošaušanu, atņemot viņiem visas tiesības.

• kapu uzraudzi Annu Karitoni (1867),
• pagrīdnieces Annu Ozolu (1873) un Kristīni Ūdri (1882),
• bijušo ieslodzīto Indriķi Šūmani (1890),
• pārdevēju Emīliju Balodi (1891),
• kalponi Emmu Tilleri (1892),
• sargu Kārli Šitcu (1898),
• Valmieras karagūstekņu nometnes rakstvedi Robertu Grasi (1900)
• ģimnāzisti Vilmu Vīburgu (1903)

sodīt ar ieslodzīšanu pārmācīšanas namā uz četriem gadiem;

• Valmieras komercskolas audzēknes Alvīni Atslēgu (1898) un Mariju Kalniņu (1900) - sodīt ar ieslodzīšanu cietumā uz vienu gadu;
• ģimnāzistēm Milijai Feldmanei (1903) un Annai Vintēnai (1902), Valmieras komercskolas audzēkņiem Emīlijai Siksnai (1902) un Jānim Miķelsonam (1902), burtlicim Ulriham Krūmiņam (1898) - piespriesto viena gada ieslodzījumu atlaist, ievērojot vainu mīkstinošus apstākļus;
• Valmieras komercskolas audzēkņus Valiju Valci (1904) un Vili Āboltiņu (1905) - no apcietinājuma atsvabināt viņu nepilngadības dēļ.

Nošaušana un pārapbedīšana

Nāvessodu 11 komunāriem izpildīja 1919. gada 22. decembra naktī pie Rātsupītes un līķus apraka bedrē Valmieras mācītāja muižas tīrumā pie Karātavu kalniņa. Bargais tiesas spriedums radīja lielu sašutumu, Tautas padomei nācās izskatīt interpelāciju, un 1920. gada 8. martā iekšlietu ministrs Arveds Bergs bija spiests sniegt paskaidrojumus.

1920. gada 24. jūlijā nošautos atļāva izrakt un iezārkot, apglabāšana notika 25. jūlijā, vairāku simtu cilvēku klātbūtnē.

Reakcija pēc soda izpildes

1920. gada 19. janvārī Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija Tautas padomē iesniedza steidzamu pieprasījumu valdībai veikt izmeklēšanu. Pieprasījuma pamatojumā Fēlikss Cielēns norādīja, ka "notikušais apkauno Latvijas valsti visas civilizētās pasaules priekšā". Tika izveidota izmeklēšanas komisija, un paskaidrojumus sniedza arī amatpersonas, tomēr nekādi vērā ņemami pārkāpumi netika konstatēti.

Tiesāto tālākais liktenis

Jau 1920. gada augustā notika ieslodzīto apmaiņa ar Padomju Krieviju. Uz Krieviju tika izsūtīti ieslodzītie Valmieras komunāri:

• Emīlija Balode 1922. gadā iestājās boļševiku partijā, mācījās un strādāja Rietumtautu Komunistiskajā universitātē. NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1938. gadā notiesāta un nošauta;
• Alvīna Atslēga PSRS notiesāta NKVD "Latviešu operācijas" laikā, mirusi it kā 1942. gadā;
• Indriķis Šūmanis miris PSRS 1942. gadā;
• Kārlis Šitcs miris PSRS 1942. gadā;
• Marija Kalniņa, mirusi PSRS 1928. gadā;
• Anna Ozola septiņus gadus dzīvoja Pleskavā, pēc tam Maskavā, mirusi 1975. gadā;
• Anna Karitone pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā atgriezās Latvijā, mirusi 1959. gadā;
• Vilma Vīburga, pēc precēšanās Vīgrante, 1944. gadā atgriezās Rīgā, līdz aiziešanai pensijā strādāja par Latvijas Republikāniskā kinofilmu iznomāšanas kantora vadītāju, mirusi 1968. gadā;
• Kristīne Ūdre 1944. gadā atgriezās Rīgā, mirusi 1966. gadā;
• Emma Tillere, pēc precēšanās Tīlmane, Latvijā atgriezās 1946. gadā, mirusi 1976. gadā.

Daži 1919. gadā atbrīvotie Valmieras komunāri vēlāk pārcēlās uz dzīvi PSRS, bet daži palika Latvijā:

• Roberts Grasis pēc atbrīvošanas iestājās Latvijas armijā, 1923. gadā komunisti viņu nogalināja sakarā ar aizdomām, ka viņš bijis provokators;
• Vilis Āboltiņš pēc atbrīvošanas turpināja darboties komjaunatnes organizācijā. 1922. gadā iestājās LKP, 1928. gadā izbrauca uz PSRS, kur strādāja vadošā saimnieciskā darbā. NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1938. gadā notiesāts un nošauts;
• Valija Valce, pēc precēšanās Zasorina, 1923. gadā izbrauca uz PSRS, viņas tālākais liktenis nav zināms;
• Anna Vintēna, pēc precēšanās Čerkasova, viņas tālākais liktenis nav zināms;
• Jānis Miķelsons, miris 1947. gadā;
• Ulrihs Krūmiņš, viņa tālākais liktenis nav zināms;
• Emīlija Siksna, pēc precēšanās Ķirse, pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma beidza skolotāju sagatavošanas kursus un strādāja par skolotāju, mirusi 1985. gadā.

Piemiņa

1949. gadā Karātavu kalniņā atklāja 11 Valmieras komjauniešiem veltītu memoriālu ansambli (tēlnieks Jānis Zariņš). Valmieras vidusskolu 1949. gadā pārdēvēja par Valmieras 11 varoņu-komjauniešu vidusskolu.

*****************

Šajā dienā Valmierā risinājās kāds traģisks notikums, kas liecina, cik sarežģīts un pretrunīgs bija laiks, kad veidojās jaunā Latvijas valsts. Šajā dienā izpildīts kara tiesas piespriestais nāves sods 11 jauniem cilvēkiem – tā sauktajiem 11 Valmieras komjauniešiem. Viņu vidū bija arī sešas sievietes, jaunākajai bija tikai 16 gadi. Padomju gados šis notikums bija ideoloģiski pateicīgs, lai veidotu leģendu par 11 Valmieras varoņiem. Kas bija šie jaunie cilvēki? 

Par Valmieras komjauniešu prāvu 1919. gadā arvien daudz nezināmā.

"Šeit ir tāda vēstule, es atļaušos to atvērt, un te datums – 22. decembris, 1919. gads. Un šī ir rozīte no tiem apstādījumiem, kur viņus nošāva, 100 gadi vēstulei un tai puķītei," Maira Egle, kura ir radiniece vienai no nošautajām jaunietēm Martai Āboltiņai, rāda vēstuli, kas tolaik rakstīta Martas mātei, lai paziņotu par notikušo.

Uz vēsturnieku diskusiju Valmierā Maira Egle ieradusies kopā ar vēl vienu dzimtas pārstāvi Baibu Āboltiņu. Sievietes stāstīja, ka arī viņas grib rast atbildes uz daudziem jautājumiem. "Šis notikums attiecībā uz dzimtu atstāja tādu paliekošu deformāciju. Tas ir tas, kā par Latviju ir gāzušies pāri tie laiki, kā mēs tajās krustcelēs esam stāvējuši, kā mūs ir maluši," klāstīja Baiba Āboltiņa.

Viņa stāstīja arī, ka todien uz liktenīgo, slepeno sanāksmi Martai nav bijis jāiet, bet viņai palūgusi turp aiziet māsa, kura gan ir bijusi kreisi noskaņota.

Dzimtā ir arī stāsts par to, ka šis traģiskais iznākums ir bijusi personīga atriebība.

Par šo prāvu lasi arī vēstures doktora Jāņa Šiliņa materiālu – "Teroristi vai mocekļi? Pretrunīgā Valmieras komjauniešu prāva 1919. gadā".

"Marta bija iepatikusies kādam no vietējiem augstiem vīriem, bet Martai bija jau sarunāts līgavainis, un Marta ir bijusi ar ļoti šerpu un asu mēli un bija viņam diezgan šerpi un strupi atteikusi," zināja stāstīt Baiba Āboltiņa.

Bet, lai varētu izprast notikumus, kas risinājās Latvijā un arī Valmierā, ir jāsaprot, kāds bija tā laika fons, stāsta vēstures doktors Jānis Šiliņš:.

"Tas ir ļoti nenormāls laiks, kara laiks, Latvija jau ir karojusi piecus gadus, jau no 1914. gada,  un tam visam pa vidu ir Latvijas iedzīvotāji, kuri ir apjukuši un lielā mērā nesaprašanā, kas tagad notiek un kas būs." 

Padomju spēki, kas tolaik ir Latgalē, saprot, ka drīzumā gaidāms Latvijas armijas uzbrukums, tādēļ arī pastiprina partizānu kustību aizmugurē.

"Latvijas pagaidu valdības puse ļoti labi apzinās, redz šo aktivitāti – komunistiskās pagrīdes un visu šo organizāciju – un iegulda milzīgus resursus, lai kaut kā cīnītos pret šiem partizāniem, pagrīdniekiem. Un tieši šajā laikā notiek vairākas operācijas, no kurām skaļākā un zināmākā ir Valmierā notikusī, kur vienlaikus tiek apcietināti 29 cilvēki, kas saistīti ar Komunistisko partiju," klāsta vēsturnieks.

Šo laika fonu kā galveno, kas noteica jauno cilvēku rīcību, piedaloties pagrīde kustībā un arī liktenīgajā partijas konferencē 14. decembrī, uzsvēra arī Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa. Viņa gan arī šaubās, vai visi 11 bija pārliecināti komunisti.

"Faktiski tur katrai no šīm meitenēm, jebkuram no šiem 11 komunāriem bija atšķirīgs šis motīvs, kāpēc doties uz šo nelegālo sapulci, un ko katrs arī gaidīja.

Varbūt bija arī tāda romantizēta jūsma par topošo nākotnes strādnieku valsti, kas jau bija pēc oktobra apvērsuma nodibinājusies. Tomēr bija arī 1918. gads ar vācu okupācijas režīmu, kas arī Valmierā bija diezgan traģisks stāsts, jo Valmierā pakāra Siksnu ģimeni, bija izvērstas represijas arī pret citu valmieriešu ģimenēm. Tas arī tādu negatīvu iespaidu atstāja. Un neaizmirsīsim, ka lielinieki no Valmieras aizgāja tikai 1919. gada 26. maijā. Nu, par šiem jauniešiem man ir tādas dalītas jūtas, jo, pārskatot tās viņu personīgās lietas, vismaz par tām meitenēm, par Bertu un Elzu, liekas, ka viņas tādas liktenīgas sakritības pēc ir ierautas šajā notikumu virpulī, par puišiem man tā grūtāk teikt," saka Zīriņa.

Skeptiskāka vērtējumā par nošauto politisko pārliecību ir Valmieras muzeja vadošā pētniece Liene Rokpelne, kura arhīvos pētījusi tā laika dokumentus.

"Lielai daļai, es teiktu, ka pat pusei ir saistība ar šīm komjauniešu vai komunistu partijām, jo ir pieredze gan skrejlapu izplatīšanā, gan aizliegtās literatūras izplatīšanā. Tas nav tikai tā, ka šie jaunieši tikai nejauši nonāk šajā sapulcē. Protams, es pieļauju, ka kāds no šiem 29 notvertajiem tur nonāca nejauši," sacīja Rokpelne.

Bet kāpēc tomēr tik bargs sods, arī sievietēm? "Jā, tas ir baisi; no mūsdienu skatupunkta, jā, tas ir ārprāts, no tā laika skatupunkta – cilvēks neko citu nav pieredzējis, viņam ir šī pieredze ar nāves sodiem, kara tiesām, un viņi to izmanto," spriež muzeja pētniece.

Rokpelne vērtēja, ka šajā Valmieras 11 komjauniešu lietā ir vēl ļoti daudz neatbildētu jautājumu, arī par to, kāpēc nāves sodu izpilda tieši šiem – 11.

"Tas, kas mani vairāk par šo tiesas lēmumu pārsteidza un pārsteidz vēl joprojām, jo man atbildes nav, ir tas, ka šie galvenie, kurus atzīst kā šīs organizācijas veidotājus un vispār šī visa pasākuma organizētājus, nav tie, kurus gala rezultātā nogalina, tas ir tas – opā! Es teiktu, ka šobrīd to jautājumu par 11 komjauniešiem ir vairāk nekā atbilžu," saka pētniece.

Šobrīd ir vēl daudz nezināmā par šiem notikumiem, kas Valmierā risinājās pirms 100 gadiem, un vēsturnieki ir vienisprātis, ka tie būtu vēl jāpēta, lai rastu atbildes un lai saprastu, cik skarbs bija laiks, kad veidojās mūsu valsts.

Gunta Matisone
22. decembris, 2019