Pirmajā Skotijas Neatkarības karā viens no karavadoņiem bija skotu dizčiltīgais Roberts Brūss (Robert Bruce). Viņš jau bija izcīnījis nozīmīgu uzvaru 1314. gadā Banokbērnas kaujā (Battle of Bannockburn), pēc kuras skoti bija pārņēmuši pat zināmu iniciatīvu un regulāri iebruka angļu pārvaldītajās teritorijās. Puses vairākkārt noslēdza un lauza miera līgumus. Pēdējais miera līgums bija noslēgts 1319. gadā uz 3 gadiem un beidzās 1322. gada janvārī. Vairāki skotu dižcilši atsāka veikt iebrukumus pāri noteiktajai abu valstu robežai, taču Edvards II sākotnēji neatbildēja ar pretspēku, jo bija aizņemts ar savu vasaļu konfliktiem pašā Anglijā.

1322. gadā angļu karaļa Edvarda II sapulcināts karaspēks Ričmondas grāfa Džona (Earl of Richmond, John of Brittany, Jean de Bretagne) vadībā, lai sakautu skotu karaspēku. Edvards II "bija spiests" veikt uzbrukumu skotiem, jo angļu vājums radīja šķelšanos pašu angļu vidū, piemēram, vairāki vasaļi ievērojamā (vadīja vecāko dižciltīgo dzimtu sapulci) Lankasteras Tomasa (Thomas of Lancaster) vadībā varēja pāriet skotu pusē. Lankasteras Tomass bija Edvarda II 1. pakāpes brālēns, un tam pakļautie milzīgie īpašumi pletās pāri visai salas vidienei un robežojās ar Skotiju.

1322. gada 16. martā kaujā pie Boroubridžas (Battle of Boroughbridge) Edvardam II izdevās sakaut Lankasteras Tomasa un viņa sabiedroto baronu karaspēku. "Seperātistu" vadoņi, tai skaitā grāfs Lankasters, tika sodīti ar nāvi, to īpašumi- konfiscēti un Edvards II, pēc "iekšējā ienaidnieka" sakāves ieguva iespējas uzbrukt skotiem.

Sapulcinājis savus labākos karavadoņus Ričmondas grāfa vadībā, viņš sūtīja karaspēku, lai iznīcinātu skotus. Taču skoti karam bija vairāk, kā gatavi. Jau pirms iebrukuma tie bija atvilkuši visus iedzīvotājus, to mantas, dzīvniekus un pārtikas krājumus pāri grūti pārejamai Fortas upei (River Forth, Uisge For), tādējādi nodrošinot gan iedzīvotāju dzīvības, gan atstājot angļus bez pārtikas papildināšanas iespējām uz vietas. Augošā labība, ko nepaspēja novākt, tika nodedzināta.

Rezultātā, angļu karavīri bija badā. Vienīgais, ko tie spēja izdarīt,- nopostīt vairākas abatijas un ēkas. Vienlaikus, apejot angļu galvenos spēkus, skoti iebruka Anglijā un izmantojot vājo aizsardzību sakarā ar vasaļu došanos karagājienā, izlaupīja vairākas angļu zemes, tādējādi vēl vairāk saniknojot angļus.

Pēc iebrukumiem Anglijā, Brūss izveidoja karaspēka apmetni netālu no angļu karaspēka- Oldbailendā, sev ērtā pozīcijā- pakalnā, kas bija jāpārvar angļiem, lai vispār viņam piekļūtu. Sākoties angļu uzbrukumam, skoti samērā ātri izjauca viņu rindas, izmantojot iepriekš sagatavotus klinšu bluķus, kurus vienkārši no pakalna noripināja virsū angļiem, bet pēc tam, izmantojot apjukumu- daļu spēku ielenca un sakāva. Gūstā krita daudzi angļu dižciltīgie, tai skaitā karavadonis - Ričmondas grāfs Džons.

"...After Byland, says Sir Thomas Gray, the Scots were so fierce and their chiefs so daring, and the English so cowed, that it was no otherwise between them than as a hare before greyhounds...

1328. gadā R. Brūss tika kronēts par Skotijas karali.