No tās vēlāk izauga Rīgas latviešu labdarības biedrība. Abas šīs organizācijas vāca ziedojumus un - kas ir ļoti svarīgi notikumu turpmākajai attīstībai - noorganizēja pirmos latviskos sarīkojumus. Šīs iniciatīvas deva jaunu ierosmi biedrošanās idejas attīstībai, un jau 1868. g. 24. oktobrī Krievijas impērijas iekšlietu ministrs apstiprināja statūtus Rīgas Latviešu biedrībai – pirmajai biedrībai ar nacionāliem mērķiem.

Lai sagādātu materiālus lidzekļus tā sarīko pirmos latviešu koncertus, priekšlasījumus un pirmo teātra izrādi („Zūpu Bērtulis") latviešu valodā.

«Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem" izbeidz savu darbību 1868. gadā.

Bet dāmu komiteja pārveido savus statūtus un 1869. gadā kā „Rīgas latviešu labdarīšanas biedrība" no jauna uzsāk savu darbību. Statūtus šai pirmai latviešu sieviešu organizācijai bija parakstījušas:

• Anna Šēnberģe.
• Anna Ozoliņa,
• Anna Zilberfeile,
• Katrīne Jākobsone,
• Emīlija Laka,
• Karolīne Puķedruva,
• Karlīne Reicharde,
• Amālija Pavasare,
• Marija Štelmachere,
• A. Martinsone un
• Marija Martinsone.

Rīgas latviešu labdarības biedrības darbība vairāk kā sešdesmit gadu gājumā ir izpaudusies sekoši: biedrība gādājusi par lauku draudžu loceklēm, sniegusi materiālu pabalstu kurzemniecēm-atraitnēm, kuras bij izprecētas vidzemniekiem, rūpējusies par mazturīgiem un bāriņiem, seguši apbedīšanas izdevumus, izsniegusi pat ceļa naudu tiem, kas vēlējušies atgriezties dzimtenē, nodibinājusi un uzturējusi četrklasīgu meiteņu skolu, trūcīgu bērnu patversmi (patversmes nodibināja Katrīna Dombrovska).

Pasaules kara posmā biedrība gādā par bēgļiem un ievainotiem kareivjiem: ierīko un uztur lazareti, bēgļu virtuvi, vāc ziedojumus kareivjiem v. t. t. Pēdējos gados biedrības darbībā spilgti iezīmējas palīdzības sniegšana bērniem. Biedrība uztur: bērnu dārzu, vasaras kolonijas, brīvbibliotēku, sagādā ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību trūcīgiem bērniem pabalstus ārzemēs u. t. t.

Kā priekšnieces latviešu labdarības biedrībā no viņas dibināšanas darbojušās:

• Anna Ozoliņa (1869.—1870.),
• Elīze Tomsone (1870.—1871.),
• Šarlote Rambuse (1871.—1872.),
• Vilhelmīne Kozlovska (1872. līdz 1877.),
• Šarlote Ramberģe (1877.—1879.),
• Anna Feldmane (1879.—1880.),
• Katrīna Dombrovska (1880. līdz 1903.),
• Šarlote Berģe (1903.—1906.),
• Katrīna Einberģe (1906.—1908.) un
• Līvija Meņģele.

Starp šīm pirmajām latviešu sabiedriskām darbiniecēm jāatzīmē Katrīna Dombrovska, kura ne tikai garīgi, bet arī materiāli atbalstījusi un vairākus gadu
desmitus cēlusi un veidojusi Latviešu labdarības biedrību —šo pirmo latviešu sieviešu organizāciju. 

Latviešu sieviete (1931), Brante, Lilija