Rūdolfs Nurejevs (kādreiz raksta arī Nurijevs) , dzimis Transsibīrijas vilcienā, bija sasniedzis baleta solista statusu Ļeņingradas S.Kirova vārdā nosauktā Operas un baleta teātrī (tagad Marijas teātris - Мариинский).

Neraugoties uz paranoiskajām, bet pamatotajām kompartijas bailēm, ka izcili mākslinieki var aizbēgt no "padomju paradīzes" un KGB modrību, Rūdolfam Nurejevam izdevās izbēgt no pastāvīgās sekošanas. Uzraudzība no KGB puses visiem teātra māksliniekiem viesizrāžu laikā bija īpaša. Staigāt kaut kur pa pilsētu varēja tikai grupiņās.

 1961. gada 17. jūnijā R.Nurejevs vērsās pie Francijas varas iestādēm, lūdzot  politisko patvērumu. Aukstā kara periodā Nurejeva drosmīgais solis bija pirmā, piedevām tik liela mēroga mākslinieka bēgšana no PSRS. Tā, protams, bija starptautiska mēroga sensācija un arī skandāls. Ar atbilstošām konsekvencēm gan teātra partijas pirmorganizācijā, gan uzraugošajās VDK struktūrās - par neizrādītu modrību. PSRS viņa aizmukšanu uzskatīja par dzimtenes nodevību. Trīsdesmit gadus viņa vārds nevienā Padomju Savienības mediju izdevumā netika minēts.Tikai pēc PSRS sabrukšanas 1995. gadā Krievijas Konstitucionālā tiesa, pamatojoties uz likumu "Par politisko represiju upuru reabilitāciju", izlēma viņu attaisnot.

Starp rīdziniekiem slavenākais pārbēdzējs, nepārprotami, ir Mihails Barišņikovs (1974).

Baleta trupas arī tika sarindotas pēc reitinga par tiesībām uz ārvalstu viesizrādēm. Ļeņingradas Marijas teātris bija otrais aiz Maskavas Lielā teātra. Šajā rindā kā trešais, starp citu, ilgu laiku bija Latvijas balets.