Pilsoņu Kongress

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress ir 1918. gada pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītās valsts, agrākās Tautu Savienības locekles – Latvijas Republikas tiesiska pārstāvība. Līdz likumīgās Saeimas vēlēšanām Pilsoņu Kongress uzskatāms par pagaidu parlamentu okupācijas apstākļos.

Pilsoņu Kongresa mērķis:

Pilsoņu Kongresa mērķis ir veikt Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, tādējādi sagatavojot apstākļus likumīgas Saeimas vēlēšanām, un nodot tai savas pilnvaras.

Pilsoņu Kongresa struktūra:

Trešās atmodas laika sabiedriskās organizācijas “Helsinki – 86”, LNNK, VAK un LTF Radikālā Apvienība izveidoja Pilsoņu Komiteju Pagaidu sakaru centru. Šī struktūra izveidoja vietējās pilsoņu komitejas, kas 1989. gada pavasarī aizsāka Latvijas Republikas pilsoņu reģistrāciju, kopumā reģistrējot gandrīz 800 000 Latvijas Republikas pilsoņu.

Vēlāk tika izveidotas arī apriņķu komitejas. Vietējās pilsoņu komitejās no 1991. gada darbojās pasu nodaļas, kas izsniedza pilsoņu apliecības. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās piedalījās vairāk kā 707 tūkstoši vēlētāju. Kongresa 1. sesijā 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā, kura notika Rīgā, Lielajā Ģildē, piedalījās 259 kongresa delegāti. Delegātu pilnvaru termiņš nav ierobežots.

Latvijas Komiteja ir PK izpildinstitūcija, kas sesiju starplaikos realizē Kongresa pilnvaras un par savu darbību ir atbildīga Kongresam. Pilsoņu Kongresa pirmajā sesijā izpildinstitūcijā – Latvijas Komitejā ievēlēja 50 delegātus. Jaunievēlētā Latvijas Komiteja bija pārāk liela un neefektīva, tādēļ nākamajās PK sesijās Latvijas Komiteju izveidoja aptuveni pēdējā pirmsokupācijas Ministru Kabineta lielumā, tikai ministru un ministriju vietā bija komisiju vadītāji un komisijas - Ārlietu, Iekšlietu, Tiesību, Tautsaimniecības un Sabiedrisko lietu komisijas. PK delegātu sanāksmē 2007. gada 24. martā tika izveidota Rīcības komiteja Latvijas Komitejas darbības nodrošināšanai.

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa vadība

1990. gada 30. aprīlī Pilsoņu Kongress 1. sesijā Latvijas Komitejas un Kongresa priekšsēdētāja amatā ievēlēja Aigaru Jirgenu. Kongress ievēlēja arī Latvijas Komiteju 50 delegātu sastāvā. 1990. gada 5. maijā Latvijas Komitejas sēdē izveidoja nozaru darbības komisijas un ievēlēja to vadītājus:

• Ēriks Vēbers - Tiesību komisijas vadītājs;

• Roberts Zīle - Tautsaimniecības komisijas vadītājs;

• Valdis Šteins - Ārlietu komisijas vadītājs;

• Jānis Straume - Iekšlietu komisijas vadītājs;

• Andris Žukovskis - Sabiedrisko lietu komisijas vadītājs;

• Romāns Pussars - Kultūrpolitikas komisijas vadītājs;

• Andris Pauls-Pāvuls - Tehniskā biroja vadītājs.

1991. gada 29. un 30. jūnijā Pilsoņu Kongresa 6. sesijā par Latvijas Komitejas un Kongresa priekšsēdētāju ievēlēja Māri Grīnblatu.
Par priekšsēdētāja vietniekiem ievēlēja Aigaru Jirgenu, Ēriku Vēberu un Juri Mellēnu.

Apstiprināja jaunu Latvijas Komiteju 12 cilvēku sastāvā.

Apstiprināja Jāni Kučinski laikraksta "Pilsonis" redaktora amatā.

1993. gada 8. maijā Pilsoņu Kongress 13. sesijā Latvijas Komitejas un Kongresa priekšsēdētāja amatā ievēlēja Ēriku Vēberu,
bet Modri Ozoliņu apstiprināja par priekšsēdētāja vietnieku,
Visvaldi Brinkmani par Ārlietu komisijas vadītāju.

Pēc Ērika Vēbera nāves 1997. gada 22. maijā Pilsoņu Kongresa vadību uzņēmās Edgars Alksnis.

Lai nodrošinātu Pilsoņu Kongresa darbību, 2007. gadā 25. maijā nodibināts Pilsoņu Kongresa fonds.

Avots