Krievijas uzsāktais karš Ukrainā turpinās. Kā ierasts - kara pirmo dienu šausmas pamazām pārvēršas rutinētā statistikā, bet politiskās aprindās jau sākas rūpju pilnas diskusijas par to, ka un kā Ukrainai vajadzētu piekāpties Krievijas priekšā, mēģinot rast kādu izlīgumu. Šī demagoģijas pilnā prātuļošana ietver arī politiķu pārdomas, vai Ukrainai drīkst uzticēt tālākas sasniedzamības ieročus, jo viņi taču varētu raidīt kādu šāviņu arī Krievijas teritorijā. Diemžēl, šādu politisku laipošanu veicina arī Francijas un Vācijas politisko līderu Makrona un Šolca nebeidzamās sarunas ar Putinu, kurās tiek izvirzītas dažādas ultimatīvās un šantāžas pilnas prasības, kas staidzami būtu jādara Ukrainai un pārējai pasaulei.

Tikmēr Lielbritānijas premjers Džonsons, atbrīvojies no ES birokrātijas žņaugiem, daudzkārt ir bijis redzams ar rīcību, nevis tukšu politisku pļāpāšanu. Tiesa, ir sākušās runas par viņa demisiju un viņam jau bijis jāatskaitās Parlamenta priekšā. Kā ironiski ir atzīmējuši Krievijas politikas pazinēji, līdz šim Maskavai nav izdevies uzpirkt spuraino premjeru un izrādījies, ka lētāka ir puse no britu Parlamenta.

Kārtējo publisko kūleni ir veicis skandalozais žurnālists Ņevzorovs, kļūstot par Ukrainas pilsoni. Ņemot vērā viņa milzīgo sekotāju auditoriju, iespējams, kara laikā tas ir noderīgi. Ir vērts atcerēties un kādreiz papētīt vienu no viņa paziņojumiem par to, kāpēc viņš ir bijis Putina uzticamības persona, un proti: savā laikā Pēterburgas mērs Anatolijs Sobčaks esot pasūtījis viņa slepkavību, bet Putins ir izglābis viņam dzīvību. Viņam (Ņevzorovam) esot bijis pienākums par to pateikties un tagad (?) viņš ņo šī pienākuma esot brīvs.

Tikmēr jau ANO līmenī tiek spriests par iespējamo humāno krīzi sakarā Ukrainas graudaugu eksporta pārtraukšanu. Būs daudzas darba grupas, konferences, sammiti, komandējumi un pētījumi un tamlīdzīgas darbības.