Kurzemes un Zemgales hercogiste (latīņu: Ducatus Curlandiae et Semigalliae), saīsināti, Kurzemes hercogiste bija autonoma Polijas-Lietuvas vasaļvalsts, kas no 1562. līdz 1795. gadam pārvaldīja Kurzemi, Zemgali un Sēliju. Tās pirmajam valdniekam Gothardam Ketleram bija pretenzijas uz visu Latviju, tāpēc viņu tituls bija Dei gratia in Livonia Curlandiae & Semigalliae Dux. Hercogistē viena pēc otras valdīja divas dinastijas un pāris ar tām nesaistīti hercogi.

"Polijas dalīšanas" bija Polijas-Lietuvas teritorijas okupācija un sadalīšana starp Prūsiju, Krieviju un Austriju 18. gadsimta 2. pusē (1772-1795). Livoniju (Vidzemi, Rīgu) Krievija bija iekarojusi jau Lielā Ziemeļu kara laikā (1700-1721)

1772. gada 4. janvārī Pēterburgā, izmantojot Polijas-Lietuvas militāro vājumu, Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju".

1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par ietekmes zonām Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā,

 1772. gada 5. augustā okupanti parakstīja līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos.

Kopumā notika trīs okupācijas fāzes:

• 1. Polijas dalīšana 1772. gada 5. augustā,
• 2. Polijas dalīšana 1793. gada 23. janvārī,
• 3. Polijas dalīšana 1795. gada 24. oktobrī.

Mēģinājumi atjaunot hercogisti notika 1812. gadā un 1918. gadā. Lai gan okupētajām teritorijām neizdevās atjaunot vienotu feodālu valsti, 1918. gadā praktiski visas "dalīšanas rezultātā" Krievijas okupētās teritorijas (izņemot Ukrainu un Baltkrieviju) atguva neatkarību, izveidojot nacionālas demokrātiskas valstis, kuras pastāvēja līdz 1939. gadam, kad jaunas slepenas vienošanās starp Krieviju (PSRS) un Vāciju rezultātā tās tika iekarotas un okupētas līdz 1989.-1990. gadam, kad atkal atguva neatkarību.

Hercogistes īsa vēsture

Izveidošana

Pēc Livonijas kara (1558 — 1582) beidza pastāvēt Livonijas Konfederācija. 

Igaunijas Dienvidi un Latvijas Ziemeļaustrumi nonāca tiešā Polijas pakļautībā, tur izveidojot Pārdaugavas hercogisti. Savukārt Daugavas Rietumkrastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste. Iesākumā tā bija pakļauta Lietuvas dižkunigaitim, bet vēlāk tieši Polijas-Lietuvas karalim. Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers.

Jaunā hercoga stāvokli sarežģīja tas, ka vairākas teritorijas Kurzemē nebija viņa pakļautībā. 

Grobiņas apriņķis bija izīrēts Prūsijas hercogam jau Livonijas ordeņa laikos. Savukārt bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas (Piltenes apgabals) piederēja Dānijas karaļa brālim hercogam Magnusam. Viņš solīja tās novēlēt hercogistei pēc savas nāves, taču solījumu nepildīja un daļu no šīs teritorijas (Embūtes trešdaļu) hercogiste ieguva tikai hercoga Vilhelma valdīšanas laikā.

Sadalīšana

Pēc Gotharda nāves par hercogiem kļuva viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms. 1596. gadā viņi sadalīja hercogisti divās daļās — Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, ar sēdekli Mītavā (tag. Jelgava), savukārt Vilhelms — Kurzemē, ar sēdekli Kuldīgā.

Apprecot Prūsijas hercoga meitu, Vilhelms atguva Grobiņas apriņķi, viņš arī izpirka Piltenes apgabala Embūtes un Aizputes daļu. Vilhelma laikos Kurzemes hercogistē sāka attīstīt metālapstrādi un kuģubūvi. Izmantojot jaunuzbūvētos kuģus, palielinājās Kurzemes preču eksports uz ārvalstīm.

No 1600. līdz 1629. gadam notika karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kurā Zemgales hercogiste bija iesaistīta karadarbībā Polijas-Lietuvas kopvalsts pusē un tās jātnieku karaspēks sekmīgi piedalījās Salaspils kaujā (1605). Kara dēļ saasinājās attiecības starp hercogu Vilhelmu un muižniekiem. Polijas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. Vilhelma neapmierinātība ar muižniecību noveda pie viņa gāšanas no troņa 1616. gadā. Vilhelmu izraidīja no Kurzemes, bet Frīdrihs saņēma savā valdījumā visu hercogisti.

1622. gadā Zviedrija okupēja Zemgales hercogisti un Frīdrihs bija spiests pārcelties uz Kuldīgas pili. Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, pēc kura Piltenes apgabals palika Polijas-Lietuvas kopvalsts tiešā kontrolē, bet no jauna apvienotā Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns.

Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs. Dzīvojot Rietumeiropā Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantilisma ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metālapstrādi un kuģubūvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Lielbritāniju, Franciju, Nīderlandi, Portugāli, u.c. Jēkabs izveidoja Kurzemes hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspilī un Liepājā. 1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo koloniju — Andreja salu Gambijā un nodibināja tur Jēkaba fortu. 1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija — Tobago sala Vestindijā.

Tomēr visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas interešu objekts. Otrā Ziemeļu kara laikā, par spīti hercoga Jēkaba neitralitātes politikai, 1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Šajā laikā abas kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olīvas miera līgumu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un uz brīdi pat atguva Tobago koloniju, hercogiste vairs nekad nesasniedza 1655. gada attīstības līmeni.

Spožums un noriets

Pēc hercoga Jēkaba nāves 1682. gadā par hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs.

Viņa valdīšanas laikā preču ražošanas apjomi samazinājās. Pašu hercogu vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, nekā hercogistes attīstība. Naudas trūkuma dēļ viņš pārdeva Tobago salu britiem. Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā Polija palielināja savu ietekmi hercogistes politiskajā un ekonomiskajā dzīvē.

Nākamais hercogs Frīdrihs Vilhelms ieguva troni sešu gadu vecumā 1698. gadā un līdz viņa pilngadībai faktiskais hercogistes vadītājs bija viņa tēvocis Ferdinands. Šajā laikā sākās Lielais Ziemeļu karš (1700— 1729) starp Zviedriju no vienas puses un Krieviju ar tās sabiedrotajiem (Poliju-Lietuvu, Saksiju un Dāniju) no otras puses.

1710. gadā Krievija ieguva kontroli pār Vidzemi un palielināja arī savu ietekmi Kurzemes hercogistē. 1711. gadā Frīdrihs Vilhelms apprecējās ar Pētera I radinieci Annu Ivanovnu, taču atceļā no kāzām mira un hercogistē valdīja viņa atraitne Anna. 1726. gadā par hercogu tika ievēlēts Saksijas Morics, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēls, taču spēja noturēties tronī tikai gadu. Krievijas impērijas karaspēks iebruka hercogistē un padzina hercogu Moricu..

Pēc Annas kļūšanas par Krievijas ķeizarieni Ferdinands atguva varu, taču pastāvīgi uzturējās Dancigā. Ķeizariene Anna panāca, ka par par Kurzemes hercogu 1737. gadā ievēlēja viņas favorītu Ernestu Johanu. Pēc itāļu arhitekta Rastrelli projektiem viņš lika uzcelt greznas pilis Jelgavā un Rundālē.

Pēc Annas nāves 1740. gadā hercogs Ernests Johans nonāca nežēlastībā un tika izsūtīts uz Sibīriju. Kurzemes un Zemgales hercogisti pārvaldīja Kurzemes bruņniecības padome, izvēršot aktīvu diplomātisko cīņu ik pa laikam (1748. gadā, 1755. gadā, 1758. gadā) sūtot delegācijas uz Krievijas impēriju un lūdzot atbrīvot hercogu Ernestu Johanu.

Septiņgadu kara laikā hercogistes teritorijā iebruka Krievijas impērijas armija, kas vēlāk okupēja Austrumprūsijas teritoriju. 1758. gada 16. novembrī Polijas-Lietuvas valdnieks Augusts III par Kurzemes hercogu iecēla savu dēlu Saksijas princi Kārli, tomēr daļa muižnieku turpināja atbalstīt Ernestu Johanu.

Kara beigās 1762. gadā jaunā Krievijas ķeizariene Katrīna II ļāva hercogam Ernestam Johanam atgriezties no trimdas, 1769. gadā viņš atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēterim.

Hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks (1769-1795) iezīmējās ar saasinātu cīņu par varu starp Krievijas un Prūsijas interesēm simpatizējošiem politiskajiem grupējumiem. Pats hercogs Pēteris savukārt tiecās izkopt Apgaismības laikmetam raksturīgo galma dzīvi, viņa galma arhitekts Severīns Jensens cēla hercoga pilis Zaļajā muižā, Kroņvircavā, Vecpienavā un Svētē. 1775. gadā Jelgavā nodibināja Academia Petrina (Pētera akadēmiju), kurā par profesoriem uzaicināja vairākus ievērojamus zinātniekus. 1785. gadā galma kapelmeistara amatu Jelgavas galmā ieņēma agrākais Leipcigas Gewandhaus orķestra diriģents Johans Ādams Hillers, kas atskaņoja pirmo sakrālo skaņdarbu latviešu valodā (kantāti "Tā Simtā Dziesma").

Laikā, kad notika Polijas dalīšanas, pastiprinājās arī Francijas interese par iespējām ietekmēt Kurzemes politisko attīstību. 1786.-1787. gadā Kurzemē slepenā misijā ieradās Francijas sūtņa Berlīnē grāfa de Mirabo (de Mirabeau) sekretārs Kārlis Nolde, lai izpētītu Prūsijas, Zviedrijas un Krievijas intereses Kurzemē. Savā 1788. gada memorandā viņš rakstīja, ka "Francijai būtu jāatbalsta Zviedrija tās centienos palielināt tās ietekmi Livonijā un Kurzemē, pie labvēlīgiem apstākļiem jāieceļ Francijas sūtnis Jelgavā un jāatjauno senais sadarbības līgums starp Kurzemi un Franciju". Ironiskā veidā 1798. gadā Jelgavas pilī bija spiests apmesties no Francijas padzītais karalis Ludviķis XVIII ar savu galmu.

Koscjuško sacelšanās laikā 1794. gadā arī hercogistē norisinājās karadarbība.

Nemierneki ieņēma Liepāju, Durbi, Alsungu un Ventspili. Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas viņš 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijas impērijai, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa.

Mēģinājumi atjaunot hercogisti

Napoleona armijas iebrukuma laikā Kurzemē 1812. gadā tika iecerēta Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes atjaunošana.

Pirmā pasaules kara laikā Kurzemes hercogistes teritoriju okupēja Vācija un Padomju Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu.

Valsts organizācija un politika

Administratīvais iedalījums

Pēc Kurzemes landtāgā 1617. gadā pieņemtās "Vadības formulas" (Formula regiminis) hercogiste bija iedalīta četros virspilskunga iecirkņos, kas savukārt bija sīkāk sadalīti astoņos pilskunga iecirkņos.

Virspilskunga iecirkņi

• Jelgavas virspilskunga iecirknis
• Kuldīgas virspilskunga iecirknis
• Tukuma virspilskunga iecirknis
• Sēlpils virspilskunga iecirknis

Pilskunga iecirkņi

• Bauskas pilskunga iecirknis
• Dobeles pilskunga iecirknis
• Grobiņas pilskunga iecirknis
• Durbes pilskunga iecirknis
• Ventspils pilskunga iecirknis
• Skrundas pilskunga iecirknis
• Saldus pilskunga iecirknis
• Kandavas pilskunga iecirknis

Pasta ceļi

1625. gadā Rīgā izveidoja pirmo pasta kantori, un tranzīta pasta ceļš no Zviedru Vidzemes uz Prūsiju veda pa maršrutu Rīga-Jelgava—Dobele—Ezere—Embūte—Bārta—Rucava—Mēmele. 1685. gada martā sāka darboties arī Kurzemes un Zemgales hercogistes pasts. Svarīgākie hercogistes pasta ceļi bija:

• Jelgava — Dobele — Blīdene — Saldus — Skrunda — Grobiņa — Liepāja — Sventa — Mēmele (no 1685)
• Skrunda — Kuldīga — Ventspils (no 1685)
• Jelgava — Emburga — Bauska — Iecava — Lielvalle — Jaunjelgava — Sece — Sēlpils — Jēkabpils — Dignāja (no 1714)

Galvenais hercogistes pasta kantoris atradās Jelgavā. Sakumā pasta kantori, kur pieņēma un izsniedza korespondenci, bija iekārtoti Saldū, Skrundā, Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī, pārējie sakaru mezgli kalpoja vienīgi kā zirgu maiņas punkti. Sākumā katru ceļa posmu apkalpoja viens pasta jātnieks, kopš 1695. gada līnijā Jelgava-Mēmele sāka darboties braucošais pasts, kas kopā ar korespondenci pārvadāja arī pasažierus. Viens no svarīgākajiem ceļa mezgla punktiem bija Skrunda, kas koordinēja korespondences plūsmu arī Kuldīgas—Ventspils virzienā. Pasta transportu šeit nodrošināja Kuldīgas novada ķoniņi, tā posmu no Skrundas līdz Kuldīgai uzturēja Dragūnu dzimta, bet no Kuldīgas līdz Ventspilij — Sausgaļi. 1714. gada 18. septembrī hercogs Ferdinands izdeva pavēli par pasta ceļa Jelgava—Bauska—Dignāja iekārtošanu. Pastam no Jelgavas līdz Bauskai bija jākursē divas reizes nedēļā, bet tālāk līdz Dignājai — reizi nedēļā. Pēc 1739. gada reformas hercogistes pastnieki pa Jelgavas—Mēmeles sakaru līniju sāka pārvadāt arī tranzīta korespondenci. Pieaugot sakaru intensitātei, vajadzēja palielināt kalpotāju un zirgu skaitu (pieci līdz seši zirgi katrā pasta stacijā vai zirgu maiņas punktā), radīt kvalitatīvākus darba apstākļus vietējos pasta kantoros. 1783. gada 5. martā noslēdza līgumu ar Krievijas impēriju, kurā bija paredzēts par 1300 dālderu lielu gada maksu izveidot braucošā pasta līniju Jelgava—Mēmele, šim nolūkam katrā pasta stacijā rezervējot četrus līdz piecus zirgus. Gadsimta beigās līnijā Mēmele—Sanktpēterburga sāka kursēt “ekstra” pasts, ko veda vieglos ratos iejūgts divjūgs.

Tautsaimniecība

Hercogistes monetārā sistēma

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers nodibināja naudas kaltuvi Jelgavā, kur no 1575. gada tika kalti pirmie hercogistes šiliņi (0,95-1,05 g) un dālderi. 1577. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts karalis Stefans Batorijs lika pārtraukt Livonijas parauga naudas kalšanu. 1586. gadā Viļņas naudas kaltuvē sāka kalt Kurzemes 3 grašu (3 Groschen) monētas (2,10-2,45 g) atbilstoši Polijas-Lietuvas monetārajai sistēmai.

1596. gadā Frīdrihs un Vilhelms sadalīja hercogisti divās daļās, bet naudas kaltuve Jelgavā bija kopēja un uz naudas saglabājās nosaukums "Kurzemes un Zemgales hercogiste". Šajā laikā tika kalti šiliņi (0,80-0,90 g) un trīsgrašu monētas (2,15-2,35 g) ar abu hercogu attēliem.

1643. gadā hercogs Jēkabs Jelgavā lika uzsākt 0,45-0,52 gramu, 1646. gadā — 0,70-0,80 gramu sudraba Kurzemes šiliņu (Curlandiae solidus) kalšanu, kas kalpoja kā hercogistes galvenā naudas vienība. 1643.-1646. gadā nelielos daudzumos tika kalti arī dālderi (28,75 grami sudraba) un dukāti (3,43 grami 986 raudzes zelta). Reprezentācijas vajadzībām 1644. gadā tika kaltas arī 10 dukātu monētas, sauktas par "portugāļiem", kurās bija 34,4 grami 986 raudzes zelta.

1687. gadā hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā ieviesa jaunu monetāro sistēmu, kurā bez 1,27-1,32 gramu šiliņiem (1696. gadā) un 3,51 gramu zelta dukātiem 1687., 1689., 1695. un 1696. gadā kala arī 1,02 gramu sudraba trīspolherus (Dreipolcher), 1689. un 1694. gadā kala 3,03 gramu sudraba sešgrašus (6 Grossus) un sudraba ortus (Ort).

1762. gadā, kad saasinājās cīņa par hercogistes troni, hercogs Kārlis Kristians Jozefs lika kalt 1,17-1,32 gramu vara šiliņus, 1,05-1,20 gramu sudraba grašus un 2,68 gramu sudraba sešgrašus. Pēc varas atgūšanas hercogs Ernests Johans 1763. gadā lika kalt 1,25-1,28 gramu vara šiliņus, 3,57 gramu vara grašus. 1763.-1765. gadā tika kalti 0,86-1,01 gramu sudraba graši, 1,95-2,02 gramu sudraba trīsgraši, 2,82-3,22 gramu sudraba sešgraši, 6,10 gramu sudraba orti, 3,5 gramu zelta dukāti un 7 gramu zelta divu dukātu monētas.

1780. gadā pēdējais hercogs Pēteris Bīrons lika kalt 28,3 gramu sudraba dālderus un 3,5 gramu zelta dukātus, kas pamatā kalpoja reprezentācijas vajadzībām.

Lauksaimniecība

2/5 visas zemes bija hercoga īpašums. Viņa muižās ierīkoja „tīrumu dīķus” — appludinot laukus un vēlāk ūdeni nolaižot, tie kļuva auglīgi un deva bagātas ražas. No ārzemēm ieveda ražīgas govis un aitas. 1683. gadā, jau pēc Jēkaba nāves, Kurzemē, kā vienā no pirmajām Eiropas valstīm, sāka audzēt kartupeļus.

Rūpniecība un tirdzniecība

Lauksaimniecībā gūtā peļņa veicināja rūpniecības attīstību. Darbojās 70 manufaktūras. Tajās kala naudu (arī Polijas — Lietuvas vajadzībām) un enkurus, lēja zvanus un lielgabalus (dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas un nomājot raktuves Norvēģijā), gatavoja ķieģeļus, dakstiņus, pulveri, mucas, dedzināja kaļķus, kausēja stiklu, tecināja darvu un sveķus, auda buras un vadmalu, vija virves, apstrādāja dzintaru. Lai novērstu atkarību no dzelzs importa, tika ierīkotas dzelzs ieguves un apstrādes manufaktūras. Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī būvēja kuģus, pārdodot tos arī Anglijai un Francijai. Hercogistei piederēja lielākā flote Baltijas jūrā — 44 karakuģi ar 2130 lielgabaliem un 80 tirdzniecības kuģi. Tirdzniecības līgumi bija noslēgti ar Dāniju, Holandi, Angliju, Franciju, Spāniju, Portugāli. Hercogistes ražojumi pazīstami visā Eiropā.

Manufaktūras sāka būvēt hercoga Vilhelma laikā. Īpašs ekonomiskais uzplaukums bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tika īstenota tolaik populārā merkantilisma politika, kas paredzēja visu iespējamo ražot savā zemē un apgādāt ārvalstu tirgus ar pašu ražotajām precēm. Šim nolūkam tika izveidota liela tirdzniecības flote un iegūtas divas kolonijas — Andreja sala Gambijā un Tobago sala pie Dienvidamerikas krastiem.

Ražotnes

• darvas cepļi — aptuveni 100 visas hercogistes teritorijā;
• dzelzs cepļi — Baldonē, Biržos, Ēdā, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsu ciemā, Turlavā, Uguņciemā, Vecmuižas Riežos;
• kaļķu cepļi — ap 25—30, no tiem lielākie Jelgavā (600 lastu kaļķu gadā), Biržos (600) un Iecavā (480);
• ķieģeļnīcas — ap 15—20;
• stikla cepļi — Jelgavas Grīvā, Baldonē, Biržos, Rendā (2), Kuldīgā, Tomē, Grenčos, Slokā, Skrundā, kur ražoti stikla trauki, kristālstikls, krāsainais stikls, logu rūtis, stikla krelles un spoguļstikls;
• šaujampulvera (melnā pulvera) dzirnavas — Skrundā, Kandavā, Tomē, Baldonē un Kuldīgā;
• potaša vārītavas — Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē, Baldonē.
• salpetra vārītavas — Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnē Salpetrās, Tomē Sārmulos, Pienavā Sārmās, Svētē Zaļpēteros, Jaunsvirlaukā Salputrās, Lutriņos Sārmos, Skrundā Sārmukalnos, Slampē Sārmās, Užavā Sārmates muižā, Rucavā, Dignājā;
• ziepju vārītavas — Klīvē, mazākas vārītavas Mērsraga Ziepjos, Annas muižā Ziepniekos, Kuldīgā, Lutriņos, Skrundā.

Hercogistes pilis

• Vecā Jelgavas pils

• Kuldīgas pils

• Sēlpils pils

• Dobeles pils

• Bauskas pils

• Grobiņas pils

• Skrundas pils

• Kalnamuižas pils (Tērvetes novads)

• Tukuma pils

• Kandavas pils

• Šlokenbekas pils

• Vircavas "Kavalieru nams"

• Jaunpils pils

• Ventspils

• Jaunā Jelgavas pils

• Rundāles pils

• Zaļenieku muiža

• Lustes pils drupas