2017.gada 1.oktobrī notika referendums par iespējamu Katalonijas atdalīšanos no Spānijas, kura jau iepriekš paziņoja, ka referendums  ar savu jautājumu "Vai Jūs vēlaties, lai Katalonija būtu neatkarīga valsts - republika?" ir nelikumīgs kopš tā izziņošanas 2017.gada 9.jūnijā, piedraudot, ka Spānijas centrālā vara reaģēs ļoti asi, tiks arestēti Katalonijas politiskie vadoņi un referendums nekādā gadījumā nenotiks. 

Spānijā ir 17 autonomie apgabali, starp kuriem Katalonijai, Basku Zemei, Navarrai, Galīsijai un Andalūzijai ir paplašināta autonomija. Oficiālā valoda valstī ir spāņu, lai gan Katalonijā, Basku Zemē un Galisijā reģionālajām valodām ir oficiāls statuss līdztekus spāņu valodai.

8.septembrī notika karstas debates Katalonijas parlamentā. Nav pamata apgalvot, ka Katalonijā visi bija par šo sadalīšanos. Domājams, pēc referenduma situācijai vajadzētu krasi mainīties. Un arī saasināties.

Kataloniešu vēlme saraut saites ar Spāniju ir jau vairākus gadsimtus. Izrādās, 11.septembris ir melna diena Katalonijas vēsturē, kad 1714.gadā tika zaudēts karš ar Spāniju. Katalonijai savu autonomiju daļēji  izdevās atjaunot pēc ģenerāļa Franko režīma krišanas tikai 1979.gadā. Der atcerēties, ka 1937. gada 17. jūlijā atsevišķu armijas ģenerāļu sarīkots apvērsums pret Otro Spānijas republiku noveda pie pilsoņu kara sākuma. 1939. gada 28. martā, sabrūkot republikāņu frontei, ģenerāļa Franko rokās krita Madride un līdz ar to pilsoņu karš bija beidzies. Šis pašas dienas vakarā padevās arī citas republikāņu kontrolētās spāņu pilsētas. Spānijas pilsoņu karš bija asiņainākais konflikts Spānijas vēsturē. Tajā dzīvību zaudēja aptuveni miljons cilvēku. No tiem aptuveni 200 tūkstoši krita no Franko represijām gan kara laikā, gan arī pēc tā. 

Neatkarības ideju,protams, uztur arī skaitļi. Katalonijā dzīvo aptuveni 16% no Spānijas iedzīvotājiem, bet tā dod apmēram 25% no IKP, tāpēc sauklis "Madride mūs aplaupa" kļuva par vienu no pamatlozungiem referenduma gatavošanas laikā. Jāpiebilst, ka kataloniešu valoda būtiski atšķiras no spāņu valodas un ir gadījies piedzīvot situācijas, kad uz jautājumiem spāniski Barselonā un tās apkaimē vienkārši neatbild principa pēc.

Tagad,  21.gadsimtā sadūrās divas politiskās doktrīnas - valsts nedalāmība un tautas pašnoteikšanās tiesības. Kura ir svarīgāka? Kuram ego ir lielāka vara?

Kaislības ap separātisma ideju sit augstu vilni ne tikai Katalonijā un Spānijā, bet arī ārpus tās. Arī Latvijā. Diskutētāji kā argumentus piesauc gan Baltijas Atmodu un vēlmi izmantot PSRS Konstitūcijā paredzētās tiesības par izstāšanos, gan arī - Krimu, Ziemeļ un Dienvidkorejas, Doņecku, Īriju un citas vietas, atkarībā no diskutētāja zināšanām un varēšanas. Kurdus mēģina neatcerēties. Latvijā kā smagākais arguments - kas notiks, ja Latgale izdomās atdalīties? Latvijas TV apzināti, lai kurinātu kaislības, vai aiz darbinieku stulbuma 2.oktobrī veido raidījumu, kurā mēģina noskaidrot, kur varētu būt Latgales un pārējās Latvijas robeža. Strīdi sit augstu vilni, puses apvaino viena otru nedemokrātismā, kalpošanu Kremlim, starptautiskam cionismam, fašismam un citām tumšām lietām. Atkal - pēc savu zināšanu apjoma un iespējām.

Kā minēts, par referendumu bija zināms kopš 9. jūnija. Tai skaitā, to zināja arī Eiropas savienībā, kuras sastāvā ir arī Spānija. Referendums iezīmēja vienu pašreizējā laika politikas raksturojošu lietu - cilvēki neprot runāt, sarunāties, pārliecināt, diskutēt. Pozīcija tiek uzspiesta ar spēku, dominanti, ietekmi. Ja talkā nāk manipulējoši, koruptīvi mediji, tad pārliecināt sabiedrību var samērā ātri, ka ar varu apveltītie rīkojas pareizi. Eiropas jaunāko laiku vēsture zin vairākus scenārijus - Dziesmotā revolūcija Baltijā, Dienvidslāvija un Čehoslovākijas sadalīšanās. Uz referendumu katalonieši, cik zināms, devās ar dziesmām pa Baltiešu iemītu ceļu. Noteikti skaitliski lielākā sastāvā viņi iznāks no tā. Jautājums, ar kādu scenāriju? Nevarīgā ES politiskā vadīšana, diemžēl, pieļauj jebkuru scenāriju.

Laikam būtu tikai pamatoti, ja ES līderi sēdinātu jau kopš vasaras Spānijas un Katalonijas līderus un tunātu, runātu un vēlreiz runātu. Tas netika darīts. Kā daudzos citos gadījumos, kad risinājums ir truili vienkāršs - brutāls spēks. Kā kādreiz teica krievu satīriķis Zadornovs : "Мы голодные. Но с бомбой. Не злите нас" (mēs esam izsalkuši, bet ar bumbu. Nekaitiniet mūs!). Eiropa ar savu malāstāvēšanu, neiejaukšanos notikumos un paziņojumu, ka notiekošais ir Spānijas iekšēja lieta, faktiski atraisa rokas ekstrēmismam. Konkludīvas darbības, ka akceptē notiekošo.

Starp citu, valsts pārvaldē var saskatīt zināmu līdzību ar PSRS, kur savienoto republiku prokuratūras tieši pakļāvās centrālai varai. Arī Katalonijas gadījumā, tās ģenerālprokurors Hose Marija Romero de Tehada deva rīkojumus vietējām varas struktūrām un policijai, lai tās nepieļautu referenduma norisi, taču tās atteicās pakļauties šādai pavēlei. Kā zināms, 1991.gadā neilgu brīdi Latvijā paralēli darbojās pat divas prokuratūras - viena, kura līdz beidzamam pakļāvās Maskavai un bija gatava īstenot pučistu represijas, otra - kura iekļāvās Latvijas Republikas tiesu sistēmā.

21.gadsimta stāsts par NERUNĀŠANU un neprasmi to darīt turpinās. Asiņu cena.