Lāčplēša dienas vakarā ar lielu interesi noskatījos filmu “Dvēseļu putenis”, par kuru daudz bija stāstīts un rakstīts. Daudzi paziņas – ar bērniem vai bez, patriotisku jūtu pārpildīti vai garlaicības mākti – to paspēja noskatīties kinoteātros, un pārsvarā visi bija stāvā sajūsmā, es tikmēr biju piesardzīgs un sagaidīju izrādi sabiedriskajā televīzijā.

Kāds cienījams vīrs, starp citu, bija ļoti sašutis, ka pirms filmas rādīja dokumentālu stāstu par šīs filmas uzņemšanas aizkulisēm, norādot, ka grāmatu lieliski zin un tur aprakstītais dziļi skar ģimenes vēsturi. Esot visu mūžu dzīvojis ar saviem priekštatiem par aprakstīto, tāpēc gaidijis kā burvību ekranizāciju. Jūtoties kā mazs bērns, kuram atņemts Ziemassvētku brīnums.

Sausais atlikums ir tāds, ka filma nepatika, rūgtumu neslāpēja pat noskatīšanās par baltu velti, jo, atceroties savu neveiksmīgo gājienu pirms daudziem gadiem uz “Rīgas sargiem”, nozvērējos, ka vairs netērēšu naudu šādiem filmu izstrādājumiem. Gluži par baltu velti pasākums gan nebija, jo filmas uzņemšanai tika tērēta nodokļu maksātāju nauda (turklāt liela!), bet konkrētajā gadījumā naudas jautājumam ir pakārtota nozīme, jo plašajām tautas masām tika iebarots pseidopatriotisks stāsts ar elementāru satura trūkumu un fundamentālām ētiskas dabas problēmām.

“Stāsts” ir par skaļu teikts, jo stāstam ir jābūt sakarīgam – tam jābūt sākumam, kulminācijai, beigām, savukārt konkrētās filmas sižets sākas ar “Iiii…aiziet!” un meklēt tajā kaut kādu loģiku ir tikpat bezcerīgi kā vairumā no visu laiku pārvērtētākā režisora Alfrēda Hičkoka filmām. Hičkoks ir atzīts “saspensa” pārstāvis, taču spriedze rodas tikai filmas skatīšanās laikā, bet pēc noskatīšanās rodas likumsakarīgs jautājums “kas tas bija?” un nāk apskaidrība, ka “objektīvi tas nevarēja notikt tā!”.

Kino - jeb, kā to angliski dažreiz sauc, “pictures” (gleznas) – vispār ir ļoti nosacīts, manipulatīvs vizuālās mākslas veids, tomēr atšķirībā, piemēram, no Rubensa vai Veronezes gleznām, kurās mēs aplūkojam galvenokārt mākslinieka talantu – kompozīciju, krāsu gammu, otas tehniku, attieksmi pret detaļām, iekļauto vēstījumu – un  saprotam, ka sižeti var būt arī reliģiski un mitoloģiski, tad kino, vismaz tādam, kas deklarē attēlot patiesus vēsturiskos notikumus, ir jābūt brīvam no jebkādiem mītiem un nedabiskiem sižeta pagriezieniem. Tomēr “ah” un “oh” – vēsturiskais kino bieži vien atgādina Matejko opusus, kur no vēsturiskā ir tikai gleznā attēlotā notikuma nosaukums.

“Dvēseļu puteņa” sižets ir gaužām banāls – galvenais varonis Artūrs Vanags stājas latviešu strēlniekos un dodas kara gaitās, izejot no punkta “A” un filmas beigās nonākot punktā “Z”. Šādā sižeta uzbūvē nav nekas neparasts – piemēram, Sarkangalvīte vai Ēriha Kestnera “Emīls un Berlīnes zēni”: galvenais varonis – viņš vai viņa – dodas zināmā virzienā ar konkrētu sākotnējo mērķi, taču pa ceļam gadās kaut kas tāds, kas pilnīgi groza visus plānus vai vismaz ceļojums kļūst pavisam savādāks nekā bija iecerēts.

Līdzīgi kā vācu romantisma operās, kur sadzīviskais un ikdienišķais pastāv līdzās ar pārdabisko un velnišķīgo, mūsu episkais stāstījums sākas ar to, ka jauns čalis – filmas galvenais varonis – mācās braukt ar riteni un šajā priekšmetā cieš pilnīgu krahu – pa gaisu lido grāmatas, ritenis, viņš pats un zilā lakatā ietītā džuse (“ģimnāziste”), kas piešķir viņam mierinājuma balvu un bezbailīgi skūpsta uz ielas. Ja viņa nav palaistuve (un filmas gaitā mūsu aizdomas apstiprinās), tad tādas vaļības uz ielām toreiz nebija modē.

Lai kā nebūtu, guvis panākumus vismaz mīlestībā, čalis no pilsētas līksmi atgriežas savos laukos, un mēs redzam, ka divi brāļi, ejot mājup, nokļūst zirgābolu paradīzē, muļķojas un apmētā viens otru ar kakām. Pēkšņi šo dziļi intelektuālo nodarbi un smaržīgo idilli bojā kaku čupu ražotājs nedabiskā pozā, un mēs redzam sprādziena rezultātā beigtu zirgu, kuram vecākais brālis aši nogriež asti. Kādiem nolūkiem – nav skaidrs. Laikam brīvā laikā spēlē vijoli un tādēļ vajag daudz saru, lai izmantotu lociņam. Kas tur uzsprāga – arī paliek miglā tīts, jo šķiet, ka gāzes tur nebija, bet kādēļ kādam vajadzēja šaut pa viensētu un tēmēt tieši nelaimīgajam zirgam – nav skaidrs. Atstāsim to uz scenārija autora un viņam asistējošā režisora sirdsapziņas un profesionalitātes, ja tāda šiem darboņiem vispār piemīt.

Tālāk Artūrs, kamēr brālis Edgars un tēvs bija projām, kļūst par liecinieku tam, ka vācieši nošauj viņa māti un suni. Vācu virsnieks bija tīri pieklājīgs, iegāja mājā, apskatīja bisi, atstāja to turpat uz sienas. Labā latviešu sieviete piedāvā nelūgtajam ciemiņam pienu, galantais vācietis nav krievs – viņš nezog, neņem tāpat vien neko un par to pienu pat samaksā. Saspringtajā atmosfērā pie mājas ārdurvīm, kurā suns rej kā traks, nošauj ne tikai suni, bet arī nez kāpēc māti. Tālāk seko mātes bēru aina ar Edgara frāzi pie zārka: “Tu [Artūr] neesi pie tā vainīgs!” Protams, ka nav vainīgs. Ja sekot Aleksandra Grīna literārajam pirmavotam, tad viss noticis Artūra prombūtnes laikā un vāciešu parādīšanās vismaz kaut cik loģiski tiek izskaidrota. Tikai ne filmā! Krievu karaspēka atkāpšanās un iedzīvotāju došanās bēgļu gaitās filmā notiek pēc šī notikuma, kas raisa jau nopietnākus jautājumus par filmas autoru spēju sakārtot notikumus kaut kādā secīgā ķēdītē.

Tālāk notiek evakuācija, ģimenes dārgumu slēpšana, dzimtā māja tiek nodedzināta, lopi aizdzīti, bēgļi dodas savās gaitās. Kas tie bija par vāciešiem, kā šie pārcilvēki teleportējušies krievu karaspēka kontrolētajā teritorijā un kādam nolūkam tvarstīja krievu dezertierus – velns viņu zina, un tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Artūrs sāk ienīst vāciešus un vēlas atriebties. Turklāt visa atlikusī ģimene. Visi trīs – tēvs, brālis, Artūrs – piesakās stāties strēlniekos. Tīri loģiski, jo atriebt mātes slepkavību gribēs jebkurš normāls cilvēks. Tikai jautājums – kam un kādā veidā?

Tiek parādīts iesaukšanas punkts, kurā mēs redzam vēl daudzus jaunos cilvēkus, kas piesakās strēlniekos. Ja mēs varam saprast Artūra un viņa ģimenes motivāciju, tad kāda ir motivācija pārējiem iestāties strēlniekos? Viņiem asinskārie vācieši, šie beļģu bērnu ēdāji (kā tolaik apgalvoja sabiedroto prese), arī nogalināja mammas? Šis ir tāds bāreņu bataljons? Filmas autori pilnīgi neatklāj, kāds bija iemesls, kādēļ cilvēki pieteicās strēlniekos. “Aiz kadra” palika visa tā krievu valdības propaganda un paņēmieni, ar kuriem toreiz vervēja “lielgabalu gaļu”.

Tālāk mēs redzam militāro apmācību ainu, kurā stulbs pārgalvīgs vācu lidotājs nomet pāris granātu, riskēdams ar notriekšanu. Taču visi varoņi met plinti krūmos un paslēpjas! Seko vēl vairākas kaujas. Dramatiski skati mijas ar piršanu ierakumos, mētāšanos ar beigtām žurkām, antīkās pornogrāfijas aplūkošanu. Līdz brīdim, kad mūsu varonis pārtop par “Ezīti miglā”. No visām pusēm šauj, un, kāda iemesla dēļ šie puiši iet mirt un slepkavot, – nav skaidrs. Tad seko Nāves salas skats.

Tik tālu vēl var saprast filmas gaitu, un tā daudz maz arī atbilst romāna sižetiskajai līnijai. Taču pilnīgi negaidīti mēs redzam Artūru lielinieku vidū, un viņš ir nošaušanas komandas dalībnieks. Pēkšņi starp nošaujamajiem, kuros var skaidri saskatīt luterāņu mācītāju (tipisks garīdzniecības pārstāvis Maskavā?), Artūrs ierauga arī savu cīņu biedru Miķelsonu un atsakās šaut. Miķelsonu turpat bez mazākās minstināšanās nošauj komandieris, bet pa nakti tas pats komandieris atbrīvo Artūru, kurš tam klūp virsū ar dūrēm par Miķelsona nošaušanu.

Pilnīgi nav skaidrs šis vājuma moments – pirmkārt, ja komandieris mierīgi nošāva viņam tikpat labi pazīstamo Miķelsonu, kādēļ viņš glābj Artūru, otrkārt, cik daudz cilvēku ir nošāvis Artūrs, pirms ieraudzījis nošaujamo cilvēku starpā sev pazīstamu cilvēku, savu cīņu biedru? Kāda ir Artūra morālā seja? Vai viņš nošāva 56, kā viņa tēvs, 100 vai 200 cilvēku? Tātad nošaut mācītāju ir normāli, bet Miķelsonu nošaut nav normāli? Kādēļ Artūram pamostas kaut kādas domas “tev nebūs nokaut!” tikai tad, kad viņš starp nošaujamajiem redz sev pazīstamu seju? Visbeidzot, kādu jūtu vadīts komandieris izglābj no nošaušanas pašu Artūru? Ko viņš nākamajā rītā skaidros – kur ir nošaušanai domātais dumpinieks?

Šis fragments ir vispretrunīgākais visā filmā, jo tas pārvelk treknu svītru filmas autoru mēģinājumam iestāstīt, ka Artūrs, šī Sarkanzvaigznīte, pašaizliedzīgi cīnās par Latvijas neatkarību, būdams nošaušanas komandas loceklis lielinieku dienestā. Viņš ir parasts komunistu bende. Tieši tāds pats kā tie, kas slaktēja tautiešus tikai par viņu “buržuāzisko” izcelsmi. “Tad kādu partiju, biedr Vanag, jūs atbalstāt?” – “Pašreiz valdošo!” – “Viss skaidrs ar jums…”

Tālāk Artūrs atgriežas Latvijā, piedalās savā pēdējā kaujā, staigā ierakumos, nemaz nemēģinādams slēpties no apšaudes, faktiski meklē sev lodi, beidzot tomēr to dabū... un, spriežot pēc ievainojuma vietas, ar tajā laikā pieejamo militāro ķirurģiju viņam nebija nekādu iespēju izdzīvot.

Tomēr beigās mēs redzam smeldzīgu skatu, kur valsts “skūpsta” savus bērnus ar Lāčplēša ordeņiem, bet Artūrs skūpsta savu meiteni. Filmai faktiski nav normāla nobeiguma. Sižets prasa (un tādas ir arī romāna beigas), lai Artūrs atgriežas pa to pašu ceļu uz savām mājam, atjauno tās un sāk jaunu dzīvi ar savu meiteni. Jo tikai kupla un pārtikusi zemnieka ģimene ir valsts labklājības un drošības pamats. Vismaz viens no tiem. Taču kur varētu atgriezties Artūrs, ja scenāristi-piromāni viņa māju ir nosvilinājuši filmas sākumā?

“Dvēseļu putenis” ir tipiska zemas kvalitātes propagandas filma, pilna ar banālām klišejām, ar samudžinātu sižetu, kuru neglābj pat naturālistiskie kauju skati un vēsturiski rekonstruēti tērpi. Filmas autoru iecerē filmai bija jābūt par nopietnām lietām, jo kas var būt nopietnāks par valsti? Taču vulgāri joki, zirgāboli, folkloras kopas “Purkšķi” solista daiļpiršanas paraugdemonstrējumi vienkārši devalvē visu ideju. Nopietnas lietas nedrīkst rādīt nenopietni.

Lai arī filmas autori sola parādīt vēsturiskus notikumus un sarežģītus apstākļus, kādos latviešu tauta pieteica savas tiesības uz valsti, nāciju un pašnoteikšanos, filmā ar izcilu meistarību tiek parādītas kara šausmas, bet par Latvijas valsts ģenēzi nemaz netiek runāts.

Vārdam “propaganda” nav negatīvas pieskaņas. Laba propagandas filma satur “pareizus” – atdarināšanas vērtus tēlus, tēlus, kuriem ir jāizraisa skatītājos simpātijas, “ne pārāk pareizus” vai vispār “nepareizus” – kuriem ir jāizraisa skatītājos antipātijas. Katram tēlam tiek dots zināms teksts. Pareizi tēli citē pareizu tekstu un idejas, nepareizi – nepareizu tekstu un idejas. Ar šādu paņēmienu “pareizie” tēli nes “pareizu” ideoloģiju masās.

Dialogi filmā ir vāji attīstīti un kalpo tikai galveno varoņu saziņai konkrētā situācijā. Objektīvi nevar sagaidīt no sešpadsmitgadīgā puišeļa dziļas filozofiskas un valststiesiskas domas. Tādu nebija tolaik arī daudziem gados krietni vecākiem latviešu politiķiem. Viss notika pārāk strauji pēc “Carpe diem!” principa. Filmas autoru solījums parādīt galvenā varoņa garīgo izaugsmi rezultējās ar to, ka vienīgā izaugsme, ko varam manīt filmas beigās, ir ūsas uz Artūra sejas.

Atšķirībā no Sarkangalvītes vai Emīla, kurš/kura dodas katrs/a pie savas vecmāmiņas ar konkrētu uzdevumu, nedz Artūra Vanaga misija, nedz viņa galamērķis nav skaidrs. Viņš vienkārši peld pa straumi. Artūrs visas filmas garumā dažādu notikumu iespaidā cieš no dziļām psihiskām traumām, kas noved pie pastāvīgiem emocionālajiem traucējumiem, kurus varētu raksturot ar citātu no Džuzepes Tomazi di Lampeduza “Leoparda” – “viņš gribēja mirt un nogalināt vienlaicīgi”. Vai tiešām filmas autori uzskata šo Frankenvanagu par paraugu jaunatnei un atdarināšanas cienīgu varoni?

Pretenzijas ir ne tikai pret absurdo scenāriju un režiju, bet arī pret operatora darbu. Rokas kameras izmantošanai acīmredzami vajadzēja radīt klātbūtnes sajūtu, tomēr realitātē iespaids bija tāds, it kā daļu skatu filmēja ar mobilajiem telefoniem.

Tika skaļi slavēts Lolitas Ritmanes komponistes sniegums. Lielais kino prasa tiešām izcilu mūziku, un pareizi piemeklēta mūzika ir vismaz 50% no filmas iespaida, ja ne vairāk. Šāda mēroga filmai prasītos reāli stiprs simfoniskais tēlojums ar izteiktiem motīviem. Te nekā nebija. Fonā kaut kas skanēja un dūca. Bija grūti saprast, vai skan Vona-Viljamsa “Pastorālā simfonija” vai Bārbera “Adadžo stīgām”, nebija nevienas kaujas, uzvaras tēmas, nebija nevienas liriskas melodijas, vien gaudošana. Izsakoties Vāgnera vārdiem, Ritmanes sniegums bija kā sliktam bārddzinim, kurš glāsta, bet neskuj.

Taču ko tik nelasām par “Dvēseļu puteni”? 2019. gada sabiedrisko mediju balva "Kilograms kultūras" kategorijā “Gada notikums”, “Lielā Kristapa” balva kā labākajai pilnmetrāžas spēlfilmai, filmas izvirzīšana uz nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars”, sacenšoties kategorijā “Labākā ārzemju filma”. Šķiet, ka tieši mēģinājums panākt atzinību aiz okeāna bija patiess iemesls iesaistīt ASV rezidentus Borisu Fruminu un Lolitu Ritmani projektā, kurā filmas vizuālais elements tika tīši nostatīts pār saturisko, morālo un idejisko.  Pareizi rakstīja kāds anonīms “Latvijas Avīzes” komentētājs – “paši cepa, paši ēda, paši sevi uzlielīja”. Bet reāli… jaunajai filmai nemaz nepiemīt tās izcilās īpašības, kuras tai tiek piedēvētas. Filma ir tikpat kaila kā Andersena aprakstītais karalis.

Vienīgais, kas uzrunāja šajā filmā – titros iekļautās vēsturiskās fotogrāfijas. Kādreiz dzīvojošo cilvēku izteiksmīgās sejas, kurās atspoguļojas laika gars, kara atmosfēra, neziņa par rītdienu un cerība, ka reiz virs zemes iestāsies miers.