Juzefovas katoļu draudzes lūgums Latvijas PSR Ministru padomei saistībā ar kavēšanos nodot ekspluatācijā Dievnamu

Notikumi:
9Notikumu saraksts
Datums:
14.05.1961
Papildu lauki

Šis ir kāds it kā neliels, iespējams, pat nepamanīts notikumus Padomju Latvijas pēckara dzīvē, kad nedaudz atkāpās staļinistu režīms, kad pie varas tika sparīgais kukurūzas fans un komunisma cēlājs Ņikita Hruščovs, kura reformas savienotās republikās, kā izrādījās, atsevišķi ideoloģiskie līderi bija uztvēruši kā iespēju savās pārvaldītās vietās izveidot nacionālu komunismu, nezaudējot savas tautas valodu un kultūras  daudzas vērtības. Šajā laikā kāda katoļu draudze vēršas pie Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja ar rakstisku lūgumu paātrināt draudzes nama nodošanu ekspluatācijā. Vai tā bija uzdrīkstēšanās tajā laikā vai tomēr ticība, ka laimīgā nākotne, par kuru bija jāsapņo padomju cilvēkiem un par kuru sapņoja ar sociālisma idejā apsēstie skandināvi un citi sabiedriskā labuma kopīgas sadalīšanas fani arī citur pasaulē, ir iespējama arī Latvijā? 

Par šo notikumu atgādināja viens no spilgtākajiem Latvijas politiskās dzīves komentētājiem Māris Zanders, nopublicējot  2017.gada 3.martā pārdomas par komformisma sliekšņiem padomijas laikos - «Baltais plankums» pašā deguna priekšākas ir izlasāms arī šeit Atmiņu sadaļā. Tā kā raksts skāra konkrētu draudzi, jau 5.martā sekoja atbilde no Priestera Ilmāra Tolstova blogā Par M. Zandera "Īstenības izteiksmi" (arī Atmiņu sadaļā).

Līdzīgi kā folklorizēto Ļeņina baļķi, arvien vairāk ļaužu sāk publiski apcerēt to, kā pareizi bija jādzīvo padomju vai pat Atmodas norišu apstākļos. Par pēdējo laiku tie, kuri neatrod sev cienīgu vai pamanāmu vietu, ļoti "zinoši" pieklusinātā vai pat iebildes nepieņemošā balsī, prot stāstit, ka tas bija čekas inspirēts un prasmīgi vadīts process, tādējādi apvijot ar nezināmās frontes kareivja oreolu šo kādreiz visvareno iestādi. Ja kādreiz notiktu objektīva 80.gadu VDK darba analīze, droši vien vien šī spozme stipri vien zustu. Latvijas PSR Ministru padomes VDK jau Brežņeva valsts stagnācijas laikā pamazām pārvērtās par elitāru darba vietu priekš daudziem un dažādu profesiju augstskolu absolventiem, kurus uzaicināja ( personīgi un bez jebkādiem publiskiem konkursiem) uz šo iestādi, kas nodrošināja piederību varas elitei, kompartijas nomenklatūrai ar sadzīves apstākļiem un samērā cienīgu iztikšanu, kas īpaši bija jūtami, ja to salīdzina ar iekšlietu ministrijas darbiniekiem, kuriem bija daudzkārt lielāka darba slodze un tuvu nejēdzīgiem darba apstākļi, daudz nedrošinātakas sociālās garantijas un uz pusi mazāks atalgojums. Par lojalitāti varai, kuras nākotne ikvienam padomju pilsonim tika iezīmēta bezgalīga, tika atbiltoši teikts paldies gan situatīvi, gan materiālā veidā.

Pārējā varai kalpojošā justīcija varēja dzīvot ar apziņu, ka pieder tautas inteliģencei, kura spēj normāli funkcionēt, ja ir ne visai piepildīts vēders. Ikviens padomju cilvēks mēģināja izdzīvot ar to, kas ir, sadzīvojot ar atmiņām par baiso pagātni un šiverējoties, lai nodrošinātu sevi un ģimeni laimīgajai nākotnei, kuru mediji cilvēku prātos jaudīgi iezīmēja gan drukātā formā, gan ar radio un TV palīdzību. Māksla piederēja tautai un kalpoja varai. Ja runā par medijiem, tad joprojām neviens nav ķēries klāt tām ideoloģiskās sīrupa indes straumēm, ar kuru tika barotas vairākas Latvijas iedzīvotāju paaudzes, cītīgi drukājot un tiražējot kompartijas direktīvas, dokumentus, pareizās dzīves skaidrojumus un nepareizās nosodījumu. Tas, ko joprojām sauc par sabiedrības informēšanu, uz ko medijiem bija un ir gandrīz neierobežotas tiesības. joprojām nav bijis neviena vēsturnieka vai zinātniskas vai vismaz puszinātniskas komisijas izpētes vērts, jo ne jau partijas elitē esošie komformisti zīmēja šo rozīgo laimes bildi. Tie bija dzīvi cilvēki ar vārdiem un uzvārdiem, kuri apkalpoja režīmu un tā ideoloģiju, ar kuriem bija pārpilnas dažādas redakcijas, izdevniecības, preses izdevumi, tāpat kā arī tie, kuri rūpīgi sekoja, kur ir kādas atkāpes no partijas noteiktā kursa. Un atkal - plašām tautas masām par sekojošām represījām par atkāpšanos no kursa skaidrojumu deva tie paši rakstošie un un runājošie mediji. No šodienas pozīcijām, droši vien, var sākt lasīt akmeņus un ķeģeļu lauskas, lai apmētātu tā laika žurnālistus un vēl vairāk - viņu darbadevējus no ideoloģiskās frontes kabinetiem. Bet, uzsveru, no šodienas pozīcijām, tas droši vien nebūtu taisnīgi un godīgi. Par to ir jāstāsta, tas ir jāzin, bet vai kādam šodien ir īpašas tiesības kaut ko pārmest? Gribu redzēt šo cilvēku.

Jautājums varētu būt tikai par to, cik daudz? Kur ir tā līnija, ko varēja nepārkāpt? Ir tāds psiholoģisks fenomens, ka pat tik augsti organizētu indivīdu pūlī, kāds ir cilvēks, mēdz darboties atsevišķi bara instinkti, kur nepieciešama bara līdera gribas izpausme un spēja baru pavilkt sev līdz. Pat vienkāršā skolas klases modelī var redzēt, ka neformāls klases līderis spēj klases kolektīvu rīcību novirzīt diametrāli dažādos virzienos. Ir izvēle. Ja līderis ir stiprs, šo izvēli izdara viņš. Pārējie seko, ja līderis ir spējis pārējos motivēt. Tas pats ir t.s. "tusiņa kompānijā", kur rodas mirkļa ideja, iet, atpūsties, kaut ko demolēt... šādos brīžos svarīgi, ja ir kāda spēcīga personība, kurs spēj pateikt - stop.

Ja pāriet uz garīgi un ideoloģiski piepildītākām situācijām, kādas sāka veidoties 80.gadu vidū (ko marksisti ir nosaukuši par revolucionārās situācijas nobriešanu), te gaisotne aptver lielāku ļaužu masu, ir vajadzīgi stiprāki līderi, spēcīgākas personības, kuras spēj trāpīt pa "sāpju punktiem" visplašākajām sabiedrības grupām, kuras parasti mēdz atrasties nogaidoša snauda stāvoklī.

 Te paralēli citam, sāk darboties tāds kā rezonanses princips. Gruoas līderi sāk testet, cik daudz drīkst, pamazām pārējos pieradinot, ka notiekošais ir pieņemams, ka tas ir normāli. Un pēc laika, tas, kas sākotnēji likās ekstrēms, nepieļaujams vai citādu nepieņemams, liekas pavisam labs un noderīgs. Tāpat ka atsevišķs indivīds aug, tā aug arī pūļa drīkstēšanas slieksnis. Noteikti pret Latvijas valsts karogu publiskā vietā lielākai daļai 1986.gadā bija cita attieksme nekā 1889.gadā - Atmodas augstākajos punktos.

 

Saistītie notikumi

NosaukumsDatumsValodas
1Apstiprināts LR 40.ministru prezidents Arturs Krišjānis Kariņš un viņa vadītais ministru kabinetsApstiprināts LR 40.ministru prezidents Arturs Krišjānis Kariņš un viņa vadītais ministru kabinets23.01.2019lv, ru
2Nacionāli noskaņota latviešu grupa novāc kokus, kuri aizsedz Latvijas Prezidenta J. Čakstes pieminekliNacionāli noskaņota latviešu grupa novāc kokus, kuri aizsedz Latvijas Prezidenta J. Čakstes pieminekli08.05.1988lv
3Latvijas PSR 4. Ministru Padome. MP priekšsēdētājs J. RubenisLatvijas PSR 4. Ministru Padome. MP priekšsēdētājs J. Rubenis05.05.1970lv
4Katlakalnā čekisti 1941.gadā latviešu patriotus aprakuši pusdzīvusKatlakalnā čekisti 1941.gadā latviešu patriotus aprakuši pusdzīvus30.07.1941lv
5
Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas CK Politbirojs apstiprina Latvijas PSR Konstitūciju13.08.1940lv
6Latvijas lauku karatiesa piespriež nāvessodu Krievijas izveidotās Stučkas marionešu valdības 9 Latvijā pārstāvjiemLatvijas lauku karatiesa piespriež nāvessodu Krievijas izveidotās Stučkas marionešu valdības 9 Latvijā pārstāvjiem10.06.1921lv
7Brīvības cīņas. Liepājā iznāk laikraksta "Latvijas Sargs" pirmais numurs. Latvijas teritoriju līdz Ventai ieņēmusi no Krievijas iebrukusī Sarkanā ArmijaBrīvības cīņas. Liepājā iznāk laikraksta "Latvijas Sargs" pirmais numurs. Latvijas teritoriju līdz Ventai ieņēmusi no Krievijas iebrukusī Sarkanā Armija22.01.1919lv
8Pāvests Benedikts XV ar bullu "Hodie Nos" atjauno Rīgas bīskapiju un ieceļ O'Rurki par Rīgas diecēzes bīskapuPāvests Benedikts XV ar bullu "Hodie Nos" atjauno Rīgas bīskapiju un ieceļ O'Rurki par Rīgas diecēzes bīskapu29.09.1918lv
9Ebreju grautiņš ("pogroms") RīgāEbreju grautiņš ("pogroms") Rīgā23.10.1905lv

Avoti: timenote.info

Nav piesaistītu vietu

    Nav piesaistītas personas

    Birkas