Viena pirmajām sajūtām, iedomājoties Juri Strengu, ir tumša skatuve un gaišs, lakonisks tēls, kurš runā vārsmas, kas sasien prātu ar sirdi. Tāds – mazliet patētisks, bet ar dziļu cilvēcisku graudu, lai tajās pāris stundās, kuras pavadi teātrī, tu justos šķīstījies.

Kāpēc Juris Strenga ir tik maz intervēts? Iespējams, tieši tā iemesla dēļ, ko viņš pats min sava skolotāja Pētera Pētersona sakarā; viņš ir pārāk augstā plauktā. Talantīgam cilvēkam (gandrīz) visi apkārtējie šķiet niecības. Gan neapzināti, jo talantīgajam parasti pietiek inteliģences neuzskatīt sevi par pasaules nabu; šī viltus spozme lai paliek diktatoriem. Un tomēr... niecības – tāpēc, ka ar viņiem ir garlaicīgi. Un to var saprast. Tāds pa autoostu klimstošs bomzis ir interesants vienīgi tik, cik laboratorijas pele zinātniekam. Ne jau pie vīna glāzes par cilvēces sūtību ar viņu tērzēsi!

Bet tik traki jau nav... Gribas ticēt, ka Jurī ir arī diezgan daudz delverības un viegluma (ne velti viņš ar saviem Klapkalnciema kaimiņiem iestudējis brīvdabas izrādes!), tikai dzīve, vai, kā Juris saka, tirgus ekonomika, tagad uz leju nospiež ne tikai plecus, bet arī lūpu kaktiņus...

 Par mākslinieka un varas attiecībām, starp citu, stāsta arī jaunā Dailes teātra izrāde „Versaļas kods”, kurā spēlē arī Strenga. Tajā ir daudz nepareizību – kā jau kokteilī, kurā sajaukts saldais un sāpīgais. Šķiet, gardēžiem patiks.

– Vai traģikomēdija jums ir tuvs žanrs?

– Nu, protams...

– Daudzi aktieri ir teikuši – ja viņiem vajadzētu uzvest izrādi par savu dzīvi, tā būtu traģikomēdija.

– Nu, tas ir par vieglu teikts, traģifarss būtu labāk. Bet to arī ir visgrūtāk spēlēt. Kā uz naža asmens – viss vienlaikus ir gan traģisks, gan pilnīgi idiotisks. Kāda jēga mums dzīvot?

– Izaicinājums...

– Jā, jā... Grūti noturēties...

– Vai esat domājis par savu profesionālo likteni? Par to, ka jūs kā mākslinieks, iespējams, kādā citā teātrī būtu izveidojies citādāks?

– Mans pirmais režisors bija Dailes teātra aktieris Jānis Menca. Man bija gadi piecpadsmit, biju izstīdzējis, gandrīz tikpat garš kā tagad. Darbojos pašdarbībā Krimuldas sanatorijā. Menca brauca, lai iestudētu šo to, kas jau bija Dailes teātra repertuārā, „Pazudušo dēlu” un vēl kaut ko, un iesaistīja arī mani. Mana māte bija saimniece, viņa par režisoru rūpējās, izguldīja viņu. Bet mākslinieks, tāpat kā visi Dailes teātra aktieri, bieži ierāva, un tad, vakaros vai pēc mēģinājuma, gadījās brīži, kad viņš sāka stāstīt par Dailes teātra dzīvi – kā tas viss notiek, kā viņi iet uz kapiem, kā viņi to dara kapos un kā viņi to dara pēc izrādēm... Aina bija ļoti vilinoša – tāda vieglprātīga dzīve. Laikam jau kaut kas no tās palaidnīgās dzīves stāstiem man iepatikās – tā likās tāda vienkārša, bezatbildīga, avantūristiska... Un tālāk, jā... Es netiku Teātra fakultātē.

– Stājāties?

– Jā. Uldis Pūcītis un Āris Rozentāls, protams, tika, es – ne. Bet tā zināmā mērā bija laime – tos, kas nebija tikuši, savāca Roberts Ligers un izveidoja savu studiju – tepat, pie  Būvstrādnieku kluba, Bruņinieku ielā 10a. Tagad tur ir Pestīšanas armija. Smuka zāle, viss bija jauki. Tur mēs iestudējām muzikālas programmas. Tajā laikā mācījos arī Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Kādus trīs gadus ar orķestri dziedāju deju vakaros. Klubs man kļuva par otrajām mājām. Pēc tam Ligers mani ievilināja Dailes teātrī...

– Viņam bija sakari?

– Viņš kā aktieris ieteica Smiļģim divus no savas studijas – Bruno Šicu un mani.

– Smiļģis ar kritisku paskatījās aci un...

– Jā, viņš paskatījās un Šicu tūlīt pat nosūtīja pie karavīriem „Vaidelotē”, bet mani – pie večiem. (Smejas.) Tā es ar večiem esmu salaulāts visu dzīvi, arī tagad man ir tikai veči. Protams, neko labāku izspiest no manis vairs nevar...

– Tomēr dīvaini, ka jums, tādam jaunam, zaļam gurķim, bija jāsāk spēlēt večus...

– Jā... Vidusskolā pašdarbībā es arī spēlēju kaut kādus profesorus, savukārt skolotājs spēlēja manu dēlu. Tā ka... Pateicīga āriene večiem. No jaunības svaiguma, no mīlētājiem man nekad nekas nav sanācis. Ja arī kāds mēģinājums ir bijis, tad tās ir bijušas vienas vienīgas katastrofas.

– Tomēr esat mēģinājis?

– Vienu reizi mani iemeta Pūcīša vietā, tā bija Gunāra Priedes luga – tā kā uz mīlētāju... Bet tā bija katastrofāla situācija.

– Iznāk, ka ne tikai iekšējais uzstādījums aktierim nosaka ampluā, profesionālo likteni, bet arī izskats...

– Nu, protams! Tomēr, ja tu pats netici, tad arī nekas labs nevar sanākt. Bet par savu izskatu man nekādu pretenziju nav. Pateicoties tam, gandrīz visus neliešus esmu nospēlējis... Pa visām Padomju Savienības kinostudijām izdauzījos. Tas bija šausmīgi sarežģīti un grūti – lidmašīnas, vilcieni, viesnīcas un nepārtrauktas dzeršanas. No tā nebija iespējams izvairīties. Fašisti, profesori, traki cilvēki, jukuši, pilnīgi jukuši, mazliet jukuši – tādas man bija tās lomas...

– Kā jūs domājat – vai tas jūsos ir atstājis kādu nospiedumu?

– Trakie? Dabiski, ka ir! Tas ir kaut kāds vīruss (smejas), kas agri vai vēlu ienāk tevī, jā.

– Tā jau mēdz teikt, ka ar laiku psihoterapeiti paši nojūdzoties...

– Bija tāda igauņu filma, gan pēc mūsu Lorenca scenārija, kurā man atkal bija jāspēlē trakais. Epizode neliela, bet beidzās ar to, ka es apprecējos ar igaunieti. Tā bija mana pirmā sieva... Tā ka lomas atstāj iespaidu, jā.

– Tiešām apprecējāties ar igaunieti?!

– Kā citādi? No pirmās laulības ir divas meitas.

– Viņas dzīvo Igaunijā?

– Nē, viena Amerikā, viena Rīgā. Man ir trīs mazbērni, kas nav igauņi, bet latvieši – pagaidām.

– To jūs tā kā pieskaitāt pie savas dzīves šizīgākajiem gājieniem?

– Laikam... (Smejas.) Lai gan riskanti gājieni ir bijuši ļoti bieži.

Kā ebrejs pie Raudu mūra

– Vai mamma, saklausījusies režisora krāšņos stāstus, tā labprāt palaida jūs uz Rīgu un teātri?

– Viņa jau tos nedzirdēja! Tā stāstīšana nenotika mūsu mājā, drīzāk – viens pret vienu, tikai man.

– Tad jūs to smago mācību grāvi nemaz nerakāt?

– Attiecībā uz aktiera profesiju? Nē, esmu caur un cauri pašdarbnieks. Ja vien par mācīšanos aktiera profesijai nesauc Dailes teātra 3. studiju.

– Tomēr iestājāties?

– Jā, tolaik vairs nebija citu domu. Mēs ar Bruno jau bijām ārštatā un spēlējām šur tur izrādēs, tāpēc mums sevišķi nebija par ko uztraukties. Zinājām, ka no tiem pāris simtiem, kas mēģināja iestāties, mūs noteikti uzņems. Uzņēma četrdesmit divus. Patiesībā milzīgs skaits vienai studijai. Es tur biju tā kā neklātienē. Man bija daudz izrāžu, nodarbības notika pa vakariem, un es uz tām vienkārši netiku! Daudz neko nemācījos – izlīferējos, izslīdēju cauri. Tāpat kā vēlāk, mācoties Konservatorijā režiju; tas bija kaut kāds tautas pasākumu, masu režijas kurss. Es filmējos, braukāju, spēlēju teātrī, bija mēģinājumi, tāpēc ar nodarbībām, sesijām, eksāmeniem bija tā švaki, nosacīti...  

– Pasniedzēji pievēra acis?

– Jā, protams... Dažkārt kāda priekšniece gan kliedza, ka “te ir ieviesta neklātiene neklātienē”! Kā tas vispār iespējams, un vai tas ir padomju cilvēka cienīgs darbs, ko es daru... Bet – tādi bija apstākļi.

– Vai, atnācis uz teātri, pārliecinājāties, ka tās vieglās dzīves ir vairāk nekā melnās garozas? Tā taču laikam nav...

– Nē, tās ir dažādas lietas.

– Kādu jūs ieraudzījāt to garozas pusi?

– Neiedomājami garus mēģinājumus, baigas nīkšanas, kas man vēl tagad bendē nervus... Es taču nevaru tik ilgu laiku nosēdēt, ja nekas nenotiek! Jā, režisori bieži vien organizē mēģinājumus tā, ka nekas nenotiek. Kaut kādas ilgas runāšanas... Piemēram, šodien pat – nu, ļoti grūti bija izturēt... Atkačūna vadībā vismaz stundu mēģinājām dzemdības. Izrāde sākas ar to, ka tiek dzemdēts Moljērs, un mēs visi piepalīdzam, viss ansamblis. Tas gāja stundu! Un var iedomāties, kā ir stundu stāvēt kā žīdam pie Raudu sienas un nepārtraukti sist galvu pret sienu, skaitīt lūgšanas... Es sēžu pie klavierēm un situ ar galvu, lai palīdzētu tām dzemdībām. Tā tas notiek – lai piedzemdētu lugu, ir...

– ... visu laiku jādauza galva?

– Ir nepārtraukti jāsit galva pret Raudu sienu. Un vēl visu laiku jābāž tās caurumos papīrīši ar vēlēšanos, kaut izdotos. Mēs jau vienmēr, par katru lugu, ceram, ka izdosies; ka augļus nesīs katra Raudu siena. Bet ne vienmēr tā notiek... Jācer, ka ar šo gabalu tas notiks, brīžiem tur kaut kas uzplaiksnī. Mēģinājumos nevar pateikt, kamēr viss nesaiet kopā. Dažreiz mēģinājumos ir ārkārtīgi interesanti un smieklīgi, bet beigās, kad visi komponenti sanāk kopā, nekas, viss sabrūk. Reti, ļoti reti teātrī ir gadījumi, kad visi kauliņi sakrīt pareizajās kombinācijās; tā notiek vienreiz gadsimtā. Tomēr nevaru sūdzēties. Būtībā teātris ir ārkārtīgi interesants. Tas cilvēku pētīšanas process... Tagad režisori un aktieri ar to vairs nenodarbojas, bet agrāk gan mēs pētījām laikmetu – lugas laikmetu. Autora personību. Ne tikai to, ko viņš ar šo lugu ir gribējis teikt, bet visu – arī citas viņa lugas.

Tādā ziņā Atkačūns arī tagad mēģina šajā lugā iedabūt iekšā ne tikai Bulgakova Moljēru, bet arī citu Bulgakovu – „Meistara un Margaritas” tēlu sistēmu. Vēl šodien viņš teica – nu, Bulgakovs, tas ir šķībi. Te nebūs Blaumanis... Bet “šķībi” – tas nozīmē, ka viss it kā ir ticami, bet iet drusciņ šķībi. Turklāt var būt šķībi uz vienu pusi, un var būt uz otru. Ja nošķiebjas par daudz, tā būdiņa var sabrukt. Tomēr šķībi ir jābūt. Crazy. Kā „Meistarā un Margaritā” – viņam viena brille bija saplīsusi, bet nebija izkritis viss stikliņš, tikai puse.

Un traģifarss, par ko runājām sākumā, ir visgrūtākais uzdevums. Ja aktierim izdodas noturēties uz tās slīpās virsmas un neiekrist ne vienas, ne otras puses bezdibenī, tas ir visfenomenālākais gandarījums! Lai tur būtu kaut kas tāds, kas kņudina gan pašam, gan skatītājam. Lai nepārtraukti būtu drusku smieklīgi un interesanti. Nevis tā – “hā-hā-hā”. Nē, truli smiekli aktierim ir visapvainojošākie, bet lai smietos gudri... Kaut vai pie sevis ķiķinātu. Es arī ķiķinu, uz nebēdu ķiķinu, kad skatos kaut ko jautru un interesantu.

– Šajā ziņā esat gardēdis?

– Protams, protams! Ja atrodas pareizais garšvielu sajaukums, ir brīnišķīgi...

– Ko jūs tādu pēdējā laikā esat atklājis?

– Nacionālajā teātrī redzēju Kirila Serebreņņikova „Mirušās dvēseles”. Tur bija simtiem atklājumu! Aktierisku. Kopumā izrāde – nu, tā, neizteikšos, bet, kas attiecas uz profesiju, uz aktieru aizrautību, atdevi, visu, kas tur notika, tas bija ļoti interesanti! Niansēs... Un labā tempā, viss ļoti dzīvi, feini un izdomāts līdz pēdējam sīkumam. Galvenais – līdz skrupuloziem sīkumiem! Bet, ja tu sāc aizrauties, sāc ķiķināt par vienu lietu, pēc tam daudz kas pazūd, jo temps ir liels un izdoma – vienreizēja. Tiešām interesanti, ļoti! Man patika, ļoti patika!

Moriartija skatījums uz dzīvi

– Bet, atceroties, teiksim, tādu kopēju sajūtu, ar kādu jūs vairāk esat dzīvojis – ar traģisko vai komisko?

– Man laimējās, jo mans skolotājs 3. studijā bija Pēteris Pētersons. Un, lai gan viņš bija – kā jau visi talantīgie – pilnīgi neciešams cilvēks, ar viņu bija interesanti. Ļoti interesanti! Es biju kā mazs gariņš, un viņš, protams, uz mani arī kā uz putekli skatījās.

– Jūs to jutāt?

– Jā! Viņam jau viss apkārt bija tā diezgan putekļaini... putekļaina vide (Smejas.) Bet no viņa varēja tikai mācīties. Un sakrita tā, ka es guvu apliecinājumu: viņa pasaules uzskats, kaut arī neiedomājami juceklīgs un paradoksāls, ir interesants! Negaidīts, aiz katra stūra nepārtraukti glūnēja kādas jaunas pārvērtības... Ar viņu kopā bija baigi interesanti! Kādās divās lugās es viņam biju kā režijas asistents – piedzīvoju arī to...

– Vai līdz ar to jums bija āķis lūpā – būt režisoram?

– Tas nepavisam nebija mans aicinājums, nē! Vēl tagad uzskatu, ka ļoti daudz ko nevajadzēja darīt. Vienkārši tajā brīdī neviena nebija, un mani bīdīja izmisuma situācijā – it kā glābt... Kaut kādas maziņas ludziņas, kaut ko vajag uztaisīt... Tas arī tika darīts. Protams, bija interesanti sastapties ar cilvēkiem. Tas – dažādi cilvēki – mani interesē vēl līdz šai dienai. Cilvēku stāsti! Norises, attiecības. Vērot ilgākā laika periodā, kas ar viņiem notiek, vērot savus kolēģus... lai gan negribētos ne par ko izteikties... Teātrī vispār ne par ko nedrīkst izteikties! Esmu domājis rakstīt memuārus, esmu mēģinājis pierakstīt mēģinājumu procesus, vēl šo to, bet – vai to vispār vajadzētu kādreiz publicēt? Kamēr tas nav novests līdz galējam, kad tas ir interesanti, smieklīgi, nevis vienkārši sausas lietas... Lai gan mani pieraksti nav sausas lietas, man ir pierakstīts tikai paradoksālais, muļķīgais, smieklīgais.

– Tieši gribēju teikt, ka bieži vien, darbu pārstrādājot, tas kļūst sauss.

– Jā, to nevar nekādā gadījumā! Tad ar to vispār nedrīkst nodarboties.

– Jāatrod tā īstā, sulīgā sajūta.

– Nu ja! Tāpēc jau dzīvē tik daudz ir palaists garām, ka teātrī vai filmējoties neesmu to uzreiz piefiksējis... Ja tās sīkās norises, sadursmes nenofiksē uz vietas, pēc tam ir šausmīgi grūti to restaurēt; pazūd tieši konkrētība sīkumos, vēlāk viss ir tādā atstāstījuma formā: jā, tur bija tā un tā, bet – tas vairs nesmaržo. Tāpēc mani visu laiku mudina – nu, uzraksti, uzraksti, arī par sevi un vēl par kaut ko... Bet dzīve pamazām kļūst aizvien neinteresantāka un skumjāka, ārēju un iekšēju notikumu ir aizvien mazāk, visu nomāc masu kultūra, kas ir visapkārt, cilvēku attiecībās nav vairs smalkuma. Viss nogludinās, kļūst neinteresants, banāls, caurredzams. Vairs nav nekāda noslēpuma. Tu redzi, ka tas cilvēks tā dara tāpēc, ka viņam galvā ir nauda... Šī tirgus ekonomika ir iznīcinājusi visu jauko, jautro dzīvi, par ko man kā jaunietim stāstīja Jānis Menca.

Nu, nekad tāds vecais labais Smiļģa Dailes teātris nevarētu pastāvēt tādā tirgus ekonomikā, kāda tā ir tagad! Tas ir pilnīgi neiespējami, absurds. Cilvēciskas attiecības vairs nav iespējamas, šeit jau ir, teiksim, necilvēciskas attiecības. Lai gan esmu liels optimists un domāju, ka kaut kādas cerības uz nākotni ir. Tas, ka latvieši iznīcinās latviešus, ir pilnīgi skaidrs. Tas bija skaidrs jau vakar. Ar Šķēli, kas nes karogu kā pirmais... Nākamais solis – cilvēki noteikti iznīcinās cilvēkus.

Manuprāt, visa tā evolūcija, sākusies no Darvina mērkaķiem, ir aizgājusi nepareizu ceļu. Cilvēks kā tāds ir mutācijas kļūda. Jo agri vai vēlu viņš iznīcinās otru cilvēku, iznīcinās dabu, visas pārējās dzīvās būtnes. Bet es ļoti labi saprotu, kur ir cerība. Es saprotu budistus. Reinkarnācija. Protams! Visam jāiznīkst. Kā ir iznīkušas visas civilizācijas, tā iznīks arī cilvēki, bet paliks amēbas, mikrobi, visi sīkie organismi – tos iznīcināt nav iespējams. Jo, kā rāda pēdējie zinātnes atklājumi, visas tās sīkbūtnes izdzīvo pat zemes iekšienē, vulkānos, tajā drausmīgajā karstumā. Izdzīvo arī visdziļākajās okeāna rievās, kur laukā nāk sērs. Un tieši no tām indēm viņi dzīvo! Tā ka, ja viss aiziet bojā, paliek sīkbūtnes un iespēja reorganizācijai, lai atkal viss attīstītos no  sākuma. Tam aplim noteikti ir jāiziet cauri, un tas ir ļoti optimistisks un priecīgs skatījums.

– Nav vis optimistisks... Tas ir tāds Moriartija skatījums.

– (Skaļi smejas.). Jā, tāds Moriartija skatījums uz dzīvi. Tā ka viss ir pilnīgi pareizi.

Par sirdsapziņu un slimo civilizāciju

– Jūsos nav gaišāku domu?

– Nav... Nē, nē!

– Nopietni?

– Jo es vairāk dzīvoju, jo vairāk priecīga redzu šādās domās... Jā, es esmu optimistisks ciniķis. Citādāk jau nav iespējams skatīties uz to, kas notiek apkārt, kas notiek ar Rietumu civilizāciju. Neņemsim tik tālu – kas notiek ar Latviju. Kauns! Brīžiem jāsarkst to cilvēku vietā, kas to dara. Bet viņi saka – mēs tur ņe pričom! Es dzīvoju vienā ciemā kopā ar Tautas partiju, ar Tautas partijas stūmēju – visus šos gadus. Kalvītis – lūk, kur ir optimisma paraugs! Lūdzu, atkal jauns amats, viss kārtībā! Manī meklēt šādu optimismu – atvainojiet... Ja mani izmet no teātra, pensijā es esmu, ārā, un cauri... Es jaunu amatu dabūt nevaru. Varbūt vienīgi par sētnieku. Bet Kalvītim – lūdzu!

– Jūs taču arī ir mēģinājuši ievilināt kādā partijā?

– Ir, ir mēģinājuši. Un ne tikai partijā. I’m sorry, mani ir mēģinājuši ievilināt pat brīvmūrniekos.

– Nopietni? Viņiem vajag tādus?

– Protams. Vajag izkārtnes. Visiem vajag izkārtnes...

– Viņi acīmredzot domāja, ka jums varētu būt pamats neatteikties. Varbūt zināmā mērā tā ir jūsu nosliece uz intelektuālām lietām – cik nojaušu, īpaši neesmu studējusi...

– Jā, jā! Es esmu studējis. Esmu ļoti daudz par to lasījis un interesējies.

– Jums negribējās tur ieskatīties vismaz pa šķirbiņu?

– Nē. Man nav gribējies ieskatīties ne pionieros, ne komjauniešos, ne komunistu partijā, nedz arī kādā no tām partijām, kuras mani mēģināja aicināt. Es negribu ieskatīties organizācijā, kas tevi piespiež pie sienas – lūdzu, tagad!

– Un liek spēlēt pēc saviem noteikumiem.

– Jā... Saprotiet, kas notiek ar šitām partijām... Cilvēks tiek iznīcināts, padarīts par mērkaķi – ceļ tik roku, partijas disciplīna. Kurš neievēro disciplīnu – ārā! Bet kur ir vieta sirdsapziņai?! Ārpus partijas taču tie cilvēki ir normāli, tātad... Nu jā, es esmu optimists. Viss ir nolemts, un tas ir neglābjami. Mans draugs Vonnegūts, nu jau diemžēl miris, arī runāja par to pašu. Ar Rietumu civilizāciju, kura ir slima, ir cauri – uz to norāda kaut vai tas, ka šī civilizācija nevar izturēt muhamedāņu spiedienu. Viņi, lai kādi arī būtu, ir par šo planētu. Viņi ir pret globalizāciju! Ja man būtu bijušas tādas iespējas, arī es būtu tajā laivā, kuru sabrauca japāņu kuģis, kopā ar zaļajiem, kuri cīnījās pret vaļu medībām. Man nepietiek nedz laika, nedz līdzekļu, lai tik tālu aizbrauktu un tajā laivā iesēstos, bet kaut kad taču mums jāattopas, redzot to, kas notiek ne tikai atmosfērā, bet arī cilvēku dvēselēs šā baismīgā truluma, globalizācijas un amerikānisma spiediena dēļ!

Esmu piecas sešas reizes bijis Amerikā ar teātra braucieniem, un, jo vairāk esmu braucis, jo dīvainākā kārtā jūtu, ka tas amerikānisms kļūst aizvien nospiedošāks; ka tā ir tāda pilnīgi liekulīga cilvēcība, tā ir vienkārši nāve. Tā ir cilvēka individuālās brīvības apspiešana. Amerikāņu demokrātija?! Tas ir smieklīgi! Viņi ir pakļauti (tāpat kā mēs tagad – tie, kas maksā), viņi visi dzīvo uz parāda! Atšķirība ir tikai tāda, ka Latvijā cilvēki uz parāda vairs dzīvot nevar, viņiem nav no kurienes ņemt. Bet amerikāņi joprojām dzīvo uz visas globālās pasaules parāda. Un izliekas, ka nekas nav noticis, viss ir okay, smaida... Pēdējā laikā lasu Stīvenu Kingu – man ļoti patīk šis rakstnieks – angļu valodā, amerikānismus, cik nu varu, izlaižu, jo, nezinot kontekstu, saprast tās sīkās nianses nav iespējams. Bet tas, kas ar viņiem tur notiek, ir traģiski.

Kā mainās pasaule

– Ir arī kāda gaišā puse, kur rodat harmoniju?

– Jā, protams! Šogad bija sniegs, un varēja slēpot!... Citus gadus ir tā – kamēr nones no bēniņiem slēpes, sniega vairs nav! Bet šogad bija ideāli. Es paguvu diezgan daudz.

– Ar distancenēm?

– Jā! Nav jau līdzekļu, lai brauktu pa kalniem. Es – no Klapkalnciema līdz Apšuciemam, pa mežu, atpakaļ gar jūru vai otrādi. Raugoties, kādi ir vēji. Vienmēr var iekārtoties, dreifēt pa vējam. Tie astoņi desmit kilometri, tas mani pietur pie dzīvības. Un es jūtu arī neiedomājamas sāpes! Tūlīt arī metīšos, braukšu uz Klapkalnciemu, bet uz slēpēm uzkāpt vairs nepagūšu, un rīt no rīta man atkal jābūt uz mēģinājumu. Tagad tie mēģinājumi sanāk visu šo skaisto laiku, tā nekad nav bijis! Vienmēr man pavasarī ir bijis brīvs laiks, bet tad nav sniega. Taču tagad, kad ir sniegs, es esmu aizņemts – spiests tupēt šeit un sarunāties par neko! Tas viss ir kaķim zem astes, tam nav nekādas jēgas! Jēga ir vienīgi tam, ka mēs vēl esam dzīvi. Izdzīvošana ir pēdējais, tas attiecas arī uz amēbām, tupelītēm un zaļajām aļģēm. Viņas izdzīvos! Bet es nezinu, kā būs ar mums. Nu, jācer, ka izdzīvosim.

– Jūs tagad ziemu un vasaru Klapkalnciemā dzīvojat?

– Jā, jo es vairs nezinu, ko darīt brīvajā laikā. Arī visas grāmatas ir aizvestas tur. Protams, var aiziet uz kino, teātri, koncertu, bet tik un tā mēs ar Ilzi pēc tam braucam atpakaļ uz Klapkalnciemu. Otrā dienā atkal jābrauc uz Rīgu. Bet Klapkalnciems to atsver... Man, braukājot ar autobusu, viens brauciens iznāk gandrīz divi lati. Diezgan smuki. Bet es esmu ar mieru maksāt vienalga ko, lai tikai tiktu projām no Rīgas!

– Jūs nebraucat ar mašīnu?

– Es ne. Ilze brauc. Ja viņa mani izvadā, esmu laimīgs, jo darīt to pašam... man uz tehniku nav ne mazākas noslieces. Pilnīgi sveša pasaule jau kopš bērnības.

– Dīvaini, jo jūs tomēr tā kā no laukiem...

– Astoņpadsmit gadi ir nodzīvoti Siguldā.

– Jutāties kā baltais zvirbulis?

– Diezgan... Vientuļā vidē. Katru dienu uz skolu – ar prāmi vai laiviņu pāri Gaujai, tad augšā uz skolu, tad atpakaļ. Katru dienu skrienot lejā, lecot pa akmeņiem, visus gadalaikus var izstaigāt, var redzēt, kā mainās pasaule.

– Jūs šo vientulību sevī esat saglabājis visu mūžu?

– Protams, bez tās nav iespējams dzīvot! Man arī izdevās nokārtot, ka pie mājas ir septiņi hektāri meža. Aizaugušas meža ganības, arī tas ir mans izdzīvošanas objekts. Kad nav sniega, rudenī vai pavasarī. Vasarā es tur nerādos. Savest mežu kārtībā, ar mačeti izcirst pamežu, retināt, zāģēt visus nokritušos, vētras izgāztos kokus – tagad tādu ir diezgan daudz... Visu laiku gaidu – kolīdz sniegs nokusīs, nogāztie koki jādabū prom, jāalgo cilvēks, kas to izdarīs ar motorzāģi, jo pats jebkādai tehnikai baidos ķerties klāt. Tad tas jādabū mājās... Tā ir lauku saimniecība – pavisam neliela, vistu un trušu mums nav, cūku arī pagaidām nav, bet drīz par to būs jādomā. Ir dārzs, siltumnīca... Nav neviena brīža, kad tur nebūtu ko darīt.

Tāpēc mani dzen izmisumā sēdēšana teātrī un galavārdu gaidīšana – gaidu un gaidu, mēģinājums paiet, bet es nesagaidu... Man pat nekas daudz nav jādara, tikai šur tur jāparādās. Jā, tas mani dzen pilnīgā izmisumā! Esmu spiests pirkt nocenotas grāmatas, ne vienmēr gadās labas, esmu spiests pirkt nocenotu alu. Lai daudzmaz izdzīvotu. Lai pārvarētu šo... plaisu! Tu saproti, ka laiks aiziet, ka tas ir tavs pēdējais laiks – bet tu vienkārši sēdi un gaidi izgājienu. Ja tu spēlē lielu lomu, tu esi tajā iekšā un peldi – visai lugai cauri. Kaut kur nospēlē šķērsām, vienalga, bet tu vari to labot! Bet, ja tu sēdi aiz skatuves un gaidi uzgājienu, kur tev jāpasaka tikai divi trīs teikumi, tu tos visu esi laiku atkārtojis, un tad uzej un pasaki kaut ko nepareizi... Un tā tas parasti notiek! Teātra anekdotes ir par to (smejas), jo tas ir neiedomājami grūti, jā. Nu, tās ir tās skaistās teātra lietas...

Galvenais – turi muti, dēls!

– Varbūt skanēs šabloniski, bet vai visos laikos nav tā, ka visa pasaule var iet šķībi, bet to īsto mieru, harmoniju un spēku mēs rodam pašos tuvākajos cilvēkos?

– Protams! Kad aizbraucam ar Ilzi uz Klapkalnciemu, iekurinām kamīnu, es noklausos bēdu stāstus no otras puses. (Smejas.) Vai, ja atbrauc Gustavs... Nu, daudz draugu man nav. Viens labs draugs man ir Gustavs no Vācijas.

– Dēls?

– Jā! Viņš drīz atbrauks, pēc kādām dienām viņam jābūt klāt.

– Ko viņš dara Vācijā?

– Doktora disertāciju “sit cauri”. Freiburgas universitātē.

– Par ko viņš mācās?

– Par ko? To nevar zināt, par ko viņš mācās... To mēs neuzzināsim, kamēr nebūsim piedzīvojuši. Viņš raksta doktora disertāciju – par viduslaiku vēsturi, par dažādiem klosteriem. Par dominikāņiem, franciskāņiem...

– Arī par brīvmūrniekiem?

– Nē, par viduslaiku klosteru attīstību Baltijas reģionā – apmēram tā. Vairāk, protams, palīdz Tallinas arhīvi, jo Rīgas arhīvi tiek iznīcināti; Latvijā tiek iznīcināta visa tā sistēma. Tas ir spilgts piemērs – kā arhīvi tiek uzturēti Tallinā, kā tiek maksāts cilvēkiem, un kas tikmēr notiek šeit! Ņemiet jebkuru jomu un paraugieties, kas notiek Latvijā un kas – Igaunijā. Kā var, dzīvojot blakus, šeit būt tik nesakarīgi, neorganizēti, nesakopti un vērst dzīvi nevis uz tautas labklājību, bet uz iedzīvošanos, krāpšanos...

Nu, kauns! Nepārtraukti tu saskaries ar to, kaut vai aizbraucot uz Ameriku, ka tev ir kauns, jo tev prasa: “Ko jūs tur darāt?!” Un ko tad mēs varam darīt? Ko es varu darīt? Es visu laiku par kaut ko balsoju, bet izrādās, ka tas nav nekas. Balsoju par tiem, kuri, būdami opozīcijā, neko nedara, bet pēc tam, nonākuši pozīcijā, viņi atkal neko nedara! Nu, kas tas ir? Vai tiešām mēs jau sen esam nopirkti un pārdoti tā, ka rokas ir sasietas un neviens vairs neko nevar darīt? Lai gan tas, man liekas, arī ir izskaidrojums. Ka šajā ēnu ekonomikā visa Krievijas un Amerikas nauda ir tā sapinusies, ka esam neglābjami pārdoti! Ne tikai mūsu paaudze, bet arī nākamā, mazbērni. Nupat jau bezcerīgi pārdoti!

– Jums nav labu paziņu, kas sēž Saeimā?

– Ir tepat teātrī viena aktrise! Spoža pārstāve visbriesmīgākajam apzīmējumam – politiķis. Spilgta politiķe. Lūdzu!

– Viņa uz jums apvainosies.

– Bet tas jau nav jāraksta... (Smejas.)

– Un tā jūs iedzīvojaties nedraugos...

– J-jā... Es esmu dzīvojis ļoti uzmanīgi. Mana muterīte nomira 98 gadu vecumā, un viņa man lika pie sirds: “Juri, lūdzu, neko!...” Viņa bez diviem gadiem izdzīvoja visu pagājušo gadu simteni un redzēja visu – sākot ar Piekto gadu un beidzot ar visu pārējo. “Tikai nejaucies iekšā!” viņa teica.

– Viņa mācēja turēt mēli aiz zobiem.

– Jā! Bet es arī esmu mācējis. Neesmu nekur iejaucies! Ir bijusi tikai parunāšanās ar paziņām vai draugiem alkohola iespaidā, un tik un tā tas ir drausmīgi atmaksājies! Momentā!... Jo ir cilvēki, kas vienkārši gaida, kad tu beidzot izrunāsies, atklāsies un pateiksi, ko tu domā. Un tas momentā nonāk tur, kur vajadzīgs! Teātrī tas neglābjami ir bijis visos laikos. Turklāt dažreiz esmu to apzināti darījis – pateicis visu, ko domāju, lai pārbaudītu – būs vai nebūs? Jā! Jau nākamajā dienā!... Viss, kas saistīts ar Artūra Dimitera kliķi, arī ar Artmani; tur man ir ļoti daudz piedzīvojumu... Brīžiem ir sajūta, ka jāiet uz mežu un jāiekliedz bedrē. Jo – es saprotu, kamēr cilvēki ir dzīvi, kamēr tas kādu skar, nu, nevar par to arī runāt. Bet piedzīvojumu bijis ļoti daudz. Esmu aculiecinieks... Diemžēl man ir tāda nelaime, ka autoostās – un arī visur citur, kur vien es parādos – man nez kāpēc piesienas cilvēki, mēģina izstāstīt kaut ko par sevi, par savām nelaimēm... Tāpat notiek arī teātrī.

– Atpazīstot jūs?

– Arī. Bet ne tikai atpazīstot.

– Bet jūs teicāt, ka jums patīk cilvēku stāsti.

– Ļoti! Ļoti.

– Jums vajag diktofonu nēsāt līdzi.

Tas gan, jā. Man atliek ieiet kādā kafejnīcā, izdzert 100 gramu, lai tūlīt kāds krievs vai jebkurš cits piesēstos klāt un sāktu stāstīt savas problēmas. Nupat arī tā bija, man pirms pāris dienas vajadzēja palīdzēt vienam labi iemācīties latviešu valodu. Viņš teica – tā kā mēs viņus nicinām, viņš runājot latviski, bet slikti, un es varētu uzņemties mācīšanu... “Ģed, pomogi mņe! Nu, iemāci man labi latviešu valodu!”

– Kā – tā, uzreiz pie glāzes, pie galda?

– Jā! Tas ir pēdējais piemērs, bet tādu ir ļoti daudz. Stāsti ir ļoti interesanti.

– Jūs viņus pievelkat...

– Acīmredzot... Kaut kā...

– Diez vai viņi atceras kinofilmas ar fašistiem.

– Nē, ir ļoti daudz čigānu un krievu, kas atceras vecās padomju kinofilmas, sazīmē mani, bet viņu kļūst arvien mazāk, jo viņi izmirst. Bet tā var runāt 100 un 200 gadu... Kā Hašeks teica: “Vai jūs zināt, kas ir ietve? Tā ir ielas daļa, kuru no vienas puses ierobežo siena un no otras puses renstele. Vai jūs zināt, kas ir renstele?”...

Sandra Landorfa/Foto: Aigars Hibneris