Dezertējis no lielinieku karaspēka, dažas dienas pasēdējis vācu žandarmērijas apcietinājumā (vāciešiem aizdomas – latvietis, tātad lielinieks), pēc atbrīvošanas 28. maijā Jēkabs Grīns brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku 1. Jelgavas brīvprātīgo rotā kā virsleitnants. Jūnijā viņu iedalīja Rīgā izveidotajā Skolnieku bataljonā kā rotas komandieri. Jūlijā, izformējot bataljonu, Grīnu kopā ar viņa komandēto rotu iedalīja Latvijas armijas 7. atsevišķajā bataljonā, bet augustā – 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Taču ievainojuma1 sekas bija jūtamas, un septembrī ārstu komisija Rīgā atzina viņu par derīgu tikai aizmugures dienestam. Fronte un pulks bija jāatstāj.

1 – Nakts sadursmē ar vāciešiem 1917. gada 20. jūlijā pie Grenčiem poručiks Grīns ar lodi tika ievainots galvā un mutē, pēc kā viņu evakuēja uz latviešu strēlnieku lazareti Rīgā. Pēc operācijas augustā, vācu karaspēkam uzbrūkot Rīgai, Jēkabs Grīns tika evakuēts uz hospitāli Petrogradā, kur viņš bija liecinieks lielinieku apvērsumam un varu maiņai Krievijas galvaspilsētā.