Ik nedēļu otrdienās Latvijas valsts TV 1.kanāls raida interviju ar kādu pazīstamu un raidījuma veidotājiem interesantu personu. Raidījumam nosaukums ir 1:1, bet kā ir apstiprinājuši daudzi šī raidījuma dalībnieki - faktiski intervējamais, it īpaši, ja viņam nav pieredze atrasties studijas lampu gaismās, atrodās pamatīgā diskomforta zonā, kur pretī ir viens pieredzējis ētera žurnālists un neredzama komanda, kura aizkadrā palīdz intervētājam ātri noreaģēt uz sarunas saturu, nosuflēt precīzus jaunus un negaidītus jautājumus. Pamatmetode, izsist intervējamo no līdzsvara un turpināt  barā sist un dauzīt tādā psiholoģiskā nokdauna stāvoklī.

Tas notiek vienmēr, izņemot  tās retās reizes, kad uzaicināta kāda persona, kura aizkadra režisoru skatījumā ir pelnījusi atbalstu. Bet, tas gadās reti. Raidījums derētu par mācību līdzekli jaunajiem žurnālistiem lekcijās par žurnālista ētiku. Ir ļoti uzkrītoši, kā publiski intervētāji demonstrē savu izteikto necieņu pret uzaicināto viesi. Arī varu.

Nenoliedzami ir vajadzīgas intervijas par politiķu, ierēdņu un citu personu darbu un stilu, par iespējamiem un zināmiem likuma pārkāpumiem, taču to var izdarīt, ievērojot elementāru cieņu un bieži vien - pieklājību. Arī policists, izmeklējot kādu lietu, noziegumu, var pierādījumus iegūt un nostiprināt, profesionāli strādājot, bet var to arī izdarīt, pārkāpjot likumu un cilvēku sitot vai savādāk ietekmējot. Tieši šāds būtu salīdzinājums.

Kā atdarināšanas vērts piemērs ir LTV nu bijušais žurnālists Oļegs Ignatjevs, kā arī viņu nomainījušais Aleksejs Dunda, vai radio žurnālisti Arita Grīnberga, Dzintris Kolāts, Vadims Rodionovs, Jānis Šipkēvics, Andrejs Volmārs un daudzi citi. Pat citās jomās daudz kritiizētais un ekscentriskais Andris Kivičs savās cieņpilnajās mierīgajās intervijās spēja parādīt intervējamā personību daudzpusīgāk, nevis pēc šī beznoteikumu cīņas raunda, kur pat samērā nesimpātisku personu pēc raidījuma vienkārši cilvēciski ir žēl. Ja zināšanu un profesionalitātes trūkumu aizvieto ar netīriem spēka paņēmieniem, tas nekad nedod labu rezultātu.

Ir arī īpaši izņēmumi un teši tāpēc tie paliek atmiņā.
Konkrētais raidījums Tv vēsturē patiesi ir īpašs, jo studijā tiekas divi līdzīgi - bez morālām bremzēm, bez cieņas pret oponentu. Abi uzskata, ka tas, ko un galvenais kā viņi dara, ir pareizi un noteikti ārpus jebkādas kritikas. Citi, noteikti ir kritizējami, nosodāmi un zākājami. Skaistajai Ingai nav grūti nosodīt Baibu Sipenieci par Jūras svētku vadīšanu Ventspilī (kas tas ir - Latvijas Čečenija? ), Artuss, labi apguvis aktierru runas mākslu, zin, ka vajag uzbrukt bez pauzēm, kaut ko jautāt, radīt iespaidu, ka zin ko vairāk, bet galvenais - neļaut apjukušajam oponentam ievilkt elpu, atgūties un atbildēt, turpinot bombardēt ar arvien jaunu un jaunu jautājumu kravu.

Raidījumā divi narcisi ar visatļautības apziņu, kur ikviens, kurš pagadās ceļā ir tikai līdzeklis savu ambīciju un ego apmierināšanai. 

Abi dalībnieki bija bez filtra un bez morālām bremzēm:
– Kaimiņš agresīvi pārņēma vadību, pārtrauca Spriņģi, izvairījās no jautājumiem, lietoja sulīgus izteicienus un pārgāja uz personiskiem uzbrukumiem.
– Spriņģe centās noturēt kontroli, bet beigās pati, nespējot noturēt savu uzbrūkošo toni un intervējamā pazemošanas tehniku, nonāca aizstāvības pozīcijā, nespējot atbildēt uz jautājumiem par vīra ienākumiem, algu u.c., ko tik dāsni citos raidījumos gāž pār citu galvām.

Studijā satikās divi ļoti spēcīgi, tieši un nekaunīgi personāži, kuriem abiem trūka paškritikas un vēlmes piekāpties. Rezultāts — klasisks sadursmes raidījums, kas ātri pārvērtās haosā un izraisīja milzīgu rezonansi sociālajos tīklos.Daudzi toreiz (un joprojām) saka: "Šis laikam ir vienīgais raidījums, kurš ir pārtraukts pirms laika." Tas kļuva par īstu TV leģendu Latvijā.

Šis laikam ir vienīgais raidījums, kurš ir pārtraukts pirms laika.

Jūsu uzmanībai spilgtākais šī cikla raidījums :