• 32509. Veļu-laiks, zemlika, jeb Dieva -dienas tika svinētas četras nedēļas, no 29. sept. līdz 28. oktobrim. Šai laikā nedarīja nekāda darba, sevišķi nekūla labības, domādami, ka veļu laikā kulta labība nedīgst. Viņi sataisīja visādus ēdienus un nolika tos zemē atsevišķā rūpīgi izslaucītā istabā. Vakarā tur iegāja mājas - tēvs ar degošu skalu rokā un sauca skaļā balsī savus mirušos vecākus, radus un draugus, lai tie nāktu ēst un dzert. Ja skala turētājs dabūjis kādu garu redzēt, tad domājuši, ka tam drīzumā jāmirst. Kad nu vērojuši, ka uzlūgtās dvēseles jau bijušas paēdušas, tad saimnieks pārcirtis skalu ar cirvi uz sliekšņa un licis, lai gari iet atkal atpakaļ, bet lai neiet pār tīrumiem. /C. Tetsch, Curlāndischer Kirchen-Geschichte, 1767, I, 32-33./

• 32510. Latvieši svin svētkus mirušajām dvēselēm par piemiņu no trim līdz piecām nedēļām, iesākot Miķeļa dienu. Šai laikā neviens vakaros nestrādā. Kā paliek tumšs, tūliņ iet visi gulēt, lai netraucētu senču garus, kas tad staigājot pa viņu mājām. Pat ja dzird troksni klētīs un staļļos, viņi nerīda suņus, ko, zināms, prot izlietot zagļi sev par labu. Pēdējā svētku vakarā tiek daudz dzerts, bet arī gariem nolikts bagātīgi klāts galds priekšistabā, kur aizdedz arī skalu vai sveci, no kā dažreiz izceļas ugunsgrēks. Prātīgākie latvieši gan par to ierašu smejas, bet taisa svinības tomēr līdz. /J. Petri, Neuestes Gemāhlde von Lief- und Ehstland, 1809, 479./

***

Visu svēto diena ir diena, kad kristietībā tiek pieminēti visi svētie. Romas katoļu baznīcā tā tiek svinēta 1. novembrī, bet austrumu baznīcās — pirmajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem. Dienu pirms Visu svētās dienas daudzās valstīs tiek svinēts Helovīns.

Īpaši plaši Visu Svēto dienas svinības tika sāktas atzīmēt Bizantijas valdnieka Leo VI "Gudrā" valdīšanas laikā  (886–911). 

Evaņģēliski luteriskā baznīca Vācijā, Šveicē, Igaunijā un Latvijā līdzīgā veidā svin Mirušo piemiņas dienu, kas noteikta pēdējā svētdienā pirms pirmās Adventes svētdienas. 

Skandināvijas un Ziemeļamerikas luterāņu baznīcas pirmajā svētdienā pēc 1. novembra svin Mirušo piemiņas dienu (All Saints Sunday).

***

Tradīcija, ir ļoti sena, radusies pirms Kristus dzimšanas. Šo tradīciju iekopuši senie ķelti un balti. Ķelti šajā dienā atzīmējuši gada tumšās puses iestāšanos. Priesteri, druīdi, dedzinājuši ugunskurus, tajos esot ziedojuši dažādus upurus nāvei. (ķelti uzskatīja, ka it viss rodas no nāves). Pēc dažādām ugunskurā atrodamajām zīmēm zīlēja nākotni.

No ugunskura esot katrs paņēmis pa oglītei, ko mājās pavardā nolikt, tādējādi, pēc to uzskatiem, uguns pavardā dodot lielāku siltumu un degot ilgāk. Pēc ugunskura nodzišanas katrs druīds esot atstājis tam blakus mazu akmentiņu, ja no rīta kāds neatrodas vecajā vietā, tā nolicējs ilgāk par gadu nenodzīvos. Šajā laikā atveroties vārti uz viņsauli, un mirušo gari var apciemot zemi, bet kopā ar viņiem no elles ierodas arī visādi nešķīsteņi, raganas, tādēļ priesteri esot saģērbušies atbaidošos tērpos, zvērādās, lai aizbaidītu no sevis šos mošķus. Ķelti esot arī ārpusē un uz ceļiem atstājuši ēdienu, lai mirušie un dēmoni nenāktu mājā ēst.

Gan ķeltiem gan senajiem baltiem likums esot bijis uguni nededzināt pēc pusnakts. Balti šo laiku sauc par veļu laiku, kad mirušo gari apciemojuši savus tuviniekus. Tiem par godu kaut kur ārpusē esot klāts galds ar ēdieniem, ar kuriem tiem mieloties. Šādi galdi klāti pat vēl 19. gadsimtā. Šajā laikā arī aktuāla bija zīlēšana. Cilvēki, novērojot dabu, centās paredzēt, kāds būs nākošais gads. Balti ticēja, ja pie ugunskura nolikti divi rieksti blakus mierīgi viens pie otra deg, cilvēkiem, kuri tos nolikuši, tāda būšot arī kopdzīve. Tāda pati tradīcija sastopama ķeltiem. Tieši šajā laikā raganas rīko vienu no 4 galvenajiem sabatiem gadā. 

***

Plaši pazīstama tradīcija - ķirbis ar svecīti iekšā esot radusies, pateicoties īru leģendai. Kāds vīrs, vārdā Džeks (angļu: Jack) kam viss mūžs ir bijusi tāda kā uzdzīve, esot apmānījis pašu sātanu, bet debesīs viņu arī nav ņēmuši izdarīto grēku dēļ. Tādēļ viņš esot spiests mūžīgi dzīvot ēnainos kaktos uz zemes un klīst pa tumšām ielām. Vīram līdzi esot bijusi tikai viena oglīte, ar ko apgaismot ceļu, kuru tad viņš esot ielicis izdobtā rācenī, lai dod vairāk gaismas un ilgāk deg. Leģendai nonākot Amerikā, rāceņa vietā parādījies ķirbis, un šādus ķirbjus - laternas tagad sauc par Jack` o Lantern.

***

1850. gadā, kad Īrijā bija bads, daudzi bijuši spiesti doties uz Ameriku, amerikāņiem šī viņu tradīcija iepatikusies, bet sākumā visa svinēšana īstenībā bijusi huligānisms, viņi esot dedzinājuši kokus, demolējuši apkārtni. Tas ar katru gadu izvērties arvien plašāk, līdz valdībai apnika šis huligānisms, un viņi to "pārtaisījuši" par izklaides pasākumu bērniem.

Mūsdienās bērni šajā laikā pārģērbjas par visādiem spokiem, raganām, miroņiem un citiem mošķiem, staigā pa mājām, prasot saldumus, citādi tos izjokos. Gandrīz katrā amerikāņa mājā izgrebts ķirbis šajā laikā top, bet, kādēļ to darīt, viņi nezinot. Helovīnu par saviem svētkiem izvēlas arī mūsdienu burvji un raganas. Nosaukums sākumā esot bijis Visu svēto diena (angļu: All Saints` day), vēlāk to sāka dēvēt par "Allhallowmas" (the mass of all hallows), nakts pirms šīs dienas nosaukta par "All Hallows Eve" - Visu svēto dienas priekšvakars, no tā tad arī radies nosaukums "helovīni".

***

Senie latvieši uzskatīja cilvēku par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis. Mirušā cilvēka dvēsele aiziet atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Māra, Zemes māte, bet auguma neredzamais dvīnis velis nonāk Māras, Veļu mātes, gādībā. Lai gan nosaukums “velis” ir labāk pazīstams, dainās sastopami arī citi apzīmējumi: lelis, urgucis un rauducis. 

***
Latviešu uztverē velis turpina savu dzīvi Veļu valstī jeb Viņā saulē pēc tam, kad mirušais augums nodots Mārai – Zemes mātei. Tautasdziesmas stāsta, ka veļi nedzīvo bezdarbībā: tie gana govis un zirgus, arī plucina sniegu. Veļu sētā rej suņi tāpat kā zemes dzīvē. Darbi tur norit līdzīgi ļaužu sētas darbiem. Veļos kāzas dzer tiem, kas nomirst neprecējušies. 

***
Reizi gadā dzīvie aicina veļus uz mielastu savā sētā. Dieva dienas, dievaines jeb veļu laiks ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Šajā laikā saimnieks ar saimi aicina sētā ciemoties savu mirušo piederīgo veļus un sarīko tiem svinīgu mielastu.   

Svarīgs ticējums: veļu mielastu aiztikt var tikai vecuma secībā! Plāni var iziet tam, kas pirms laika ieēd no veļu galda, jo ar to mēs mirstamo secību ietekmējam – lai bērni neapsteigtu savus vecākus! 

Veļu mielošanas rituāls ir bijis pazīstams visās āriešu tautās ar sākumu sirmā senatnē. 

***

Eiropā pret šo paražu sāka cīnīties kristīgā Baznīca. Piemēram, Tūras koncils 567. gadā un ģermāņu nacionālā sinode 743. gadā izdod rīkojumus, kas aizliedz ziedot mirušajiem un sarīkot tiem svinības. Arī Sv. Augustīns savos sprediķos cīnījās pret šo paražu. 

Latvijā aizliegumi, kas skar mirušo pieminēšanu, parādās Kurzemē 1570. gadā kristīgās Baznīcas noteikumos.

Tradīcija sīksti turējas tautā –  ceļotāju atstāstījumi tomēr piemin un arī apraksta veļu mielošanu vēl 18. gadsimta beigās. 

Veļu cienāšanas apraksti dažādos novados atšķiras, taču visiem tiem ir četras kopējas iezīmes: gatavošanās veļu mielastam, veļu aicināšana, veļu mielošana un veļu aizraidīšana. (pēc Anda Leiškalne)

***

• Kad veļu laikā matus griežot, tad tie vairs neaugot.

• Veļu laikā sestdienas vakarā nevajag ogles slāpēt, lai miroņiem neklātos grūti.

• Veļu laikā jāiet gulēt priekš pusnakts un nedrīkst atstāt uguni degot pāri pusnaktij, jo citādi piemeklēs visādas nelaimes.

• Rudenī pa veļu laiku saimnieks nedrīkst iet tālu no savām mājām, jo tad veļi var būt nelabvēlīgi viņa mājām.

• 32496. To laiku no Miķēļa līdz Mārtiņam, kad garus mielo, sauc Kazdangā par iļģu laiku, Valtaiķos par garu laiku, Puzē par ķauķu laiku, Zemītē par pauru laiku, Limbažos par paurīšu laiku. Šis garu laiks iet četras nedēļas un to tura par svētu laiku./A. Bīlenšteina rokraksts, 1862.g./
• 32497. Ap Bērzauni veļu laiks iesākās deviņas dienas priekš Miķēļiem un beidzās deviņas dienas priekš Mārtiņiem. /Āronu Matīss, Bērzaune./
• 32498. No Miķeļiem līdz Mārtiņiem tos pirmdienu vakarus cieti svin par garu vakariem; un to visu svēto un visu dvēseļu dienu tik labi cieti svin un tad tos garus izvada. /No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." 1852, IV. Aizliegts izdevums./
• 32499. Gariņu jeb vecīšu laiks iesācies deviņas dienas priekš Miķēļiem un beidzies deviņas dienas priekš Mārtiņiem. /Etn. 1891,I,59. R.V.Bērziņš, Nītaure./
• 32500. Veļu laiku, novembra mēneša miglas, sauc pie mums par garu laiku, gariņiem, arī gariem./R. Straudovskis, Lielplatone./
• 32501. Ap Bruknu veļu laiku skaitīja no Mārtiņiem līdz jauniem Ziemas svētkiem. (12.dec.) /M. Šimiņš, Brukna./
• 32502. Vecumnieki skaitīja veļu laiku no Mārtiņiem līdz 12. decembra dienai. /M. Ziķēns, Vecumnieki./
• 32503. Garu dienas ir deviņas: no 1. līdz 9. novembrim. /H. Skujiņš, Aumeisteri./
• 32504. Mūsu tēvu tēviem bija gan arīdzan svētas dienas kā tās Dieva dienas, kur tie tiem gariem to nomirušu upurēja. /W. Maczewski. Spr. grāmata, 1793, 90./
• 32505. Kad rudenī ir pabeigti visi lauku darbi, tad svētī rudenājus. Katram dzimtas loceklim tad jākauj gailis jeb vista, bet sveši cilvēki tur nevar būt klāt. /P. Š., Preiļi./
• 32506. Kad rudenī vilki gaudo, - sācies veļu laiks. /M. Rulle, Lubāna./
• 32507. No Mīkāļa līdz Mārtiņam mānekļi (māņi Aumeistaros) staigājuši pa ceļiem. /H. Skujiņš, Smiltene./
• 32508. Pēc Miķēļiem pa nedēļu jāsvētī četri otardienas vakari, pirmdienai izejot, veļiem par godu. Kas šinīs vakaros strādā, tam uzmetas veļu utis visur, kur tik aug spalva, sevišķi uzacis tās noēd. Tās ir mazas kā smiltis un arī lielas baltas.  /Mucukalns, Stende./