Latvijas politiķus var iedalīt divās lielās kategorijās – „drosmīgie“ un neizlēmīgie. Drosmīgie mūs aicina būt pašaizliedzīgiem cīņā ar ārējiem spēkiem, dezinformāciju, korupciju, būt iecietīgiem pret citādo, integrēties un līdzināties.  Neizlēmīgie mūs neaicina nekur, vienīgi paciesties, piedalīties vēlēšānās un balsot par visu to labo, ko, viņuprāt, esam ieguvuši no viņu nerimstošajiem pūliņiem sabiedrības labā.

    Kā zināms, sabiedrība sastāv no nepateicīgiem indivīdiem, kuriem vajadzētu izjust visus šos labumus, bet tālāk par apgalvojumu, ka trīsdesmit gadus dzīvojam miera apstākļos, netiekam. Nerunājam arī par to, ko šajos gados esam zaudējuši, vai pareizāk, neesam ieguvuši, taču tie, kas to ir solīijuši, vairs nav politikā un raugi, kādam taču ir gājis vēl sliktāk. Neiesim taču meklēt vainīgos, kur nu vēl vainot kādu bez tiesas un pierādījumiem. Vārdu sakot, paši vainīgi.

    Arī tagad, pandēmijas apstākļos, politiķi mums ikdienu atgādina par katra indivīda atbildību visu priekšā. Sabiedrības kopuma interesēs ir apturēt vīrusa izplatību, mazgāties, maskēties un protams maksāt sodus par nepaklausību. Mēs piekrītam. Klusējam, cenšamies, attālinamies, un pielāgojamies aizvien jaunām prasībām un ierobežojumiem. Bet tad, izrādās, ka esam piemirsuši, cik ļoti grūti valdībai ir strādāt un pieņemt lēmumus, jo lūk, koalīcija ir trausla trūkst vienprātības.

    Ak, nepateicīgā tauta, politiķi pūlas, mediķi izdeg, skolotāji sadeg, bet mums prātā tik izpriecas un veikali. Mums valdība ir sagādājusi naudu, bet mēs pat nevīžojam dīkstāvēt un mājsēdēt. Un tomēr, man ir jautāums jums, cienījamie politiķi. Vai tiešām jums pašiem nav neērti jau kuro reizi vilkties kaimiņiem ratu pakaļā? Kā ir iespējams būt politiķim un neapzināties savu hronisko mazspēju, ne tikai Eiropas, bet nu jau gadiem arī Baltijas kontekstā? Agrāk mums to skaidroja ar „veco“ valstu priekšrocībām un objektīvajiem ekonomiskajiem rādītājiem, kuri mums nav sasniedzami tik īsā laikā. Mums tikai vēl jāsakārto likumdošana, jāatbrīvojas no traucējošās pagātnes morāles, jāpievienojas starptatiskām konvencijām, jāiestājas iespējami daudzās starptautiskajās organizācijās, jāsamazina sociālā nevienlīdzība, jāatrod jauni tirgi, jādiversificē pakalpojumi, jāizlīdzina nodokļi, jābūt atvērtiem, saprotošiem, motivētiem un uzticīgiem valsts institūcijām un tad... Jā un vēl, jābūt klimata neitrāliem un košākiem par varavīksnē redzamo krāsu spektru. Mūsu valsts taču vēl ir tik jauna, bet cilvēki tik nepacietīgi. Lai to visu realizētu, nemitīgi ir jāveic strukturālas reformas, jāizskauž naudas atmazgātāji, jāveido darba grupas, jādibina izmeklēšanas komisijas, jāvāc paraksti un jāierosina kriminālprocesi un jāsaņem piemaksas, bet tad vairs par to nav jārunā, jo tā lūk ir klasificēta informācija. Un tā kā valsts galvām jau atkal ir iestājušies neparedzēti apstākļi, nekas cits neatliek, kā jūgt pašu bāleliņus ratu priekšā, jo zirgu nav, bet jaunu traktoru iegādei līdzekļi nav paredzēti.  

Bet ne jau par to mana sāpe. Nu jau vairs nav runa par atsevišķu tautsaimniecības nozaru nīkuļošanu un atpalicību. Šoreiz tik tiešām par izdzīvošanu. Situācijā, kad visas pasaules valstis zināja par vakcīnu ražošanas un apstiprināšanas gaitu, jaudām, izmaksām un to pieejamību, kad praktiski bija tikai jāpiesakās un jārezervē vakcīnas, atbilstoši valsts iedzīvotāju epidemioloģiskās situācijas rādītājiem un vakcinācijas plānam, mēs atkal esam plānojuši kaut ko citu, vadoties no „ekspertu ieteikumiem“, kuri par to dziļdomīgi klusē. Vai ir par daudz prasīts no ministriju ierēdņiem, atbilstoši normatīvajiem aktiem, sagatavot vakcīnu iepirkumu? Izrādās, ka plāna nemaz nav, nerunājot par pašu izpildes grafiku un stratēģiju. Mediju ekrānos ir tikai apmulsušas un trūcīgi izgaismotas amatpersonu sejas, un nesakarīgi skaidrojumi par  radušos situāciju. Murmināšana par to, kurš ko nav sapratis, bet ir tā vai citādi pārpratis, nemaz nerunājot par kaut kādu profesionālo atbildību, jo viņi taču ir tikai politiķi.  Tas nekas, ka katram no viņiem ir pa vairākiem maģistru diplomiem, pieredze valsts pārvaldē, padomnieki, konsultanti, asistenti, juristi, mārketinga un PR speciālisti, bet es atvainojos, jums noteikti ir jābūt arī amata aprakstiem un tos varbūt vajadzētu izlasīt un arī pildīt. 

Izrādās, ka premjers Krišjānis Kariņš esot prasījis kaut ko veselības ministrei Ilzei Viņķelei jau sen, bet viņa lūk, neesot reaģējusi. Tostarp viņa ļoti aktīvi reaģē sabiedriskajos medijos un nepārprotami norāda, ka premjeram esot grūtības ar galvu, nevarot pārslēgt domāšanu. Toties žurnālisti ir saprotoši, jo ministre ir pieņēmusi atkāpšanās pieprasījumu. Atbildību esot uzņēmusies partija. Nav jau bizness, kur kādam jāatbild par zaudējumiem, šajā gadījumā zaudējumi nav. Tikai pāris simtu miruši pensionāri – atvieglojums sociālajam budžetam, tātad ieguvums!

    Nepaiet ne pāris dienas, kad partijas biedrs un līderis Daniels Pavļuts uzņemas atbildību un stājas izdegušās biedres vietā. Jaunajam ministram acis deg spoži kā lāpas, plāns ir iesniegts un apstiprināts valdībā reizē ar piekrišanu veidot visaptverošās vakcinācijas biroju. Lai cilvēki būtu motivēti jāparedz konkurētspējīgs atalgojums. Valdības stabilitāta ir glābta, ārkārtas stāvoklis pagarināts, tikai vakcīnas nav, bet neuztraucieties, tiklīdz būs, sāksim. Arī citās valstīs tempi nav apmierinoši, bet mēs plānojam jaudu palielināšanu un martā jau sasniegsim plānotos apjomus.  Pagaidām, lietojam maskas, slimojam mājās, pērkam oksimetrus, kontrolējam skābekļa daudzumu asinīs, lai nenokavētu pieteikšanos apbedīšanas pakalpojumiem.

    Kāpēc šo naudu „neparedzētiem gadījumiem“ nevarēja paredzēt veselības sistēmā funkcionējošām strukturām, kaut nedaudz stiprinot jau tā pilnīgi izvārdzināto medicīnas nozari? Vai tiešām atbildīgo ministriju ierēdņi strādā 24/7 un ir galīgi nemotivēti kaut kādai tur biroja darbības funkciju koordinācijai, vai komunikācijai ar blakus kvartālā strādājošajiem „tautas kalpiem“? Jā, un kur tad vēl komunikācija ar sabiedrību un sociālajiem medijiem? Ārprāc, kā teiktu Edgars Liepiņš, to no mūsu vadoņiem ārkārtas situācijā nevar prasīt. Ja runā, ka teātris esot īstā dzīve, tad valdības darbs un politika nudien izskatās ir aizraujoša politiķu spēle, bet visas šīs ministriju administrācijas ir radītas tam, lai katrs ierēdnis pusotrā A4 lapā ikdienu saražotu atzinumus, izvērtējumus, juridiskos pamatojumus tam, ko objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams izdarīt, jo izrādās netika saņemta vajadzīgā informācija, tādēļ komisija atlika lēmumu pieņemšanu līdzekļu trūkuma dēļ.  

Interesanti, kamēr rakstu, ekrānā parādās maskējies Ivars Godmanis un pieklājīgā izbrīnā atkārto vārds vārdā manis tiko paustās domas, piebilstot ka viņa laikā tas neietu cauri.

    Nu ko, jācer ka izdzīvosim, sagaidīsim, piedosim un aizmirsīsim. Kādam  izpalika Ziemassvētki, kāds nesagaidīs lLieldienas... Ienāca prātā, vai politiķi kādreiz neaizdomājas par savas nākotnes ilgtspēju un proti, kas būs tie rūķīši, kas viņiem nodrošinās pensijas un sociālās programmas no šī konkurētspējīgā atalgojuma? Ja šobrīd mēs vaidam par nesamērīgi lielo pensionāru skaitu pret nodarbinātajiem, tad ņemot vērā C19 radīto un dabisko cilvēkresursu atbirumu, plus aizbraukušo skaitu, pastāv iespēja, ka nebūs kas finansē ne jūsu politiskās partijas, ne veseības aprūpi, ne nodokļu iekasēšanu, nemaz nerunājot par izglītību, ceļiem, dzelzceļiem, biezpiena sieriņiem un dziesmu svētkiem. 

Nu tā, lai gan sāku par svarīgo un aktuālo, beidzu ar bezgalīgi nebeidzamo – Latvijas politiku. 

Lai mums visiem veicas!

Haralds Apogs