Piemineklis Brīvībai jeb Latvijas stāvstrops, kurš simboliski attēlo brīvības jēdzienu un atgādina par latviešu karagūstekņiem Zedelgemas karagūstekņu nometnē 1945.–1946. gadā tiks novākts. Tā ir izlēmusi Zedelgemas pašvaldība Beļģijā. Atgādināšu, ka iniciatīva veidot pieminekli nāca tieši no Zedelgemas pašvaldības, un to kopīgi uz pusēm finansēja pašvaldība un Latvijas Okupācijas muzejs. Ziedotāji virs 100 eiro saņēma piespraužamu tādu pašu bitīti, kas parādās piemineklī.

Nopietnā kampaņa pret pieminekli sākās jau agrāk šogad, kad žurnālista Leva Golinkina rakstu sēriju par it kā nacistus godinošiem pieminekļiem publicēja populārais medijs ASV Forward.com (medija devīze: Jewish. Fearless. Since 1897.). Medijs sevi raksturo kā “zīmīgāko ebreju balsi Amerikas žurnālistikā” un apgalvo: “Mēs dzenamies pakaļ patiesībai, vienalga, uz kurieni tā mūs aizved…” Golinkina rakstam sekoja virkne citu publikāciju dažādos medijos, vainojot latviešus par visu iespējamo, pat par beļģu karagūstekņu stāvokli.

Kampaņa nebija nekāds noslēpums, un jāprasa, ko darīja Latvijas Okupācijas muzejs, lai aizsargātu izlietotos savu ziedotāju 50 000 eiro un aizstāvētu latviešu karavīru godu.

Piemineklis un pie tā uzstādītā, tagad jau novāktā informācijas plāksne nekādā veidā neslavē nacistu režīmu un nekādā veidā neattaisno kara noziegumus.

Te prasījās agresīva paskaidrošanas kampaņa, jo šādi neatspēkoti raksti veido mums nelabvēlīgu vēstures stāstu. Nevar vainot publikāciju par žurnālista neadekvātu darbu, ja nav gatavība to atspēkot.

Acīmredzot, galīgais lēmums par pieminekļa aizvākšanu balstījās uz “15 vēsturnieku starptautiskā paneļa” atzinumu pēc tikšanās Zedelgemā 26. un 27. novembrī. Atzinums ir patiešām nožēlojams un aizvainojošs visiem latviešiem. Panelis piekrīt, ka informācijas plāksnes aizvākšana un Brivibaplein (Brīvības laukuma) nosaukuma maiņa uz kaut ko citu bija svarīgi pirmie soļi.

Panelis atgādina, ka pretstatā visām brīvprātīgām SS vienībām Latviešu leģionu neuzskatīja par kriminālu organizāciju ne Starptautiskais Militārais tribunāls Nirnbergā, ne ASV Pārvietoto personu komisija. Vienlaikus panelis atkārtoti apgalvo, ka prāva daļa no latviešu leģiona locekļiem bija agrāk bijuši daļa no Drošības dienesta un Policijas bataljoniem, vispārināti uzskaitot visādus iespējamus noziegumus.

Panelis arī atzīst, ka Latvija bija daļa no Padomju Savienības.

Panelis apgalvo, ka Latviešu leģiona karavīri veica kara noziegumus, kamēr bija leģiona sastāvā, kaut arī lielākā daļa noziegumu (bet ne visi) notika, pirms noziedznieki “formāli iestājās leģionā”.

Daļa no paneļa atzinuma lasās interesanti, ja aizvieto atsauci uz pieminekli Zedelgemā ar kādu padomju bruņoto spēku godinošu pieminekli Latvijā. “Definēt leģionu tikai kā patriotiskus varoņus un padomju aneksijas mocekļus ir dziļi aizvainojoši tās locekļu pastrādāto noziegumu upuru pēcnācējiem.” Un arī: “Šāda veida piemineklis būtu strīdīgs Latvijā.”

Panelī piedalījās Didzis Bērziņš un Mārtiņš Kaprāns no Latvijas, bijušais Latvijas Okupācijas muzeja izpilddirektors Matīss Kots, Richards Pļavnieks no ASV un 11 citi vēsturnieki. Kaprāns skaidroja portālam Delfi, ka bija konsenss par atzinuma tekstu, tātad visi dalībnieki parakstās par visu saturu.

Pa šo laiku Latvijas Okupācijas muzejs šaurā cilvēku lokā savā starpā pārrunāja Zedelgemas jautājumu.

Gunārs Nāgels
Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors