Gumija (latīņu: gummi — 'sveķi') ir materiāls, ko iegūst dabīgā vai sintētiskā kaučuka vulkanizācijas (apstrādes ar sēru) procesā. Gumija mēdz saturēt arī pildvielas (piemēram, krītu, cinka oksīduvai kvēpus), krāsvielas, mīkstinātājus, pretnovecošanās līdzekļus. Gumijai ir raksturīga izcila elastība un triecienizturība, tā ir arī izturīga pret nodilumu un daudzu šķīdinātāju iedarbību, kā arī ūdens un gāzu necaurlaidīga. Gumijai ir labas elektroizolējošas spējas. 

Atkarībā no sēra satura gumijas iedalās mīkstajās gumijās (1—3% sēra), puscietajās un cietajās gumijās. Gumija ar sēra saturu ap 30% ir ciets, melns, plastmasai līdzīgs materiāls, ko sauc par ebonītu. Gumiju trūkums ir samērā zema darba temperatūra, kas parasti nepārsniedz 85°C; savukārt zemās temperatūrās gumija kļūst cieta un triecienneizturīga. Daudz plašākā temperatūru diapazonā (−100 līdz +200°C) var lietot tā saucamās silikongumijas uz silīcijorganiskā kaučuka bāzes (sk. silikoni).

1736. gadā Dienvidamerikā iegūtos kaučuka koka sveķus un tā īpašības pirmais demonstrēja Šarls Kondamīns (Charles Marie de La Condamine) Francijas Karaliskajā Zinātņu akadēmijā. 

1770. gadā Džozefs Prīstlijs (Joseph Priestley) Anglijā konstatēja, ka gumija labi dzēš zīmuļa atstātās pēdas uz papīra, un tas kļuva par vienu no pirmajiem praktiskajiem pielietojumiem.

Brazīlija aizliedza eksportēt koku stādus un sēklas, tomēr angļi tās nelegāli izveda un mēģināja introducēt pašā Lielbritānijā (kas neizdevās), gan Indijā un citās Āzijas kolonijās (kuras šobrīd ir galvenās dabiskā kaučuka eksporta valstis)

 1839. gadā Čārlzs Gudjīrs (Charles Goodyear) atklāja, ka, apstrādājot kaučuku ar sēru vai tā savienojumiem, veidojas elastīgs, izturīgs materiāls. Gudjīra vārdā nosaukta arī mūsdienās strādājoša gumijas riepu ražotāja kompānija Goodyear Tire and Rubber Company. Tā kā dabiskais kaučuks bija dārgs un tā gumijas ražošanai nepietika, tika izstrādāti mākslīgā kaučuka iegūšanas paņēmieni. 

1909. gadā Fricis Hofmans ieguva 1. makslīgās gumijas patentu 

1916. gadā Vācijā pirmo reizi ieguva sintētisko metilkaučuku ar samērā sliktām īpašībām, bet 1927. gadā PSRS ķīmiķis Sergejs Ļebedevs izstrādāja butadiēnkaučuka ražošanas metodi.

2013. gadā 44% gumijas ražošanā izmantoto sveķu joprojām ir dabiskais kaučuks.