Egons Rusanovs: galvenais nav Haritonova personība Rita Našeniece
speciāli Dienai

19. augustā advokāts Egons Rusanovs uzrakstīja galvo jumu par Haritonovu. Dienu pirms tam viņš Dienai stāsta par iemesliem, kas mudinājuši uz šādu rīcību.

Lai pamatotu savu lēmumu, gribu atgādināt par to noskaņu sabiedrībā, kas valdīja Haritonova pirmsaresta laikā, jo arests, manuprāt, notika, lai novērstu sabiedrības uzmanību. Šie laupītāji, šie kriminālie varoņi, Haritonovs viņi parādās negaidīti un nejauši. Kā dāvana īstajā laikā, kad ir totālas nelaimes ekonomiskajā un sabrukums sociālajā sfērā. Tuvojās Rīgas domes vēlēšanas, bet bija daudz problēmu, no kurām vajadzēja novērst tautas uzmanību, apmuļķot Madonas tantiņu vai kādu pensionāru tepat Rīgā, kurš katru dienu izlasa visas avīzes un urbjas televīzijas ekrānā.

Uzmanība bija jānovērš arī no tiem pa šiem nelaimīgajiem G-24 kredītiem. Kādu es redzu šo acu aizmālēšanas scenāriju viens blēdis un nelietis, kurš atrodas izmeklēšanas izolatorā, nolemj nopirkt sev brīvību, īstenojot netīru denunciāciju par cilvēku. Taču viņam ir skaidrs, ka nevienu neinteresēs ne Ivanovs, ne Petrovs, ne kāds cits sīks sabiedrības loceklis. Protams, pieļauju, ka pret Tovancevu varētu būt lietota šantāža. To cilvēku spektrs, ko viņš varēja nodot, ir plašs. Taču bija vajadzīga figūra, kas saistītu sabiedrības uzmanību.

Es neesmu Haritonova advokāts, taču, cik es zinu (un to zinu ne tikai es), šis Tovanceva ziņojums neapstiprinās. Spriežot pēc intervijas, ko ll.augusta Dienai sniedzis Liepiņa kungs, kā arī pēc šajā pašā laikrakstā 15. augustā publicētās Kristovska kunga intervijas lēmumu par Haritonova arestu pieņēma pieci cilvēki, no tiem trīs ir Skrastiņš, Kristovskis un Liepiņš. Atlikušie divi plašākai publikai nav zināmi.

Svarīgu, iekšpolitisku lēmumu, par kādu es uzskatu Haritonova arestu, pieņēma, pamatojoties uz Tovanceva denunciāciju. Mani vienmēr interesē tieslietu darbības morālais aspekts. Es uzskatu, ka Latvijā iekšlietu un tieslietu reformas ir nopietni apdraudētas. Nav pieļaujama, manuprāt, tirgošanās ar personu, kas ir nopietni apsūdzēta nozieguma izdarīšanā. Es uzskatu par normālu, ja cilvēku izlaiž pret galvojumu tad, kad viņš atzinis savu vainu. Aizturētais var izdot līdzdalībniekus, palīdzēt izmeklēšanai tiesa viņam nāk pretī. Taču nav pieļaujams, ka cietumnieks šantažē brīvībā esošu cilvēku, pamatojoties uz savā rīcībā esošu kompromitējošu informāciju, tādējādi pērkot sev brīvību. Haritonovs vienmēr ir bijis interesanta personība apkārtējai sabiedrībai, bet viņa arestam sabiedriskā doma tika sagatavota jau pusgadu iepriekš.

Tovancevs izmantoja sev sniegto izdevību. Vienkārši Tovanceva intereses sakrita ar to cilvēku interesēm, kam bija vajadzīgs šis skandāls.

Rita Našeniece. Jūsuprāt, Haritonova arests ir inspirēts, lai celtu valsts varas iestāžu prestižu un mīkstinātu politisko un sociālo formu.

Varbūt nozīmīgas bija TESS ģimenes un Haritonova firmu aktivitātes naftas tirgū? Teorētiski tas ir iespējams. Ap Haritonova personību krustojas daudz interešu sfēru, taču, manuprāt, Haritonova arestam vajadzēja sabiedrību psiholoģiski nomierināt. Naftas afēra atklājās pēc Haritonova aresta. Sabiedrībai tā tika darīta zināma tikai pēc Haritonova aresta. Taču no neatkarīgiem avotiem tas jau bija zināms. Es nezinu, kas ko spēlē un kurā pusē. Haritonovs un viņa kompanjoni centās nelīst lielajā politikā. To es zinu skaidri. Un tā ir viņu kļūda. Ja viņi būtu laikus mēģinājuši tur iekļauties, viņu liktenis būtu cits. Haritonovs un viņa zēni taisīja savu biznesu un uzskatīja, ka viss ir kārtībā.

Es, protams, spēju iedomāties, ka viņiem ir nācies dot augstiem kungiem kukuļus, lai dabūtu kādu licenci, bet kopīgajā netīrajā spēlē viņi nav piedalījušies.

Kas tad īsti ir mafija un kas ir netīrā spēle? Par mafiju Latvijā mūsu viedoklis ir visai primitīvs. Pasludināt kādu cilvēku par mafiozu tādēļ, ka viņš brauc labā mašīnā vai nēsā zināma stila frizūru, mums kļuvis par paradumu. Tāds viedoklis ir pilnīgi naivs, bet, no otras puses, tas tiek arī mākslīgi kultivēts, turklāt sistemātiski un ilgstoši. Šāda viedokļa pastāvēšana, kā jau minēju, novērš uzmanību no tās parādības, ko patiesi var saukt par mafiju. Latvijā nav normālas teorētiskas nostādnes, kādām jābūt iekšlietām. Ir mums iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis, kas vispār nav nopietna politiska figūra, bet tāds izsūtāmais zēns, kam nav nekādas analītiskas sistēmas, kādai jābūt iekšlietu sistēmā. lekšlietām jāsazobējas ar visu valsts struktūru. Politiskajām varām mainoties, iekšlietas kļūst par spekulācijas objektu, jo nav normālas, no politikas neatkarīgas iekšlietu koncepcijas. Viedoklis par mafiju tiek profanēts politisko spēļu laikā. Zēni ādas jakās, rekets un mašīnu aizdzīšana tā nav mafija. Mafija sākas tur, kur ir lielā nauda. Latvijā pašlaik lielā nauda ir, piemēram, kredīts G-24. Kā šī nauda tiek pārdalīta, kā tiek pirkti ierēdņi, kā tiek bīdīti savi lobiji amatos np kredītu kārotāju puses, tas rada klasisku «balto apkaklīšu» noziegumu ainu un parāda, kas tad īsti Latvijā ir tā mafija.

Haritonovs nesaprata vienu viņš savā biznesā un darbībā bija aizsegs īstajām mafiozajām spēlēm, kur netīru biznesu taisīja pie varas esoši lieli amatvīri, kam ar kriminālo pasauli nav nekādu sakaru. Ekonomiskās neveiksmes un pašu amorālā darbība slēpās aiz kultivētā priekšstata par Haritonovu kā mafijas vadoni. Starp citu, varat tā arī uzrakstīt, ka Ivans Haritonovs man ir simpātiskāks par Ojāru Kehri. Šo manu viedokli apstiprina tie pietiekami daudzie fakti Baltijskaja gazeta un Tev publicētā Tovanceva piezīmju grāmatiņa ar 2000 dolāru lieliem izdevumiem Ojāram Kehrim, Baltijskaja gazeta publicētā Tovanceva vēstule Mārim (pēc manā rīcībā esošās informācijas, viesnīcas Rīdzene direktoram Mārim Gulbim), kurā minētais Garais ari ir G-24 dalītājs Kehra kungs.

Haritonovs vienmēr ir spēlējis atklātu spēli. Un vēl: zagļu likumi jeb kriminālās pasaules nerakstītais goda kodekss ir daudzkārt stingrāks nekā tie tikumi, kas valda «balto apkaklīšu» vidē Latvijā.

Vai jūs esat ticies ar Haritonovu?

Esmu viņu redzējis šoziem kādā dzimšanas dienā, ne pirms, ne pēc tam neesmu ar viņu ne ticies, ne runājis. Vai jūs esat ticies ar Haritonova advokātiem? Es viņus nepazīstu. Es atkārtoju mans galvojums ir principiāls jautājums. Es vienkārši esmu pedantisks, ja runa ir par tieslietu morāli. Es esmu estēts. Jūs taču saprotat, ka jebkurā gadījumā sabiedrības lielākā daļa turēs jūs aizdomās par vēlēšanos nopelnīt, ja galvojamā persona nokļūs brīvībā. Es esmu pilnīgi apsvēris savu rīcību un esmu gatavs šādai reakcijai. Pašlaik tā mani neuztrauc. Saprotu, ka varu izraisīt skandālu un nepatikšanas. Atceros, ka 1989. gadā mēs, grupiņa Rīgas labošanas darbu prokuratūras izmeklētāju, izteicām savu atbalstu Rakstnieku savienības rezolūcijai. Toreiz man bija bail iet uz «lielo prokuratūru», bet es zināju lai vai kas, es daru pareizi.

Patiesība ir patiesība neatkarīgi no tā, vai tā ir izdevīga, vai nav.

Grūti, protams, kādam ieskaidrot, ka ne jau nauda mani mudināja uz šādu rīcību. Man nekā netrūkst ir laba advokāta prakse, mašīna, birojs. Ja es pieteikšos par Haritonova advokātu un viņš man maksās, no honorāra es neatteikšos. Kāpēc lai es to darītu? Šajā gadījumā galvenais nav Haritonova personība, ne ari nauda, bet tas, vai mēs nedzīvojam ar prostitūtu psiholoģiju. Haritonova jautājums ir teorētiskas dabas. īstenībā tas ir jautājums, uz kurieni dodas Latvija kā tiesiska valsts. Kas ir svarīgāk juridiski kritēriji vai ari iespēja šos kritērijus padarīt par prostituētām bārdāmām, ko var likt apakšā katrs, kam ir vēlēšanās.

Avots: Diena